Viņš norādīja, ka, saņemot Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) atbalstu, Zinātnes un vēstures popularizēšanas biedrība "Apvārsnis" sadarbībā ar paleogrāfijas un viduslaiku vēstures speciālistu Agri Dzeni sākusi īstenot Rīgas senākā stāstītāja vēstures avota - "Helevega hronikas" tulkošanu, ievada un komentāru sagatavošanu un publicēšanu "Historia.lv".

Pēc Grīviņa paustā, "Helevega hronika" ir nozīmīgākais avots par Livonijas vēsturi 15.gadsimtā un pirmā zināmā pilsētas hronika Baltijā. Viņš norāda, ka viduslaiku un agro jauno laiku hronikas ir vieni no nozīmīgākajiem rakstītajiem vēstures avotiem, kas sniedz ne tikai faktoloģisko bāzi profesionālu vēsturnieku pētījumiem, bet, atbilstoši komentētas un popularizētas, arī rada interesi un veido izpratni par Latvijas senākās vēstures notikumiem un sabiedriskajām norisēm plašākā lasītāju lokā.

Pēc viņa paustā, seno hroniku pieejamība un to izmantošana pašizglītībai un mācību procesam, pirmkārt, ir atkarīga no tā, vai šie, galvenokārt latīņu un vācu valodā tapušie teksti, ir pārtulkoti latviski. Lai nodrošinātu nozīmīgāko, līdz šim latviešu valodā pārtulkoto Latvijas viduslaiku vēstures hroniku plašāku pieejamību skolēniem, studentiem un citiem interesentiem, "Historia.lv" jau 2000.gadu sākumā, vienojoties ar tulkotājiem un komentāru autoriem, publicēja kā e-formāta brīvpieejas materiālus jaunākos "Livonijas Indriķa" (1993) un "Vecākās Atskaņu hronikas" (1998) izdevumus kā arī 1926.gadā izdoto Baltazara Rusova "Livonijas hroniku". Publicēti arī vairāku citu ar Latvijas vēsturi saistītu hroniku fragmenti.

Projekta vadītājs atzīmēja, ka par seno hroniku popularitāti interneta lietotāju vidū un to regulāru izmantošanu mācību procesā liecina "Historia.lv" vietnes statistika. Skatot vietnes apmeklējumu gada griezumā, "Indriķa Livonijas hronika" allaž ir skatītāko materiālu pirmajā piecniekā, apmeklējumam būtiski pieaugot neilgi pirms centralizētajiem pārbaudes darbiem vidusskolās kā arī augstskolu sesiju laikā.

Patlaban kā viens no "Historia.lv" vidēja termiņa darbības mērķiem ir izvirzīts latviešu valodā vēl nepublicēto, bet Latvijas vēstures aptverošākai un pamatīgākai izpratnei nozīmīgo hroniku un citu svarīgāko vēstures avotu apzināšanu, pārtulkošanu, apgādāšanu ar profesionālu vēsturnieku sagatavotiem komentāriem un publicēšanu e-formātā.

Projekta īstenošanai kā "Helevega hronikas" tulkotājs, ievada un zinātnisko komentāru autors piesaistīts Dzenis, kurš ir viens no pieredzējušākajiem un zinošākajiem paleogrāfijas un viduslaiku vēstures speciālistiem Latvijā.

Iepazīstinot ar "Helevega hroniku", Grīviņš norādīja, ka 1452.gadā Rīgas arhibīskaps, Vācu ordeņa virsmestra kapelāns Silvestrs Stodevešers un Livonijas ordeņa mestrs Mengdens, baidoties, ka Rīga varētu pievienoties Prūsijas savienībai, noslēdza Salaspils līgumu.

Tajā tika noteikta Rīgas divkārša atkarība no ordeņa un arhibīskapa. Pilsētas rāte protestēja pret šī līguma noslēgšanu un 1456.gadā rātes sekretāram Hermanim Helevegam uzdeva sarakstīt hroniku, kas pierādītu, ka Salaspils līgums uzspiests Rīgai nelikumīgi. Rīgas pilsētas ķemerejas grāmatā atrodams ieraksts: "1456.gadā 8 markas un 12 šiliņi doti skrīverim Hermanim hronikas par Salaspils līgumu sarakstīšanai".

Hronika aptver laika posmu no 1158.gada līdz 1489.gadam. Historiogrāfijā pastāv uzskats, ka Helevegs hroniku sācis no 1424.gada, bet manuskripta sākumu sacerējis tā tulkotājs Johans Vite. Tomēr hronikas norakstos nav atrodamas nekādas norādes, ka hroniku rakstījuši divi autori.

Hronikā, acīmredzot, izmantoti dokumentāri avoti. Detalizētāks notikumu izklāsts sniegts sākot no 15.gadsimta, jo hronikas centrālā tēma ir Salaspils līgums un autors bijis šo notikumu aculiecinieks. Visi notikumi skatīti no Rīgas patrīciešu viedokļa. Hronika satur bagātīgu faktisko materiālu, īpaši par Rīgas pilsētas karu pret Livonijas ordeni XV gadsimta pēdējās desmitgadēs.

Hronika sarakstīta latīņu vai viduslejasvācu valodā. Tās oriģināls gājis bojā, iespējams, 1677.gada lielajā Rīgas ugunsgrēkā. Arhīvā hronikas oriģināls ticis uzglabāts ar nosaukumu "Sarkanā grāmata starp arhibīskapijas lietām" - hronika bijusi iesieta sarkanos vākos un uzglabāta kopā ar dokumentiem par pilsētas attiecībām ar Rīgas arhibīskapiju.

Saglabājies tikai Rīgas rātskunga un Zviedrijas galma historiogrāfa Vites ap 1650.gadu veiktais tulkojums augšvācu valodā. Pašlaik Vites tulkojuma manuskripts glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīva fondā Rīgas vēstures un senatnes pētītāju biedrība lietā ar nosaukumu "Wittiana", kopā ar citiem Vites manuskriptiem.

Šajā fondā glabājas vēl viens nedatēts un neparakstīts hronikas noraksts, kas izdarīts no Vites manuskripta. Šo norakstu, piedēvējot tā autorību Melhioram Fuksam, daļēji publicējis Vilhelms Kristians Frībe savā 1791.gadā izdotajā grāmatā "W. Chr. Friebe’s Beytrage zur Lievlandischen Geschichte aus einer neuerlichts gefundener Handschrift". Tādā pašā redakcijā Frībe 1791.gadā hroniku publicējis arī almanahā "Nordische Miscellanea".

Pēc Grīviņa paustā, ir eksistējis arī otrs Vites tulkojuma noraksts, ko izgatavojis Hermanis fon Breverns, kas bijis par pamatu hronikas publikācijai "Scriptores rerum Livonicarum" 1853.gadā iznākušajā otrajā sējumā. Salīdzinājumā ar Vites tulkojumu, minētais noraksts ir visai kļūdains.

Līdz šim latviešu lasītājam bija pieejams tikai neliels Dzeņa tulkots un žurnāla "Latvijas Arhīvi" publicēts Helevega hronikas fragments par Rīgas aplenkumu 1484.gadā. Gatavojot projekta pieteikumu, tika iztulkots un "Historia.lv" publicēts arī īss hronikas ievaddaļas fragments.

Helevega hroniku plānots iztulkot līdz šī gada beigām un kopā ar ievadu un komentāriem publicēt "Historia.lv" sadaļā "Bibliotēka".