Janīna Pankrate savās atmiņās iezīmē dejotājas karjeras pašu iesākumu: “Kad stājos Helēnas Tangijevas-Birznieces baleta studijā, biju nobijusies. Knapi apvaldīju baiļu asaras. Meiteņu bija daudz. Nostājos pie galda, kura otrā pusē sēdēja studijas vadītāja. Viņa uzmanīgi apskatīja mani un pajautāja: "Kā tevi sauc, meitenīt?" – "Ja... nīna," klusi atčukstēju. "Labi, Nīna, tu esi uzņemta studijā un būsi balerīna." – Kopš tās reizes Tangijeva mani sauca tikai par Nīnu."

Viņas skolotāji ir bijuši izcilie horeogrāfi Helēna Tangijeva-Birzniece un Jevgēņijs Čanga, arī Marika Reke, pie kuras viņa Vācijā (1942-43) apguva estrādes dejas un tai skaitā stepu.

Spilgtākās baleta lomas iezīmējamas izrādēs „Spēlēju, dancoju" (1950, Lelde; 1955, Baronese), „Romeo un Džuljeta" (Džuljeta) un "Bahčisarajas strūklaka" (Marija). Partneros bijuši premjeri Māris Liepa un Haralds Ritenbergs, bet visilgāk Pankrate dejojusi kopā ar savu vīru Aleksandru Lembergu.

Ar Sašiņu, kā mīļvārdā viņa sauca savu iemīļoto, viņa vēl pirmās brīvvalsts gados sadejojās Rīgas smalkākajā naktsklubā “Alhambra”. Padomju īstenība viņus gan iemeta dziļā bezdibenī (piemēram, Aleksandram nācās pāris gadus pavadīt Gulagā), gan cēla vai debesīs – jo izrādījās, ka māksla taču ir ideoloģisks ierocis.