:format(webp)/nginx/o/2022/05/25/14574346t1hb3c0.jpg)
Mēs varbūt pārāk maz zinām par glābējiem. To arī nekad neviens nevar paredzēt – kad pienāks izvēles brīdis iet pret noteikumiem, riskējot ar visu. Turklāt mierīgos laikos Roberts Akmentiņš bija līdzsvarots, likumpaklausīgs jurists Latvijas brīvvalstī – ierēdnis Ārlietu ministrijā, tad Izglītības ministrijā, piedalījies Latvijas-Krievijas 1920. gada Miera līguma sagatavošanas komisijā, tad par priekšsēdētāju robežkomisijā, kas nosprauda robežu starp Krieviju un Latviju. Divdesmit gadus mācīja studentus - vispirms kā docents, bet ap okupācijas laiku kļuva par profesoru Tiesībzinātņu nodaļā Latvijas Universitātē…
Un tad – savā ziņā līdzīgi Mērijai Grīnbergai, kura izglāba lielu daļu no Latvijas muzeju kolekcijas un par kuru 2018. gadā Kristīne Želve uzņēma filmu “Mērijas ceļojums”, Roberts Akmentiņš Otrā pasaules kara laikā izglāba Latvijas Universitātes bibliotēku no izvešanas uz Vāciju un Universitātes galveno ēku Raiņa bulvārī 19 – no uzspridzināšanas.
Savulaik šo stāstu atklātībā iznesis – lai cik savādi skanētu - ievērojams speciālists krimināltiesībās un kriminālpolitikā, pirmais Latvijas Universitātes Goda doktors, profesors Otto Grinbergs.
Tieši viņš īsi pēc notikušā Universitātē bija saticis Robertu Akmentiņu, kurš ilgus gadus jau mierlaikā nodarbojās ar bibliotēkai svarīgu jautājumu risināšanu - kopš 20. gadu beigās bija ievēlēts Latvijas Universitātes bibliotēkas komisijā.