Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Viņam paradīzē netikt! Zvīguļa atgriešanās uz skatuves - izrādē «Melot (?)!»

Viņam paradīzē netikt! Zvīguļa atgriešanās uz skatuves - izrādē «Melot (?)!»
Facebook Draugiem Twitter Whatsapp
Comments
Foto: Dagmāra Legante–Celmiņa

Aktierus paradīzē nelaiž, jo viņi visu dzīvi ir melojuši. Tā sākas Kaspara Zvīguļa monoizrāde «Melot (?)!», veidota pēc vairāk nekā 200 gadu sena franču filozofa, domātāja un mākslas teorētiķa Denī Didro darba «Paradokss un aktieri» motīviem, kas pirmizrādi uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves piedzīvoja svētdien, 26. martā. Izrāde tapusi tandēmā ar Zvīguļa pedagogu un šīs izrādes režisoru Pēteri Krilovu.

Ko nozīmē - «spēlēt»?

Ko aktieris dara, kad viņš vai viņa spēlē uz skatuves? Ko nozīmē - «spēlēt»? Vai aktieris pārnes reālās dzīves izpausmes skatuves varoņu emocijās, vai tā tomēr ir kaut kāda «cita dzīve»? Vai un kā aktieris melo? Tie ir tikai daži no jautājumiem, uz kuriem skatītāju priekšā mēģina atbildēt aktieris Kaspars Zvīgulis, kas pēc četru gadu pārtraukuma atgriezies uz teātra skatuves.

Pusotru stundu garā izrāde paiet vienā elpas vilcienā, ne mirkli nav garlaicīgi, gluži otrādi, teksts ir tik piesātināts, ka

pieķer sevi pie domas: «Būs jānoskatās vēlreiz.»

Zvīgulis izrādes gaitā stāsta par savu - aktiera profesiju. Bet aizraujoši pastāstīt par vienu cunfti nav viegli. Manuprāt, izrādes veidotājiem tas ir izdevies. Skaidrs, ka izrādes vēstījums nav tikai par aktieri - ja tīk, centrā varam likt skolotāju, rakstnieku (autoru), biznesmeni, varbūt pat kurpnieku vai pārdevēju. Mani tēma «aizķēra», jo man izrāde savā ziņā bija par manu žurnālista arodu.

Ej un vēro!

Lai gan Didro pirms 250 gadiem sacerētais traktāts par to, kā mēs uztveram reālas un tēlotas emocijas, kas ir labs aktieris un ko nozīmē būt dzīves vērotājam, aktualitāti nav zaudējis arī mūsdienās, izrādē franču domātāja teksts ir samiksēts ar piemēriem no latviešu teātra dzīves un izrādes veidotāju pieredzes. Pārsteidz, cik meistarīgi izrādes veidotāji seno tekstu iestrādājuši izrādes audeklā - tā, ka salaiduma vietas ar piemēriem no dzīves pat nav pamanāmas. Bet var jau būt, ka pie vainas ir apgaismības laikmeta ideju tuvība ar mūsdienām un Didro tekstu pārlaicīgums. Paldies izrādes veidotājiem kaut vai par to, ka padarīja manu pasauli mazliet plašāku, iedvesmojot pēc izrādes interneta plašumos sameklēt Didro tekstus un franču ģēnija biogrāfijas faktus.

Mūsdienu dzīves paviršība, esamība «uz virsmas» liedz mums iedziļināties, sajust otra cilvēka emocijas.

Laikam jau tas nav nekas jauns. Didro runā par neitrālu vērotāju, kas dodas dzīvē, pēta, kopē, piesavinās emocijas, raksturu un atnes to citiem. Citādi iekļūt otrā nav iespējams, jo ārējās izpausmes ir tieši saistītas ar to, kas notiek iekšienē. Kopējot kādu, aktieris (autors vai vērotājs) iekļūst, ja tā var teikt, viņa dvēselē, sāk just un domāt kā tas otrs.

Foto: Dagmāra Legante–Celmiņa

Nekādas jūtelības!

