Kas ir Chris Noah? Kāpēc tieši šāds pseidonīms?

Patiesībā atbilde ir ļoti vienkārša. Mans uzvārds ir Indrišonoks, kuru daudziem cilvēkiem sagādā problēmas uzrakstīt vai pat izrunāt. Iepriekš esmu daudz nodarbojies ar sportu, un aptuveni 50% diplomu mans uzvārds ir uzrakstīts nepareizi. Ir redzētas un dzirdētas dažādas mana uzvārda versijas. Un, protams, diezgan loģisks secinājums – mans uzvārds klausītājiem ir sarežģīts. Tā kā man bija ambīcijas doties un gūt popularitāti ārpus Latvijas robežām, tad nācās domāt par pseidonīmu jeb skatuves vārdu.

Chris ir atvasināts no mana vārda, bet Noah “atnāca” pats – mans muzikālais ceļš sākās nevis ar milzīgām ambīcijām, bet gan vēlēšanos izdot mūziku savam priekam. Vārdu “Noah” biju dzirdējis kādā dziesmā. Domāju par vairākām versijām, proti, Chris plus vēl kāds cits vārds... Un, uzliekot uz papīra visus variantus, Chris Noah šķita visskanīgākais un loģiskākais. Lēmums tika pieņemts ātri un vienkārši. Sākumā pat nebija plāna, ka man ar šo vārdu būs tik ilgi “jāturas kopā”. Taču tagad to nenožēloju, un man šis pseidonīms joprojām patīk, šķiet skanīgs un veiksmīgs.

Iepriekš pieminēji sportu, kurš bija tavs sporta veids?

Joprojām nodarbojos ar dažādiem sporta veidiem. Bet sākotnēji – bērnībā no kādiem 6 līdz 11 gadiem – spēlēju basketbolu, vēlāk – līdz 18 gadiem – hokeju. Šobrīd mana aizraušanās ir veikbords, kas ir pieskaitāms pie ekstrēmajiem sporta veidiem. Tas ir sporta veids, kurā brauc ar dēli pa ūdeni. Protams, uzturu sevi labā fiziskā formā sporta zālē.

Kur starp aktīvo sportošanu parādījās laiks arī mūzikai?

Mūzika parādījās manā dzīvē, kad man bija seši gadi, tātad – diezgan agri. Vecāki mani aizsūtīja uz mūzikas skolu. Tobrīd tā pat nebija mana, bet gan vecāku izvēle. Viņi tā gribēja, bet mana interese tajā visā bija maza – kā jau tik mazam bērnam. Absolvēju mūzikas skolu 11 gados un tad vecākiem pateicu – paldies, tas bija jums, bet es pats nekad ar mūziku vairs nenodarbošos!

Bet, sasniedzot 17 gadu vecumu, man – kā jau pusaudzim – parādījās interese par ģitāru. Protams, tā vairs nebija nekāda akadēmiskā mūzika, bet gan tas, ko pats klausījos ikdienā, mūzika, kas man pašam kā jaunietim patika. Šīs intereses bija absolūti citādas, tiešām interesēja, ko un kā spēlēja manas mīļākās grupas... Lūk, to varētu nosaukt par tādu īstu interesi par mūziku. Ap šo laiku sapratu, ka man ir laba balss un es varētu mēģināt arī dziedāt. Līdz 17 gadiem es vispār nebiju dziedājis, izņemot kaut kad bērnībā, skatuves konkursā “Cālis”. Ņemot vērā, ka man bija pieejama tēva studija, tātad vieta, kur ierakstīt pirmo dziesmu, un bija arī cilvēks, kas man palīdz, – mans brālis, ierakstījām manu pirmo dziesmu. Nekādu īpašo gaidu vai milzīgu ekspektāciju un ambīciju nemaz nebija.