Iveta Gēbele: Pasaku lasīšana cilvēku sagatavo dzīves krīžu pārvarēšanai

TVNET
Iveta Gēbele: Pasaku lasīšana cilvēku sagatavo dzīves krīžu pārvarēšanai
Facebook Draugiem Twitter Whatsapp
Comments
Iveta Gēbele
Iveta Gēbele Foto: Ekrānuzņēmums

Katram bērnam un, šķiet, arī katram pieaugušajam ir sava mīļākā pasaka – tā, kuru reiz gribējām, lai mums lasa priekšā atkal un atkal, un atkal. Kā tas nākas, ka atsevišķas pasakas tik ļoti piesaista mūsu bērnu un arī mūsu pašu uzmanību? Šo un vēl daudzus citus jautājumus uzdevām Ivetai Gēbelei, Junga analītiskās psihoterapijas speciālistei, kura savā darbā ar klientiem izmanto pasaku terapijas metodes. Lasi interviju, kas tapusi speciāli TVNET, sadarbībā par lasīšanas veicināšanas projektu "Bibliotēka".

Iveta, kāpēc ir vērts runāt par pasakām ne no ierastās literārās perspektīvas, bet gan no dzīļu psiholoģijas skatupunkta?

Droši vien būtu jāsāk ar to, ka pasaka ir daudz vecāka par psiholoģiju, terapiju un visiem tiem apzinātājiem terapijas procesiem, ar ko mēs nodarbojamies mūsdienās. Iespējams, tieši pasaka ir bijusi pirmais terapeitiskais līdzeklis, ar kura palīdzību tika rasta saikne ar dvēselisko, jeb psiholoģisko, jo katras pasakas dziļumā, tās kodolā ir kāda metafora, kas var būt palīdzoša cilvēkam. Pasakas satur informāciju par to, kā ir iekārtota pasaule un kā šo informāciju izmantot, līdz ar to tas ir arī instruments zināšanu nodošanai un bērna sagatavošanai dzīvei – veids, kā nodot cilvēkam jau agrīnā vecumā sabiedrības domāšanas un rīcību modeļus, morāles normas un pasaules uzskatu.

Kurā brīdī bērnam būtu jāsāk lasīt priekšā pasakas?

Pirms piedzimšanas – kad bērniņš vēl ir puncītī. Tad, kad viņš vēl guļ savā paradīzē un dzird mātes balsi. Sākt lasīt priekšā bērnam pasakas var jau ļoti agrīni, faktiski, tad, kad vispār sākam dibināt kontaktu ar mazuli. Protams, sākt ar lielajām un sarežģītajām pasakām droši vien nebūs tas prātīgākais, kaut vai tāpēc vien, ka mazulis salīdzinoši īsu laiku spēj koncentrēt uzmanību. Līdz ar to var sākt ar īsajām, vienkāršajām, mazajām pasaciņām, kurās ir tikai daži teikumi. Šīs pasakas būs aktuālas arī zīdaiņa vecumposmā – tik ilgi, kamēr pakāpeniski sāk palielināties bērna spēja koncentrēties. Lai gan ir jāsaka, ka jo agrāk sāks bērnam stāstīt vai lasīt garākas pasakas, radīsies ieradums, arī nostiprināsies spēja noturēt uzmanību.

Kāpēc tā, un ko tieši bērns caur pasaku lasīšanu zīdaiņa vecumposmā saņem?

Pirmajā attīstības gadiņā no dzīļu psiholoģijas viedokļa bērnam, vēl nav notikusi psiholoģiskā dzimšana. Pirmā gada laikā bērns vēl ir saplūdis un ir kā viens vesels ar mammu, līdz ar to arī pasaku lasīšanai būtu jābūt iekļaujošai – gan lasīšanas attieksmē, gan pasaku sižetos. Tas bērnam rada sajūtu par drošu vidi, kas pirmajā dzīves gadā ir ārkārtīgi būtiska. Šo iekļaujošo vidi un attieksmi iespējams radīt, stāstot bērnam īsas pasakas, tautasdziesmas, dzejolīšus, rotaļas… Piemēram, “viru, viru putriņu, pieci milti katlā…” Šis dzejolītis ieskicē arī to, ka pirmajā dzīves gadā bērnam ir aktuāls viss, kas ir par un ap ķermeni, kurš šajā posmā ļoti strauji attīstās, arī ēšanas tematika (apēst vai pat tikt apēstam), par ko ir arī liels daudzums pasaku. Jau minēju, ka pasaciņas ir tādas maziņas, īsiņas – tik, cik bērna uztvere šajā vecumā spēj uzņemt. Vienlaikus, un šis attiecas uz jebkuru vecumposmu, bērnam ir nepieciešama arī provokācija – tas ir nepieciešams attīstībai.

