Grupas “Prāta Vētra” koncertturneja “Gads bez kalendāra” divu gadu garumā ir noslēgusies. Pēdējais koncerts tikko izskanēja Liepājā, pēc rīkotāju ziņām, to vēroja aptuveni 25 tūkstoši skatītāju, laika apstākļi bija lieliski. Labi spēlēta laba mūzika, labs apskaņojums, efektīgas gaismas, videosienas, pirotehnika, uzaicinātie skatuves draugi; to visu saliekot kopā, rezultāts bija ierasti pārliecinošs.
FOTO ⟩ "Prāta Vētras" koncertturneja noslēgusies. Skats no cita punkta jeb "quo vadis, "Prāta Vētra"?"
Foto atskats no noslēguma koncerta “Prāta Vētra” koncertturnejai “Gads bez kalendāra”
Man šī bija atkal redzēšanās Liepājā ar "Prāta Vētru" pēc septiņu gadu pārtraukuma. Toreiz tūres nosaukums bija "7 soļi svaiga gaisa", bija daudz jaunumu, iespaidīgākais tās tūres jaunums bija pilnīgi jauna skatuves koncepcija. Par to, kā toreiz dzima šīs skatuves ideja, par Kaspara Rogas zīmētajiem skatuves idejas metiem kafejnīcā uz salvetes, tie visi ir to laiku stāsti ar zināmu mistikas piedevu.
Es visu redzu un salīdzinu ar skatu caur fotoaparāta objektīvu. Tāpēc apzināti kā pirmo attēlu Liepājas koncerta galerijā ieliku septiņus gadus vecu foto no tā "Prāta Vētras" Liepājas koncerta. Jo tikai salīdzinājumā ar pagātni rodas vīzija par nākotni.
Optimists redz glāzi puspilnu, pesimists pustukšu. Es mēģināšu pats sev atbildēt uz jautājumu, kā šajā tūrē "Gads bez kalendāra" bija vairāk, pesimisma vai optimisma?
Gan par aizvadīto tūri, kas jau ir vēsture, gan par to, kas ir sagaidāms nākotnē. Un centīšos būs optimists, centīšos saskatīt glāzi puspilnu, lai gan labi apzinos, ka ne vienmēr tā ir.
Pārskatīju pirms 7 gadiem Liepājā spēlēto dziesmu sarakstu un tā uzreiz saskaitīju 16 dziesmas gan tad, gan tagad. Protams, es varu kļūdīties un kaut ko saskaitīt nepareizi, bet aptuveni tā tas ir. 16 dziesmas, tas faktiski ir vesela koncertprogramma.
Un līdz ar to koncerti kļūst pārāk līdzīgi viens otram. Tie, kuri ir bijuši klāt vairāk nekā vienā "Prāta Vētras" koncertā, piekritīs, ka koncertu vienveidība pēdējās desmitgades laikā ir palikusi jau nospiedoša. Ir pārdesmit dziesmas, kuras reizi 2 gados vēlas izdzīvot ikviens, un... tas arī viss.
Jau esmu minējis, mūzika vispirms ir katra personīgā gaume. Var patikt, nepatikt, bet ja uz koncertu sanāk 25 tūkstoši, tad tas nozīmē, ka šī brīža atbalstītāju loks ir pietiekams un kādu nezināmu laiku tā var turpināt. Jā, ik pa laikam dzimst kāda dziesma, kura uzreiz ieņem savu vietu. "Tur, kur Dieva kamanas slīd", dziesma, kura nav iespējama bez "Tautumeitu" līdzdalības. Kas vēl ir dzimis līdzīgs pēdējos gados? Jā, te ir runa arī par mūzikas gaumi, bet tā īsti nav par ko strīdēties. Pēdējā gada veikums minialbums "Pagalmi"? Varbūt pēc gadiem visi koncertā klātesošie šīs dziesmas dziedās, bet šoreiz ne.
Un tad, kad nav nekā jauna, kad vairs nedarbojas viens no zelta likumiem, ka "viss jaunais ir labi aizmirsts vecais", jo nekas jau nav aizmirsts, visas dziesmas ir senas, zināmas un gaidītas, tad ir jādomā kaut kas, lai koncerti septiņu gadu garumā nebūtu "copy/paste". Nāk talkā draugi, bet Dons bija Liepājā arī pirms septiņiem gadiem... Protams, draugu "Prāta Vētrai" ir daudz un daudzi vēlētos kopā uzstāties, bet arī šis saraksts nav bezgalīgs. Tad kā koncerta odziņa tiek pasniegti šī gada lielāko emociju veidotāji - Latvijas hokeja izlase. Bet tas ir šogad, šobrīd.
Lai gan šī hokejistu aicināšana uz skatuves mazliet bija ne īstajā laikā un ne īstajā vietā, jo "Prāta Vētras" puišu sportiskā puse vienmēr ir asociējusies ar futbolu. Bet Latvijas futbolistu izlasi uz skatuves neaicināsi... Tad ko, nākamo koncertu veidotājiem jācer uz kāda basketbolista "dullo trīnīti" pēdējā sekundē šoruden, līdzīgi kā Rubīna šķīlienu pa amerikāņu vārtiem un neticamo vārtu guvumu?
