Beidzamā laikā īru dramaturga Braiena Frīla lugas arvien biežāk parādās uz mūsu teātru skatuvēm. Dailes teātrī šosezon iestudēta Filadelfija, te es nāku!, bet Nacionālā teātra repertuārā līdzās Mollijai Svīnijai nu ir Aristokrāti.

Gandrīz garīdznieks

Braiens Frīls dzimis 1929. gadā Ziemeļīrijā, un nav ziņu, ka patlaban viņš dzīvotu citur. 1948. gadā beidzis vienu no pasaulē lielākajiem katoļu semināriem – Sv. Patrika koledžu Meinutā – kā mākslas bakalaurs. Topošais rakstnieks gan nekļuva par mācītāju, taču pievērsās cita veida mācīšanai – pedagoģijai. Pēc studijām Sv. Džozefa pedagoģiskajā koledžā Belfāstā viņš desmit gadus strādāja par skolotāju.

Literāta karjeru B. Frīls sāka pagājušā gadsimta 50. gadu sākumā, paralēli skolotāja darbam rakstot lugas radioiestudējumiem un īsos stāstus. Viņa pirmie stāstu krājumi gan tika novērtēti kā "vēl vienas provinciāla inteliģenta bērnības atmiņas", taču 60. gadu beigās Frīls nolēma atvadīties no pedagoģijas uz visiem laikiem un pievērsās literatūrai. Kaut turpināja rakstīt stāstus un esejas, lielāku popularitāti guva viņa lugas. Pirmā – Iekšējais ienaidnieks – iestudēta 1962. gadā Abatijas teātrī un guva negaidīti lielu atzinību. Tajā, tāpat kā nākamajā, 1963. gadā tapušajā Filadelfija, te es nāku! un vēl vairākās citās, skatīta Īrijā populārā trimdas tēma.

Nepateikt visu

B. Frīls pavēris ceļu uz angļu skatuvi A. Čehovam un I. Turgeņevam – viņš tulkojis A. Čehova Trīs māsas un Tēvocis Vaņa un I. Turgeņeva Tēvi un dēli un Mēnesis uz laukiem. Izvirzīts pieņēmums, ka Turgeņeva apgalvojumu – "labākais veids, kā apnikt skatītājam, ir pateikt tam visu" – var visai tieši attiecināt uz pašu Frīlu. Viņa nevēlēšanās skatītājam pateikt visu esot iemesls, kāpēc īru literatūras dzīvais klasiķis, par vienu no labākajiem mūsdienu dramaturgiem uzskatītais Frīls, tomēr plašai auditorijai nav zināms. Arī literatūrzinātnieki nav vienoti attieksmē pret Frīla vietu mūsdienu literatūras procesos – vieni viņa daiļradei piešķir pasaules nozīmi, citi norāda, ka viņš ir pārāk īrisks autors, jo apraksta savas zemes ļaudis, īru sadzīvi un aktuālos sociālpolitiskos notikumus, un lugu problemātika ne vienmēr saprotama cittautiešiem. Pats Frīls labprāt atzīst, ka savas lugas raksta vietējā, draudzes līmenī, un izsaka cerību, ka tajās jēgu radīs arī ļaudis citās zemēs. Un tas ir noticis – tiesa, ne pārāk sen, taču B. Frīla lugas ar panākumiem tiek iestudētas ASV un Eiropā. Jo lugu centrā ir cilvēks, viņa un apkārtējās pasaules attiecības un, lai tās uzrunātu, nacionālā piederība nav būtiska. Braiena Frīla vārds nebūs svešs kinocienītājiem. Lugu Dejas Lūnasas svētkos, ko 1993. gadā Dailes teātrī uzveda Kārlis Auškāps, 1998. gadā filmā pārvērtis Pets O"Konors, Merilai Strīpai iedalot Keitas lomu.

Skumjas par zaudēto paradīzi 1979. gadā tapusī luga Aristokrāti ir traģikomēdija par vienas dzimtas likteni. Stāsts par to, kā jaunākās meitas kāzu priekšvakarā sapulcējas visa ģimene un atklājas, ka "mans nams ir mana stiprā pils" ir tikai mīts, ko viņi visi kopā un katrs atsevišķi ilgus gadus kopuši. Lai mītu uzturētu pie dzīvības, pietrūkst gan naudas, gan vēlmes to darīt, jo dzīve katru aizvedusi uz savu pusi. Ne velti B. Frīlu dzimtenē dēvē par īru Čehovu – arī šajā lugā vīd tik pazīstamās intonācijas. Skumjas par zaudēto paradīzi. Tas, kas notiek patlaban, ir tik nenozīmīgi un neinteresanti, salīdzinot ar to, kas notika kādreiz – aristokrātiskās dzimtas ziedu laikos –, un to, kas vēl būs. Frīls ir pārliecināts, ka barojamies tikai ar cerībām vai atmiņām.

Pētera Krilova režijā uz scenogrāfa Ginta Sippo noformētās lielās zāles skatuves tapusi izrāde, kurā nav otrā plāna lomu, jo vienlīdz svarīgi ir viņi visi – Lāsmas Kugrēnas vai Guntas Virkavas Judīte, Ināras Sluckas Alise, Kaspara Zvīguļa Kazimirs, Kristīnes Krūzes Klēra, Jāņa Reiņa Eimons, Jura Hirša vai Jāņa Āmaņa Villijs, Egila Melbārža Toms, Romualda Ancāna Tēvs un Jura Lejaskalna Tēvocis Džordžs.

Starp citu, 2001. gada Starptautiskajā jaunā teātra festivālā Homo Novus Aristokrātus varēja redzēt Igaunijas Drāmas teātra mākslinieciskā vadītāja Prīta Pedajasa režijā. Viņš P. Fomenko meistardarbnīcā Maskavā iestudējis arī Dejas Lūnasas svētkos.