Tātad – bērnam ir nepieciešams dzirdēt arī kādu sarežģījumu, piemēram, kādu dramatiskāku pasakas fragmentu.

Identificējoties ar pasakas varoni, ir nepieciešams piedzīvot frustrāciju, kopā ar varoni vai varoņiem izdzīvot pasakas notikumus līdz galam.

Iveta Gēbele
Iveta Gēbele Foto: Ekrānuzņēmums

Tāpēc būtiski ir stāstīt pasakas ar intonāciju, parādot emocionālu piesātinājumu. Tas palīdz bērnam atpazīt pasaku varoņus, to raksturus un izprast varoņu savstarpējās attiecības.

Tad pirmajā gadā īsas pasakas. Un tālāk? Bērns paaugas – tas nozīmē, ka viņam var lasīt jau gan sarežģītāku, gan arī garāku? Iespējams, dot jau pasakas, kurās ir vairāki tēli, lai bērns sāk atpazīst savstarpējo attiecību tēmas un saprast robežas?

Jā, un te, iespējams, jāatzīmē, ka bērna psihe jau pati nolasa, kas tai ir visvairāk vajadzīgs. To iespējams novērot, piemēram, situācijās, kad bērns prasa lasīt priekšā vienu un to pašu pašu pasaku. Man praksē ir gadījumi, kad vecāki saka, ka pašiem apnicīgi lasīt priekšā vienu un to pašu un ka viņi sāk mainīt pasakas tekstu, tomēr bērns iebilst – nē, tur ir tā un tā... Šī vajadzība pēc atkārtojuma ir tāpēc, ka bērnam attiecīgā dzīves posmā kaut kādā mērā ir nepieciešams konkrētā pasakā iekļautais vēstījums. Viņš nevar paskaidrot un mēs varam tikai nojaust, kāpēc tas tā ir, tomēr bērnam ir vajadzība piesātināties ar noteiktu pasakas saturu. Iespējams, tas ir tēls, iespējams, kāda darbība…

Bērna iekšpasaule prasa konkrētas pasakas kodolu – kaut ko, ko viņam caur pasakas sižetu ir iespēja emocionāli piedzīvot.

Jā, piemēram, bērniņš sāk iet bērnudārzā. Patiesībā bērnam tā ir nopietna krīze – viņam tas nozīmē, ka mamma un tētis vairs nebūs diendienā blakus, būs jāmācās iekļauties citā vidē, saprasties ar citiem bērniem… Piemēram, manis pašas pieredzē – mans trešais bērniņš, sākot iet bērnudārzā, aktīvi skatījās multfilmu “Karalis lauva”. Vēl tagad atceros, ka tajā momentā, kad Simba zaudē tēti, viņa ļoti raudāja. Vīrs teica, lai beidzu rādīt to šausmu stāstu bērnam, tomēr bērns pats uzstāja – uzliec vēlreiz! Un atkal raudāja tajā pašā vietā… Kas tajā brīdī notiek bērna psihē? Kad kāds no pasakas tēliem mirst, tas apzīmē kāda perioda beigas. Gluži tāpat kā paša bērna dzīvē bija noslēdzies kāds noteikts posms (būšana kopā ar vecākiem mājās). Bija sācies jauns dzīves ceļš – tāpat kā Simbam – pilns nezināmā, jaunu izaicinājumu, pārbaudījumu un grūtību. Un šādā periodā bērnam bieži vien ir nepieciešamas pasakas, kurās iekodēta metafora par atdalīšanos un došanos kaut kur citur – nezināmajā.

