Režisors: Miks Ozoliņš Lomās:Agnese Zeltiņa, Lochlyn Munro, Robert Pike Daniel, DeRay Davis. IMDB: http://www.imdb.com/title/tt1339404/ Žanrs: komēdija, drāma

Saturs. Mīlošs pāris - Laura (meitene no Rīgas) un Džons, dodoties uz drauga dzimšanas dienas svinībām vētras laikā, nomaldās. Meklējot pajumti, viņi nokļūst ekscentriska ceļa zīmju krāsotāja Raula mājoklī, kurš piedāvā Džonam miljonus, lai viņš uz visiem laikiem aizmirstu un atstātu savu līgavu.

Pārdomas. Filma, kurai ir skaļa reklāmas kampaņa un paši filmas veidotāji apgalvo ka "šī komēdija ir uzņemta atbilstoši Holivudas kvalitātes standartiem, ļoti profesionāli" uzprasās uz atbilstošu un godīgu kritiku. Tieši kritika palīdz apzināties savas kļūdas, lai nākotnē tās neatkārtotos, un bieži vien šķiet, ka daudzi kritiķi baidās kritizēt latviešu filmas, jo mēs jau dzīvojam mazā valstī, kur cits citu pazīst. Kā pēc tam acīs skatīties? Skaidrs, ka tūlīt gūzmām cilvēku man pārmetīs, ka man "skauž", "ko gan es esmu pats uzfilmējis", bet lieki. Filma tiek veidota mūsu atpūtai un brīvā laika kavēšanai, par ko mēs maksājam naudu un tērējam laiku. Tas dod mums pilnīgi brīvu vaļu izteikties, ko mēs par to domājam.

Es saprotu, ka jebkuram pasaules režisoram ļaunākais, kas viņa dzīvē var notikt, ir pielīdzināšana bēdīgi slavenajam vācu režisoram Uvem Bolam (Uwe Boll), bet piedodiet, citādi nav iespējams. Miks Ozoliņš tāpat kā Uve Bols ir malacis pa pusei. Der saprast, ka atrast naudu, noorganizēt filmēšanu, aparatūru, gaismas un aktierus ir tikai puse no filmas panākumiem. Otra puse ir filmas veiksmīga režija, filmēšana, aktieru darbs, montāža un spēja pastāstīt stāstu, kurš ar savām idejām, tēliem, tēmām spēj mūs uzrunāt, izklaidēt, likt kļūt priecīgiem vai labā nozīmē dusmīgiem. Ar otro galīgi nepaveicās, gluži tāpat kā Uvem Bolam, kurš ir apbrīnas vērts tikai tāpēc, ka turpina atrast miljonus savām filmām, lai arī ir vairākkārt atzīts par pasaulē sliktāko režisoru un viņa filmas ir zem jebkādas kritikas. Bet tas nekas. Mums Latvijā ir mazā Parīze, mazā Šveice, mazā Ņujorka un tagad esam tikuši arī pie mazā Uves Bola.

Pati filmas ideja šķita tīri laba, tikai mazā budžeta piespiests Miks acīmredzot nolēma uzņemt filmu vienā mājā un tās pašas mājas pagalmā, kas automātiski uzdod kaudzi pienākumu, jo nemainīgā vide uzliek papildu darbu visai filmēšanas grupai. Īpaši spilgtam jābūt arī scenārijam, jo vienīgais, kas skatītājus spētu ieinteresēt, ir prātīgi veidoti dialogi un sižeta negaidīti, izcelti pavērsieni. Nesanāca. Operatoru darba un skaņas efektu trūka, jo visas ainas bija garlaicīgas un, pats skumjākais, filmas stāsts un kulminācija bija atstāti otrajā plānā, atstājot galvenos akcentus tikai uz Agnesi Zeltiņu un naudas kaudzēm. Šāda pieeja būtu nostrādājusi, ja Agnese būtu kaila vai vismaz toplesā, tad skatītāju acīm būtu ar ko mieloties un varbūt rastos ilūzija, ka filmai ir mazāk trūkumu nekā patiesībā.

Agnese Zeltiņa ir ļoti skaista un talantīga aktrise, nav vārdam vietas, tomēr viņas vieta ir teātrī, nevis kino. Pārspīlētais seksīgās rīdzinieces tēlojums būtu lieliski iederējies uz skatuves, nevis kinolentē. Ceru, ka viņas akcents bija speciāli pārspīlēts. Tomēr gan vainu, gan laurus plūc filmas režisors, tāpēc atgriezīsimies pie tā.

Veidojot kinolenti, pat ja režisors ir apbruņojies ar gluži labiem aktieriem, viņam ir tiesības radīt savu unikālo filmas pasauli, bet pie paša radītās pasaules un saviem likumiem ir jāpieturas un jāmāk par to arī pārliecināt aktierus, pretējā gadījumā rodas haoss starp dialogiem, aktieru individuālo tēlojumu manieri un nav saprotams, ko pats režisors ir redzējis un ko gribējis parādīt saviem skatītājiem.

Sākums tā nekas, lietus, nomaldījies pārītis nolemj sasildīties un palūgt naktsmājas pirmajā mājā, kuru ierauga. Diemžēl jau no pirmā mirkļa, kur mājas saimnieks Rauls nolemj naktsmājas piešķirt tikai Laurai (Agnesei Zeltiņai), bet Lauras draugam Džonam (Lochlyn Munro) jādodas projām, ko viņš arī izdara, filma kļūst "samocīta". Filmas moments ar "zelta zivtiņas" brīnumu un sižeta atrisinājumu nebija pārliecinošs, precīzāk sakot, uztverams, tāpat kā aktieru pārliecība par savām lomām. Grūti bija saprast, kuram īsti nauda un kad interesēja vairāk par otrās pusītes saglabāšanu. Gluži tāpat kā Raula (Robert Pike Daniel) stāsts un pārliecība par savu taisnību mani nepārliecināja ne brīdi.

Visskumjākais ir tas, cik ļoti uzpūsta reklāmas kampaņa šai filmai un ar pamatīgu devu "dzeltenās" piesmakas. Miks Ozoliņš ir tik ļoti pārliecināts par savu veiksmi, ka gribot negribot jāatceras vecās latviešu parunas "savs sūds nesmird" patiesums. Iespējams, vainojams "The Secret" kults, par kuru The Man from Earth, man grūti spriest, bet iesaku atvērt acis un pārdomāt visu, lai nākamā filma nelīdzinātos šai.

Pašam Mikam Ozoliņam novēlu apskatīties Ričarda Šenkmana (Richard Schenkman) 2007. gada filmu "Cilvēks no zemes" (The Man from Earth). Šī filma var kalpot par lielisku paraugu, kā no izcili maza budžeta var sanākt perfekta filma, kura ne mirkli nekļūst garlaicīga, kura ir gudra un pilnīgi ievelk filmas stāstā. Novēlu veiksmi nākotnē un galvenais - mācīties ne tikai no savām, bet arī citu kļūdām.

Vērtējums: 3/10