Jā, šogad Latvijas hokejistiem Viņas Augstība Veiksme bija labvēlīga. Veiksme ir jānopelna, hokejisti to paveica. Taču visiem pārējiem, kuri vēlas ar viņu paveikto iekrāsot sevi spilgtākās krāsās, būtu mazliet jāpiedomā, vai tas ir jādara.
Dodoties uz Liepājas koncertu, viena no lietām, kas mani ļoti interesēja, – kā izskatīsies jauno četru dziesmu video no šī gada minialbuma video, bet jau koncerta formātā. Atcerēsimies, ka tie ir veidoti ar mākslīgā intelekta (AI) palīdzību. Un neslēpšu, ka ar gandarījumu konstatēju, ka mani šie video neuzrunāja. Kaut kas samākslots, kaut kas nedabīgs. Ja, skatoties datora vai TV monitorā, vēl kaut kā, tad koncerta versijā nē. Kāpēc gandarījums par to? Tāpēc, ka līdz šim veidotie videoklipi ir ar cilvēka emociju, var patikt, var nepatikt, bet emocijas bija vienmēr. Par šiem video tieši koncerta versijā - nē.
Tas man nostiprināja pārliecību, ka nebūs tā, ka kāds no rīta pieies pie sava superdatora, pateiks mikrofonā "superdziesma" un saņems audiofailu ar gatavu superhitu tuvākajiem gadiem. Cilvēks ar savām emocijām, ar savu radošumu joprojām būs pirmajā vietā.
Es pilnīgi noteikti nebūtu pieminējis šajā apskatā Glastonberiju, ja vien Renārs Kaupers pats nebūtu to pieminējis, piesakot "Tautumeitu" uzstāšanos. Liepājā satikās uz Glastonberijas skatuvēm spēlējušie: "Prāta Vētra" un "Tautumeitas".
Šī tēma, no vienas puses, jau ir pietiekami aprakstīta un izrunāta, taču nav iztirzāts, ko "Prāta Vētrai" deva šī uzstāšanās Glastonberijā pēc tam.
Atgādināšu, kopš tās vasaras, kad "Prāta Vētra" uzstājās Glastonberijā, ir pagājuši jau 10 gadi, tas bija 2013. gadā.
Paši prātnieki ne reizi vien, runājot par šo tēmu, ir teikuši, ka tā brīža cerības ielauzties rietumu pasaules tirgos tā līdz galam nepiepildījās. Tas noteikti ir atsevišķas sarunas vērts mūzikas pasaules pārzinātājiem, kāpēc neizdevās, kāpēc notika tieši tā. Kāpēc Veiksme vairs neuzsmaidīja? Grozies, kā gribi, bet uzstāšanās uz Glastonberijas vienas no top 6 skatuvēm, toreiz un vēl pagājušajā gadā tā saucās John Peel Stage, bet no šī gada Woodsies, ir kvalitātes zīmogs jebkurai grupai. 10 gadi ir pagājuši, un nu jau ir skaidrs, ka kaut kas nesalikās, iespēja palika līdz galam neizmantota, cerētais nepiepildījās.
Paši prātnieki savās tā laika intervijās teica, ka grupai bija divas izvēles iespējas - rietumi vai austrumi. Rietumi neatvērās, austrumi atvērās.
Mēs varam iespaidot savu nākotni, bet nevaram izmainīt vēsturi. "Prāta Vētrai" koncertdzīve austrumu virzienā bija ļoti būtiska pilnīgi visās dimensijās, gan radošajā, gan ekonomiskajā, gan sadzīviskajā. Mans priekšstats par "Prāta Vētru" ir, ka tā ir koncertgrupa, nevis studijas ierakstu grupa. Viņu dziesmas tiek spēlētas un pieņemtas vai nepieņemtas koncertos, nevis kā studijās noslīpēti ieraksti.
Pats galvenais! Koncertdzīve austrumu virzienā deva grupai daudzas garas koncertturnejas, vairāki desmiti koncertu katru gadu. Un reizi divos gados Latvijas mērogiem patiešām lielas tūres Latvijā. Tajā laikā tas viss viens bez otra diez vai bija iespējams.
Ja šonedēļ mēs zinām, kā izskatās "Prāta Vētras" koncerts stadionā ar 25 tūkstošiem, tad ir pilnīgi skaidrs, ka mēs nekad vairs neredzēsim "Prāta Vētras" uzstāšanos 100-150 tūkstošu auditorijai, ko "Prāta Vētra" ir piedzīvojusi. Bet tā ir šo puišu vēsture, un to izmainīt nav iespējams.