Foto: Ekrānuzņēmums

Tātad pasakā iekodētie motīvi palīdz bērnam emocionāli izdzīvot un pārvarēt viņa paša dzīves sarežģījumus…

Jā, un tas ir bērna psihei veselīgi. Pirmkārt, viņš, identificējoties ar varoni, iemācās šīs emocijas atpazīt (un pasakas palīdz bērnam atpazīt ne tikai pozitīvās, bet arī negatīvās emocijas, un tas ir būtiski, jo arī dzīvē mēs sastopamies ar pilna spektra emociju gammu). Otrkārt, identificēšanās ar pasaku tēliem, var palīdzēt bērnam šis emocijas piedzīvot un izreaģēt konstruktīvā veidā. Treškārt, informācija, kas iekļauta pasakās, palīdz bērnam sagatavoties nākamajiem attīstības posmiem – no pasakām nolasīt dažādos rīcības modeļus dažādās dzīves situācijās.

Kā ar tām pasākām, kurās attēloti briesmīgi notikumi?

Gan no pedagogiem, gan no vecākiem esmu dzirdējusi, ka pasakas, kurās iekļautas šausmas, bērniem priekšā nedrīkstot lasīt. Tomēr tas tā nav – mēs pieaugušie šos pieņēmumus izdarām, vadoties pēc loģiskās domāšanas. Mēs esam aizmirsuši, kā ir būt bērniem. Bērnam mentālā apziņa un loģiskā domāšana vēl nav attīstījusies, un viņš pasakas uztver vairāk simboliski. Bērniem līdz 7 gadu vecumam piemīt maģiskā apziņa, kad vēl dominē instinkti un pasauli uztver caur maņu radītiem tēliem. No 7 līdz 14 gadiem, kad psihē veidojas jūtas un izpratne par parādībām, maģisko apziņu nomaina mītiskā apziņa. Tāpēc viņi pasakās attēlotās šausmas uztver citādāk nekā pieaudzis, ar mentālo apziņu jau apveltīts cilvēks. Līdz ar to nav jābaidās bērniem lasīt priekšā arī pasakas, kurās iekļauti mums šķietami šausminoši sižeti. Ja par to joprojām rodas šaubas, ir vērts sev uzdot jautājumu – kā es atceros tās pasakas, kuras lasīju bērnībā!? Vai es tās atceros kā kaut ko draudīgu? Visbiežāk atbilde būs nē… “Izrakstu kā zāles” – dažkārt es smejoties tā saku saviem klientiem, jo pasakas īstajā laikā un pietiekamā daudzumā tiešām mēdz būt dziedinošas. Tās sagatavo psihi tam, lai cilvēks spētu veiksmīgāk pārvarēt dzīves krīzes.

Šī ir būtiska atziņa, ka pasakas palīdz sagatavot bērnu iziešanai cauri krīzēm, jo dzīves laikā cilvēkam tādas noteikti būs – bez tām neiztiek neviens… Te rodas nākamais jautājums – kurā brīdī bērnam ir vērts sākt lasīt lielās un garās pasakas? Brīnumpasakas.

Sākt lasīt var agri, jo īpaši, ja bērns pats klausās un skatās. Tomēr vecumposms, kad brīnumpasaka jau kļūst palīdzoša, ir ap pieciem, sešiem, septiņiem gadiem un līdz pat kādiem 11, 12 noteikti. Turklāt pasakas var lasīt visu mūžu – katram vecumposmam ir savas pasakas. Arī pieaugušajiem. Ja mēs pavērojam arī mūsdienu populāro literatūru un filmas, tad arī tur daudz kas ir balstīts uz klasisko pasaku un varoņstāstu motīviem – “Gredzenu pavēlnieks”, “Troņu spēles”, “Harijs Poters”… Un tieši tāpat kā bērns no pasakām, arī mēs no grāmatām, filmām un seriāliem priekš sevis paņemam to, kas mūsu psihei tajā brīdī ir aktuāli. Arī mums pieaugušā vecumā ir dažkārt ir tieksme klausīties vienu un to pašu dziesmu, skatīties vienu un to pašu filmu atkal un atkal, un atkal… Tas ir par to pašu. Jo nekas jau mūsu attīstībā nav beidzies..

Audio: Saruna ar rakstnieci.

Tēmas

Nepalaid garām!

Uz augšu