Ja arī Amerika vēl tic sirdsapziņai, iespējams, tās vislabākais iemiesotājs ir aktieris Džeimss Kegnijs, kurš vairāk nekā sešdesmit savas dzīves gadus veltīja kinematogrāfam, piedaloties i drāmās, i gangsterfilmās, i mūziklos, i vesternos.
Pašpuika Džeimss Kegnijs
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Viņa atveidoto nemierīgo, raupjo un pat nekaunīgo varoņu harizma sajūsmināja vīriešus, apbrīnā lika ģībt sievietēm un bija etalons bērniem. Ņujorkā dzimušais aktieris, pēc leģendārā Orsona Velsa vārdiem, bija tāds kā neviens, jo "neviens cits nebija vēl vairāk nereāls un stilizēts, taču tai pašā laikā nevienā brīdī nerodas šaubas, ka Džeimss Kegnijs nav patiess".
Viss, ko Holivuda ietērpa savā zīmju valodā gansgsterfilmu stilistikā, vislabāk izpaužas 1931. gadā uzņemtajā Viljama Velmana filmā Sabiedrības ienaidnieks, kur galveno lomu spēlē Džeimsa Kegnija atveidotais Toms Pauers – jauns draņķis, kurš, pateicoties alkohola aizlieguma ērai, ātri uzrāpjas pa karjeras kāpnēm, līdz beidzot nogāžas vismelnākajos dziļumos. Loma, kas kļuva par Kegnija aktierspēles esenci, bija viņa ceturtā parādīšanās uz lielā ekrāna filmā, kas uzreiz iekaroja milzīgu skatītāju atsaucību un arī Amerikas Kinoakadēmijas atzinību, Oskaram kā labāko nominējot oriģinālscenāriju. Nežēlība, nerēķināšanās ar pārējo varoņu viedokļiem, meli un krāpšana pretstatā luksusapartamentiem un seksapīlām pavadonēm krasi kontrastēja ar tā brīža kinopiedāvājumu fonu, kā arī kļuva par ļoti uzskatāmu piemēru Lielās depresijas laika radītajām traģēdijām, savērptajām intrigām un arīdzan morālei. Un zilacainais blondīns Kegnijs – par vienu no vadošajiem aktieriem, kas braši stutēja "Holivudas īru mafijas" karogu, zem kura spīdēja gan Spensers Treisijs, gan Pats O`Braijans, taču bija paguris no sava ampluā, kas paģērēja labi rīkoties ar ieročiem un pamatīgi iekaustīt savas sievietes. Viņš varēja nospēlēt jebko – gan fiktīvus, gan reālus personāžus un pēc ieilgušas atpūtas – veseliem divdesmit gadiem! – izkliegt savu gulbja dziesmu Miloša Formana grandiozajā veltījumā Amerikai 20. gadsimta sākumā – filmā Regtaims 1981. gadā. To, ka aktieris savā līgumā bija paturējis tiesības atteikties no lomas kaut piecas minūtes pirms filmēšanas sākuma, zināja vien kinokompānijas advokāti, taču viņa, viena no Amerikas visiemīļotākā aktiera, vārds reklāmas afišās vien solīja gan komercpanākumus, gan arīdzan kritiķu labvēlību. Tiesa, producenti nepiedzīvoja to naudas plūsmas virzību, uz kādu bija cerējuši, taču arī pasaule bija mainījusies un novecojusi leģenda, kas ar zināmām rūpēm sejā noraugās uz skatītājiem un izpilda savas jaunības atpazīstamākos trikus, – arī ne retums. Toties Džeimss Kegnijs, trīskārt nominēts Oskaram un par galveno lomu muzikālajā drāmā Yankee Doodle Dandy arī saņēmis šo zeltīto un leģendām tik apvīto statueti, varēja lepni pamest šovbiznesu, kas viņam bija sagādājis gan pasaules slavu, gan pietiekami labu iztikšanu, gan neskaitāmus sekotājus, to vidū arī Klintu Īstvudu un Malkolmu Makdovelu.
