Lai pieskartos nedaudziem, bet pietiekami būtiskiem un aktuāliem pieturpunktiem teātra nozares teritorijā, uz sarunu aicināju kultūras ministri Agnesi Loginu (“Progresīvie”).

Kultūras ministrijas iesaiste teātru dzīvē Latvijā ir teātru attīstības stratēģijas plānošana un īstenošana, valsts teātru finansēšana. Notiek sadarbība arī ar nevalstiskajām organizācijām teātra jomā – tās tiek līdzfinansētas un tām tiek piešķirti atsevišķi uzdevumi.

Latvijā pastāvīgi darbojas septiņi valsts teātri un divi pašvaldības teātri Liepājā. Ārpus Rīgas darbojas teātri Valmierā, Liepājā un Daugavpilī. Teātra nozarē aktīvi piedalās arī nevalstiskās organizācijas un projektu tipa teātri.

Ministrijā kā konsultatīvā institūcija darbojas Teātra padome, kurā pārstāvēti eksperti un nevalstisko organizāciju pārstāvji. Padome sagatavo un sniedz savu viedokli ar teātru attīstību saistītajos jautājumos.

Ne tikai teātrī, bet arī pārējās mākslu jomās savu spēles lauku var atrast dažādu gaumju un vērtību radītāji un nesēji. Mijiedarbe vai pat rīvēšanās – ja tiek saglabāta savstarpēja cieņpilna attieksme – var kalpot par radoša procesa katalizatoru un bagātināt augsni jauniem meklējumiem formālajās un saturiskajās izteiksmēs.

Sarunu ar kultūras ministri iesākam ar šīs atziņas paturpinājumu klasiskajā teātra mākslas uzstādījumā, kur vienu pusi pārstāv iestudējums, otru – skatītājs.

Teātrim ir spēja būt par sabiedrības spoguli – atainojot vai atsaucoties uz aktuālajām norisēm un problēmām. Taču ir arī komerciālais aspekts – teātra zāle ir jāpiepilda, lai, pateicoties ienesīgākiem projektiem, var iestudēt arī nopietnākas un dziļākas izrādes. Kā jūs redzat šo teātra funkciju, vai teātris šobrīd kalpo par sabiedrības spoguli?

Agnese Logina: Man šķiet, tas ir viens veids, kā skatīties uz mākslu vispār – ka tas ir tāds aktualitāšu spogulis un barometrs tam, kas notiek sabiedrībā. Kas man liekas ārkārtīgi būtiski, ir, ka māksla, tās darbi un notikumi iedod platformu un arī instrumentus refleksijai par to, kas notiek. Tas ir abpusējs process, nevis tā, ka tev tikai piedāvā to savu versiju par aktualitātēm un to, kā mēs visi šodien dzīvojam, bet tev dod arī iespēju pašam reflektēt par to.

Viena no būtiskākajām mākslas funkcijām ir radīt auglīgu augsni pārdomām. Tas, uz ko es velku, ir – ka tas ir ne tikai vienvirziena process “no augšas”, bet tu kā skatītājs esi tajā iesaistīts un līdzatbildīgs par to, kā šī interpretācija rodas un kā tu īsti to darbu nolasi.

Man ir grūti runāt par to, kas ir noticis teātrī aizvadītās sezonas laikā, jo es pati to esmu pieredzējusi diametrāli atšķirīgās lomās. Man kā skatītājam, kurš gāja uz dažādiem teātra notikumiem tobrīd ne tik intensīvi, kā pašai gribētos, bija savas aktualitātes un idejas; bet tagad – ministres amatā – es uz šo sistēmu skatos citādāk. Tāpēc nezinu, vai es šobrīd varu izcelt kādus darbus, kuri ir īpaši nozīmīgi. Tas nebūtu īsti korekti.

Ko varu droši teikt – šī sezona man ir likusies ļoti aizraujoša vairāku iemeslu dēļ. Viens no tiem ir tas, ka mēs beidzot atgriežamies pie klātienes notikumiem. Var jau būt, ka kaut kādā ziņā tas jau ir izkritis no galvas, bet mēs tomēr tikko pieredzējām postošu pandēmiju, un kritumu apmeklētāju skaita ziņā, skatoties uz iepriekšējām sezonām var ļoti, ļoti redzēt. Manuprāt, šī bija pirmā sezona, kura iezīmē šo [klātienes] atgriešanos.