/nginx/o/2025/01/15/16597364t1ha739.jpg)
:format(webp)/nginx/o/2025/04/20/16788995t1hc769.jpg)
Šajā kultūrvēsturiskajā pārskatā iepazīsimies ar Pestītāja vīrietības parādīšanu un uzsvēršanu sakrālajā glezniecībā, kuru apzīmē ar latīņu salikumu ostentatio genitalium. Tas ir stāsts par atšķirīgām vizuālās kultūras tradīcijām galvenokārt renesansē, kas Jēzus vīrišķajai atribūtikai piedēvēja ne tikai formālu un konkrētajam Bībeles stāstam tematiski atbilstošu, bet pat teoloģisku un filozofisku nozīmi.
Tas, ka šie mākslas darbi, visdrīzāk, ir radīti labticīgi un ar dievbijīgiem nodomiem, mākslas vēsturniekiem ir kalpojis par misticisma piepildītu izziņas lauku, kamēr vairāki citi mākslas vēstures speciālisti atsakās atzīt šo kategoriju par ievērības cienīgu vai kaut kā īpaši atšķirīgu no eņģeļu un putti kailuma.
/nginx/o/2025/04/20/16788888t1hdcfa.jpg)
Par putti itāļu renesanses laikmeta mākslā dēvēja mazus puisīšus un zēnus, kuri parasti tika atveidoti kā miesās kupli, ķerubiem līdzīgi bērņuki, kuri parasti tiek attēloti kaili, ar noapaļotu, bērnišķīgu augumu. Bieži vien atainoti ar spārniem, taču tie nav negrozāms priekšnoteikums.
Ieraugot arvien lielāku ostentatio genitalium piemēru skaitu, koncentrētā uzmanība, kas veltīta Kristus ķermeņa lejasdaļai, nevar palikt nepamanīta pat vienaldzīgākajam skatienam. Pētnieks Stīvens Sapps (Stephen Sapp) savā grāmatā "Seksualitāte, Bībele un zinātne" (Sexuality, the Bible, and Science, 1977) raksta: "Nav pārspīlēti teikt, ka šī tēma kristīgajā domāšanā, iespējams, divus tūkstošus gadu visvairāk ir atradusies tabu statusā kā jebkura cita."
/nginx/o/2025/04/20/16789058t1h84bf.jpg)