Džeimss Frānsiss Kegnijs jaunākais piedzima 1899. gada 17. jūlijā kroga īpašnieka un izbijuša boksera un mājsaimnieces ģimenē, mantodams sava vectēva – norvēģu kapteiņa – un vecmātes, īrietes, zilās acis un rakstura stingrību, kā arīdzan mērķtiecību. Viņš bija trešais bērns ne pārāk turīgajā ģimenē, spiests noskatīties, kā tēvs kārtējo reizi pārrodas mājās galīgi sadzēries un nakts vidū sarīko jandāliņu par visnenozīmīgākajiem niekiem. Skaistā, sarkanmatainā sieviete – Kegnija māte – bija pats labestības iemiesojums un puišeļa ideāls, ar smaidu uz lūpām noklausoties kārtējās tirādes, pildot savus pienākumus vai skaļi dziedot un lipīgās melodijas izspēlējot arī uz melni baltajiem klaviertaustiņiem. Un dievinot savu grēcīgo vīru. Kādam no biogrāfiem Kegnijs reiz atzinās, ka modelis, kāds viņa acu priekšā attīstījās katru bērnības dienu, viņam nekādā gadījumā nebija pieņemams un sievietes dēļ viņš bija gatavs atteikties gan no savām ambīcijām, gan kārdinošiem piedāvājumiem profesionālajā laukā, gan skaistulēm filmēšanas laukumā. Tāpēc arī smags darbs viņam nebija svešs, jo Kegnijs jau pusaudža gados palīdzēja ģimenes kases piepildīšanā, strādādams te par oficiantu apšaubāmā krogā, baseina tīrītāju, līdz beidzot nonāca izklaides industrijas varā un sāka spēlēt vodeviļās uz Brodvejas skatuvīšu dēļiem. Tieši tur viņu noskatīja lielās kinostudijas Warner Brothers aģenti, un, 1930. gadā no skatuves uz ekrāna pārnesot romantisko drāmu Grēcinieku brīvdienas, lomas tur atradās jau slavas garšu sajutušajiem profesionāļiem Džeimsam Kegnijam un izcilajai raksturlomu aktrisei Džoannai Blondelai. Kino gaitas uzsāka arī viņa brālis Viljams un māsa Džīna, kā arī krietni vēlāk laulībā, kas, netipiski Holivudas liekulībai, ilga sešdesmit gadus un tika noslēgta jau 1922. gadā, adoptētais dēls.
Panākumi neizpalika: pēc sensācijas – gansgsterdrāmas Sabiedrības ienaidnieks – Džeimss Kegnijs iejutās gan pēc Šekspīra lugas motīviem uzņemtajā visu zvaigžņu fantāzijas filmā Sapnis vasaras laikā, gan kopā ar 40. gadu ikonu Hemfriju Bogartu divās klasikas plauktam piederīgās drāmās Eņģeļi ar netīrām sejām un Trokšņainie divdesmitie – kino Mekas kritiskā atskatā uz džeza dekādi ar trim ciniskiem Pirmā pasaules kara veterāniem centrā.
Kreisi noskaņotais aktieris, savas politiskās pārliecības dēļ aktīvi iesaistīdamies dažādās kampaņās, zaudēja vairākas lomas un kādu brīdi pat studijas bosu mīlestību, un bija arīdzan izvēlēts par mafijas izplānota grautiņa upuri. Pateicoties Džordža M. Koena – izcilas vodeviļas ģimenes galvas – tēlam, galvenajai lomai muzikālajā drāmā Yankee Doodle Dandy, viņš saņēma Oskaru un izspraucās no gangsteru tēlu žņaugiem. (Ironiski, bet tieši muzikālās prasmes – dziedāšana un dejošana – Kegnijam atnesa Amerikas Kinoakadēmijas visaugstāko atzinību, ne "sīkstie puiši", kas sagādāja aktierim slavu.) Līdzīgi kā vairums Holivudā tapušo biogrāfisko filmu, arī šai var pārmest pārlieku sentimentu un varoņa glorificēšanu, taču jāņem vērā arī fakts, ka Otrais pasaules karš no Holivudas pieprasīja varonību, lipīgas melodijas un tēlus, kuri piepilda savus sapņus un ir bezgala patriotiski.
Saprazdams savu vērtību Warner Brothers acīs, Kegnijs pieprasīja pārskatīt savu kontraktu, taču, nesaņēmis gaidīto atsaucību, pacēla cepuri un atvadījās no studijas gaiteņiem, lai kopā ar brāli dibinātu savu kinostudiju. Tiesa, šis ambīciju piepildījums nekādu labumu nedeva – studija pēc četriem īstenotiem projektiem bankrotēja, bet Džeimss Kegnijs atgriezās WB paspārnē, nospēlēdams ne vienu vien neaizmirstamu varoni.
1961. gadā viņš no kinokarjeras atteicās pavisam, dienas pavadot pilnīgā mierā, gleznojot un dzejojot, taču aģenti vēl mēģināja aktieri savervēt, piemēram, profesora Henrija Higinsa lomai mūziklā Mana jaukā lēdija un arī Vito Karleones tēlā mafijas sāgā Krusttēvs. Cīnoties ar diabētu, 86 gadu vecumā Džeimsa Kegnija sirds pārstāja pukstēt, un mirušo leģendu uz saviem pleciem pēdējā gaitā pavadīja gan baletdejotājs Mihails Barišņikovs, kurš līdz pēdējam brīdim neatmeta cerību Kegniju redzēt kā partneri uz Brodvejas skatuves, bokseris Floids Patersons, aktieris Ralfs Belamijs un režisors Milošs Formans.
Aktieris pagātnē un prezidents pēc ieņemamā ranga Ronalds Reigans savā līdzjūtības vēstulē uzsvēra, ka "Amerika ir zaudējusi vienu no vislieliskākajiem māksliniekiem", kas ar savu nedaudz griezīgo balsi un oriģinālo aktierspēles stilu licis uz pasauli paraudzīties no mazliet cita skatupunkta. Jo tēlošana, pēc Kegnija domām, nebija nekas neparasts: "Iemācies sava varoņa tekstu... skaties partnera acīs... runā... un patiesi izjūti to."