Lietainās dienās spogulis labi parāda, cik daudz šovasar visādu raibumu saviesies. Daļa noies mazgājoties, daļa izbalināsies, daļa paliks neizdzēšama.
Tas neglītākais pleķis, protams, nāk no bēdām, ka mūsu tauta (tā pati, kas Dziesmu svētkos šūpo gaismiņas un sauc pēc augšā ceļamās Gaismas pils) izrādījusies neticami manipulējama un tumša. Par to man gribētos ēterā redzēt atbildīgos – vispirms jaunās neatkarības laika izglītības un kultūras ministrus, visus pēc kārtas. Un, protams, viņus pavadošos finanšu ministrus.
Tas brūnais, izplūdušais kleksis pie auss – tas no aizkaitinājuma par joprojām šķietamo apnikumu no nepieciešamības apzināt un izvērtēt okupācijas noziegumus un sekas. Apnikumu pauž un kultivē padomju laika produkti un garīgie mazuļi, kuruprāt, vēsture sākusies ar viņu piedzimšanas brīdi. Šādiem ļaudīm ļoti patīk dalīt sabiedrību paaudzēs. Jāatzīst, man piemīt dīvaina nespēja noteikt cilvēka gadus. Jā, protams, ja ikurāt zem deguna māmuļa pabāž zīdaini, tad es redzu, ka abi nevar būt vienaudži. Bet citādi – laikabiedri ir visi, ar kuriem vienlaikus dzīvoju, un nekādas viltus drāmas par paaudžu nesaprašanos manī nerodas. Arī mākslās es nekad nedomāju par to, cik vecs ir bijis tas vai cits rakstnieks, kura darbu lasu, skatu vai baudu. Šķirošana, manuprāt, nepieciešama apmākslu pļāpātājiem, lai ir ko salīdzināt, izcelt, svērt un mērīt, pretstatīt, sevi pašu izbīdīt – nu, teiksim, dzeltenās preses līmenī. No tā varētu secināt, ka robežas man vienaldzīgas. Nebūt ne!