Viņš dzimis Basku zemes galvaspilsētā Bilbao, studējis filosofiju un literatūru Madrides universitātē, bijis sengrieķu valodas profesors un vēlāk ilgus gadus arī rektors Salamankas universitātē – vienā no Eiropas senākajām universitātēm. Unamuno piederēja pie tiem spāņu intelektuālās elites pārstāvjiem, kam dziļi rūpēja dzimtenes liktenis. „Man sāp Spānija” – šis viņa izteikums vēlāk bieži ticis citēts. Viņš bija kaismīgs politiķis, komentēja laikrakstos dienas notikumus, piedalījās mītiņos un savas pārliecības dēļ piedzīvoja gan izsūtīšanu no valsts, gan zaudēja rektora amatu. Viņš regulāri publicējies presē, izsakoties par visdažādākajiem jautājumiem - gan par literatūru un izglītības problēmām, gan valodas jautājumiem un Spānijas reģionu vēsturi.

M. de Unamuno tiek uzskatīts par eksistenciālisma filosofijas priekšgājēju. „Augstāk par visu es vērtēju cilvēka iekšējo dzīvi,” viņš savulaik teicis. Viņa uzmanības centrā ir jautājumi par eksistences jēgu, nāvi un alkām pēc mūžības, sapni un īstenību, apziņu un realitāti. Par nozīmīgāko literāro žanru Unamuno uzskatījis eseju, tās viņš presē publicējis kopš 1895.-1896. gada. Pirmais romāns „Miers kara laikā” klajā nāca 1897. gadā. Viņa nozīmīgāko filosofisko darbu skaitā var minēt „Dzīves traģiskās jūtas” (1913; tulkots arī latviski), „Kristietības agonija” (1924).

Romāns „Migla” (1914) ir slavenākais no M. Unamuno romāniem, viņa nozīmīgākais literārais veikums. Jau autora dzīves laikā tas izdots piecpadmit valodās, to skaitā 1935. gadā arī latviski – Konstantīna Raudives tulkojumā. Interesanti, ka tieši šis romāna tulkojums savedis Raudivi kopā ar viņa mūža mīlestību – Zentu Mauriņu.

Šo darbu Unamuno nosaucis par ‘romīnu’ (spāniski nivola nevis novela), tādējādi uzsverot tā eksperimentālo dabu un atšķirību no tradicionālās prozas. Tas ir traģikomisks un ironisks „ideju romāns”, kur uz mīlas peripetiju fona risinātas literārā varoņa un autora attiecības.

Jaunais un bagātais, taču bezgala vientuļais Augusto iemīlas klavierskolotājā Euhēnijā, precīzāk – tēlā, ko pats savā iztēlē radījis. Taču Euhēnija mīl viņa draugu Maurisio un atraida Augusto, kurš to sāpīgi pārdzīvo un grib izdarīt pašnāvību. Nāve vienlaikus būtu apstiprinājums Augusto eksistencei, par kuru viņš sācis šaubīties. Pirms darīt sev galu, Augusto dodas uz Salamanku, lai noklausītos profesora Unamuno lekciju par pašnāvību. Sarunā ar Unamuno atklājas, ka Augusto ir tikai viņa izfantazēts literārais tēls...

„Ideju kaislību” pasaule valda visos filozofa slavenajos romānos, kas būtībā ir dialogi ar sevi pašu. Romānā „Migla” šī doma tiek atklāti pausta, apspēlēta un uzšķērsta, sniedzot lielisku pašparodijas piemēru, kurā smalkais ironijas tonis, tīša sadzīvisko problēmu samākslošana un nedabiskums oriģināli izgaismo autora uzskatus par laicīgā un mūžīgā attiecībām. Romāna noslēgumā – galvenā varoņa Augusto Peresa un Migela de Unamuno sarunā – traģikomiskā situācija sakāpināta līdz pēdējam. Tā ir līdzība par cilvēka bailēm nezināmā priekšā, kas izpaužas kā protests pret savu nolemtību, kā izmisīga vēlēšanās, pārfrāzējot autora teikto, noskaidrot vismaz tik daudz, vai Dievs tevi redz sapnī vai īstenībā. E. Raups

No spāņu valodas tulkojis Edvīns Raups