“Vidzemes” sastādītāja Laura Rezakova priekšvārdā raksta, ka “šis teiku krājums ir mistisks ceļojums telpā un laikā. Tās atklāj pašu senāko laiku, kad sāk veidoties pasaule un Latvija.” Vidzemnieku teikās daba ir dzīva – akmeņi runā, ezeri un avoti apvainojas, dusmojas, pārceļas uz citu vietu, izsīkst. Daudz nostāstu ir tieši par ūdeņiem, ar tiem saistīta neizprotama vara un mistika, kas vilina un reizē biedē.

Saistošas ir arī teikas, kā vietas ieguvušas nosaukumus – reizēm to izcelsme saistīta ar pavisam ikdienišķām situācijām un nejauši uzminētiem vārdiem, reizēm – ar reāliem notikumiem. Kļūst skaidrs, kā apdzīvotas vietas tikušas pie saviem dīvainajiem vārdiem.

Teikas vēsta ne tikai par konkrētiem Vidzemes nostūriem, tās iezīmē arī agrāko laiku morāles normas un tabu. Īpaši emocionāli ir stāsti par nelaimīgu mīlestību. Laura Rezakova ir Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja vecākā speciāliste. Gatavojot šo krājumu, viņa izmantojusi dažādus materiālus, piemēram, Pētera Šmita apkopotos 15 sējumus “Latviešu pasakas un teikas”, kuros ir pat pāris gadsimtus senas vācu mācītāju pierakstītās teikas.

Drīzumā “Jāņa Rozes apgāds” laidīs klajā arī teiku krājumus par pārējiem Latvijas novadiem – Zemgali, Kurzemi un Latgali.

Sakārtojusi Laura Rezakova