Toties ir citas lietas, ko varēja un vajadzēja paņemt no Glastonberijas gan "Prāta Vētrai" toreiz, gan "Tautumeitām" šogad. Tas ir vārds, kas vienmēr jāraksta un jāizrunā ar lielo burtu, - Brīvība.
Ir lietas, bez kurām mēs nekad nejutīsimies brīvi, ne pašmāju koncertā, ne lielos festivālos. Un tās ir elementāras lietas, vispirms jau normālas tualetes un brīvi pieejams dzeramais ūdens. Tas ir tikai normāli, ka šīs divas lietas rīkotāji nodrošina bez maksas. Ja ar tualetēm mūsu pasākumos lietas ir sakārtotas, tad līdz normālai ūdens pieejamībai vēl tāls ceļš ejams ne tikai kā tikko Liepājas koncertā, bet arī citos pasākumos. Jau pieminētajā Glastonberijā viens no lielākajiem atbalstītājiem un ar savu reklāmu visur, kur vien to iespējams uzlikt, ir tieši dzeramā ūdens piegādātājs. Un tas tiek piedāvāts brīvi daudzos ūdens ņemšanas punktos. Vēl vairāk, ejot garām šādam punktam, jums atliek tikai pastiept savu roku ar tukšu vai pustukšu ūdens pudeli un un meitenes to piepildīs dažu sekunžu laikā. Sasmaidīšanās, un varat turpināt savu gājienu jau ar pilnu ūdens pudeli. Nevienu neinteresē, kāda ir tā jūsu ūdens pudele, vai plastikas, vai metāla, ar korķi vai bez korķa. Jā, ir vispārīgais aizliegums ienest jebkādus stikla traukus, kas vairāk izskan kā aicinājums un nevis kā aizliegums. Rīkotāji uzticas sava pasākuma apmeklētājiem, un to absolūtais vairākums atbild ar to pašu.
Tas, ka starp desmitiem un simtiem tūkstošu apmeklētāju ir daži idioti, nenozīmē, ka par tādiem ir jāuzskata visi. Lasot pēdējās dienās koncerta aprakstus, kā pērle man šķita vienas koncertu apmeklētājas domu lidojums.
Viņa ņem līdzi uz koncertiem uzskrūvējamo korķi pudelei, lai, nopērkot dzeramo ūdeni bez korķa, viņai ir ko uzskrūvēt vietā... Nu ticiet man, ja šī korķu noskrūvēšana ir ar mērķi pasargāt, piemēram, Renāru Kauperu, lai kāds no publikas viņam neiemet ar ūdens pudeli pa pieri, jo, lūk, aizskrūvēta pudele lido tālāk un precīzāk... Tas, kurš to gribēs izdarīt, atradīs, ar ko pudeli aizkorķēt, pirms tam tajā iepildot ūdeni labākajā gadījumā.
Un tas viss ir tā vietā, lai pasākuma vietā būtu brīvi pieejams bezmaksas dzeramais ūdens, kuru var iepildīt savā līdzpaņemtā pudelē. Vai arī iepildīt uz vietas nopērkamā, kā tas notiek Glastonberijā. Nav savas pudeles? Ok, vari par ne mazām naudiņām nopirkt metāla pudeli, uz kuras ir iegravēts festivāla logo. Suvenīrs un nepieciešamības priekšmets vienlaicīgi.
Dzeramā ūdens pieejamība parāda attieksmi pret cilvēkiem. Starp citu, Dziesmusvētkos bija pirmie pozitīvie asni, tur vēl nepietiekamā skaitā, bet bija šīs dzeramā ūdens stacijas. Sākums ir, tā jāturpina.
Noteikti daudzi šajā vietā nesaprašanā, kāpēc, runājot par "Prāta Vētras" koncertu, tiek runāts par ūdeni? Tāpēc, ka tas viss kopā veidoja Glastonberijā esošo auru, kur pirmām kārtām viss ir cilvēkam, nevis kā kaut ko paņemt no viņa. Biznesam sava vieta, cieņai - sava. Tā arī ir Brīvība.
Man grūti iedomāties, kā "Prāta Vētra" turpmākos gadus motivēs vispirms paši sevi radošajai darbībai, apzinoties, ka tāda apjoma koncertēšanas, kāda bija līdz kovidam un karam, vairs nebūs.
Nospēlēt šādus koncertus ik pa diviem gadiem, jā, visi redzam, ka viņi to dara un lieliski. Ārēji viss var būt kā līdz šim, 4-5 koncerti ik pa dažiem gadiem, sanāks pārdesmit tūkstoši uz katru koncertu, izdziedās senās, labās dziesmas, bet... Vai tas ir tas, uz kurieni tagad virzīsies "Prāta Vētra"? Vai mēģinās vēlreiz iekāpt tajā upē, kura plūst rietumu virzienā? Nesalikās pirms 10 gadiem, kāpēc nemēģināt vēlreiz? Kurš ir teicis, ka nevar mēģināt iekāpt vienā upē divreiz?
Tāpēc arī ir šis jautājums: "Quo vadis, "Prāta Vētra"?"