Didro uzskatīja, ka teātrī bez atdarināšanas, uzspēles un zināmas cinisma devas nav iespējams iekļūt patiesības sfērā, izraisīt skatītājos dziļas emocijas un dvēseles viļņošanos, radot sajūtu, ka «tas notiek pa īstam». Lai skatītājs noticētu, aktierim ir jāmelo! Reālas ciešanas, pārnestas uz skatuvi, izskatītos groteski un izraisītu vien neizpratni un nepatiku. Vai esat redzējis pa īstam raudošu cilvēku? Viņš kaut ko vāvuļo, šķobās un puņķojas tā, ka gribas novērsties.

Nevienu neuzbudina piezemēta realitāte.

Toties mākslīgi radītas, tēlotas ciešanas atbruņo, liekot sirdij asiņot un dvēselei smelgt. Taču nevar noliegt, ka skatītāju sajūtas teātra pustumsā ir īstas. Visa pamatā ir precīzi uztrenēts balss tembrs, līdz sekundei aprēķināti žesti un noslīpēta mīmika. Jā, un smags darbs - teksta atkārtošana līdz spēku izsīkumam. Tā ir teātra maģija, kuras pamatā ir prasme melot. «Uz teātri dodas, nevis lai skatītos asaras, bet lai klausītos runas, kas tās izraisa,» rakstīja Didro. Didro apgalvo, ka jūtelība ir tikpat kaitīga sabiedrībā kā uz skatuves. Nekādas jūtelības! Tāda ir Didro devīze. Aktieris spēj pārņemt ikvienu tēlu, saglabājot distanci un zināmu empātijas trūkumu. Tikai tad, kad tu neesi nekas, tu vari kļūt par visu!

Emocijas aiznes skatītāji

«Ko gaida aktieris?» dārdošā balsī jautā Zvīgulis. Pareizi. Aplausus. Tāpat kā mēs pārējie - skolotāji, rakstnieki, santehniķi, ārsti. Un tomēr… kur aiz profesijas (jebkuras) paliek cilvēks - dzīvs, jūtošs? Sabiedrība priekšstatu par cilvēku veido pēc tā, kādu tēlu viņš rada, strādājot savā profesijā. Vai tad kādu uztrauc, kāds viņš ir patiesībā, ko jūt un domā? Tā arī teātrī publika nāk pārdzīvot par izdomātu tēlu, nevis aktieri, kas

desmit minūtes pēc tam, kad uz skatuves ir nomiris, novelk kurpes, muļķīgo kostīmu, laiski izstiepjas dīvānā un pastiepjas pēc mobilā telefona.

Viņā nav satraukuma, skumju, dvēseles plosīšanās. Visas šīs jūtas līdzi ir paņēmuši skatītāji.

Foto: Dagmāra Legante–Celmiņa

Teātra aktieru aprakstos par Kasparu Zvīguli teikts: «Viņš ir dzimis aktieris, kuru temperaments un nemiers laiku pa laikam aiznes prom no teātra, lai pēc dzīves skolas viņš atgrieztos uz skatuves vēl gudrāks un profesionāli redzīgāks. Aktieris, kura talants valdzina lielajās varoņlomās - gan klasiskajā repertuārā, gan mūsdienu lugās, tomēr mākslinieka ego netraucē viņam būt izcilam partnerim, pulcēt ap sevi citus un pārredzēt spēles laukumu gan uz skatuves, gan dzīvē.» Šķiet, vairāku gadu pauze Zvīgulim nākusi par labu - uz skatuves viņš iemieso Didro piesaukto spēju pārcelt sevi dažādos tēlos, spējot pusotru stundu noturēt nedalītu mūsdienu haotiskā skatītāja uzmanību.

Viens no aktiera magnētisma faktoriem ir viņa spēcīgā balss, un, jā, arī tas nav mazsvarīgi - visu viņa runāto tekstu var saprast.

Domāju, ne mazums skatītāju Latvijas teātros ir saskārušies ar situāciju, kad aktiera balss ieaijā, kļūst apnicīga vai viņa izrunātās zilbes sapinas, noslāpst rīklē un rezultātā teksts vienkārši nav dzirdams.

Izrādes scenogrāfe un kostīmu māksliniece Kristīne Abika, gaismu māksliniece Lienīte Slišāne, video mākslinieks Toms Zeļģis, Jāņa Līdes muzikālais noformējums.

Tēmas

Nepalaid garām!

Uz augšu