Vispirms jāsāk ar grupas dzimšanas dienu un iemeslu. Kad un kas bija tas lielais dzinulis?

Ervīns: Par grupas pirmsākumiem tiek uzskatīts laiks, kad es vēl mācījos pamatskolā. Man jau no bērnības briesmīgi gribējās spēlēt ģitāru un dziedāt, un, protams, man patika arī smaga mūzika. Tiesa, sākumā es gan nezināju, kas ir dūmmetāls, bet «Catalepsia» kopumā ir uzskatāma par manām muzikālajām aktivitātēm, sākot ar 2005. gada jūniju, kad es biju beidzot ticis vaļā no mūzikas skolas, kurā nācās darīt dažnedažādas briesmu lietas! (Smejas.)

Krišjānis: Manuprāt, grupai ir bijušas vairākas dzimšanas un nāves dienas, un katra atstājusi savu iespaidu. Man personīgi svarīgākā grupas dzimšanas diena bija mans un Jura pirmais koncerts ar «Katalepsiju» vecajā «Roccabilly» pie Ģertrūdes baznīcas. Dzinulis laikam jau pats banālākais – kaut ko pateikt, sev, citiem, kosmosam, ja neviens cits neklausās.

Grupai, visticamāk, ir divas dzimšanas dienas, jo pēc maza aktivitātes perioda grupa pazuda no aprites un atkal ir atpakaļ. Sastāva problēmas?

Ervīns: Jāsaka, ka dzimšanas dienu nekad neesam atzīmējuši. Es atceros aptuvenus periodus, kad metām to visu pie vietas un atsākām no jauna. Sastāva problēmas mūs ir regulāri vajājušas. Neesam varējuši saprasties savā starpā, kā arī reiz pienāca brīdis, kad es tam vispār vairs neredzēju nākotni un pieliku punktu. Vēlāk gan to nožēloju.

Krišjānis: Kā jau minēju, grupai ir vairākas dzimšanas un nāves dienas, kas ir dabisks process, tāpat kā cilvēkam garastāvokļi. Kā nekā – dzīvs organisms taču.

Juris: Biju pēdējais, kas pirms aptuveni pieciem gadiem pievienojās grupai. Tajā laikā grupā bija visi dalībnieki, izņemot ģitāristu. Atradu sludinājumu, aizgāju pamēģināt un tā arī jau piecus gadus esmu grupā. Pēc aptuveni diviem gadiem grupa pajuka dažādu iemeslu dēļ. Gadu ieturējām pauzi un tad jau atgriezāmies ar jaunu sparu un albumu. No vecā sastāva esam palikuši tikai es un Ervīns. Šobrīd ar mums aktīvi koncertē vecā sastāva bundzinieks Krišjānis.

Šogad esat atpakaļ, ļoti klusi, pagaidām, bet uzreiz ar kvalitatīvu debijas albumu – «World Of Cliche», rakstījāt gadu, mājās vai studijā?

Ervīns: «World of Cliché» tapa dažnedažādās vietās. Jāsaka, ka daļa ierakstīšanās notika arī mājās gan pie manis, gan pie Jura, kā arī mēģinājumu studijā. Tas bija viens melnbalti raibs pasākums.

Krišjānis: Rakstījām visur, studijā, uz ielas, mājās viens pie otra, svešās mājās. Arī tam pa vidu notika dažādi procesi, kas ierakstu bremzēja. Traumas, ģimenes pieaugums, kārtējā sastāva maiņa, tādēļ arī tik ilgi. Liels ierakstu tapšanas posms notika, Ervīnam, Jurim un Agnim strādājot trijatā. Kas lēni nāk, tas labi nāk.

Juris: Rakstījām «NeZvers Studio» pie Agņa Aldiņa. Process bija diezgan ilgs, jo daļu no dziesmām bija jāpārveido, jo neatbilda mūsu tagadējām idejām, jāsacer jauns materiāls, jānoslīpē tas. Bet nu - kas ilgi nāk, labi nāk.

Kasetes, plates, diski vai digitālās platformas – jūsuprāt, kas ir labākais?

Ervīns: Man noteikti vislabāk patīk rokās paņemt kompaktdisku ar oriģināliem vāciņiem, par ko esmu samaksājis. Man vienmēr ir gribējies tādu lielu telpu ar vairākiem disku plauktiem, un pēdējā laikā arī esmu pasācis biežāk iegādāties ierakstus un izdzēsis visu lejupielādēto mūziku no datora. Man tīk izmantot arī Spotify, bet nav patīkamākas sajūtas, kā turēt rokās grupas albumu, kas tev pieder!

Krišjānis: Labākais ir tas, kas ir paliekošākais. Modē atgriezušās kasetes un plates, tas tagad atkal ir stilīgi, un taustāmam materiālam tomēr ir vairāk pievienoto vērtību – vizuāla, taustāma, kādam arī saožama, papildus sadzirdamajai.

Juris: Manuprāt, mūsdienās digitālās platformas spēlē galveno lomu. Smieklīgs atgadījums - pārdevu mūsu jauno disku cilvēkam, kurš par to bija ļoti priecīgs. Beigās šis cilvēks atskārta, ka viņam nav kur atskaņot šo disku. Teica, ka ieliks plauktā un klausīsies digitāli. Mūsdienās jau retais klausās diskus/kasetes/plates. Plates, kasetes - tā man liekas vairāk ir kolekcionāru un entuziastu lieta. Pagaidām vēl neesam tik lieli, lai izdotu savu mūziku platēs/diskos. Kas zina, varbūt nākotnē. Kāpēc izdevām disku - lai paliek atmiņa, kaut kas taustāms, paliekošs. Būs ko parādīt mazbērniem.

Kā paši saucat to, ko spēlējat, – tas ir gotiskais metāls, doom metal? Un pašmāju skatuvē izteikti mazumā ir gotisko roku, metālu spēlējošās grupas, tas pats ar doom metal. Žanra specifika, nav klausītāju vai tas ir vecmodīgs?

Ervīns: Mēs sevi visādi apsaukājam, bet cenšamies tā prātīgi. Es domāju, ka mums dziesmas stilistiski mēdz atšķirties viena no otras, tai pašā laikā saglabājot kopējo atmosfēru. Es negribu aizrauties ar terminoloģiju, to var darīt mūsu klausītāji.

Ja īsi jāraksturo mūsu mūzika, tas ir skumji dusmīgs metāls ar liriskām daļām.

Kas attiecas uz pašmāju skatuvi, manuprāt, mums sevi jāatrāda maksimāli dažādai auditorijai, jo pēdējā laikā regulāri dzirdu komplimentus no dažādiem cilvēkiem, arī tiem, kas metālu tikpat kā neklausās. Savukārt par to, kas ir modē, man ir diezgan vienalga.

Krišjānis: Tiecos vairāk domāt par to kā doom, kaut arī mani apstrīdētu vai jebkurš metāla zinātājs. Nedomāju, ka agrāk bija vairāk klausītāju, tā ka vecmodība nav noteicošais.

Juris: Man labāk patīk termins «melodiskais metāls». Mēs spēlējam to, ko gribam spēlēt un kā tajā brīdi jūtamies. Ja kāds rifs vai melodija nebūs «doom/gothic» rāmjos, tas nenozīmē, ka mēs to metīsim ārā. Ja tas dod kontrastu/ietilpst kopējā skanējumā un visiem no grupas tas patīk, tad kāpēc gan ne.

Nesen bija skaļāka diskusija par dzimtās valodas izmantošanu mūzikā. Jūsu gadījumā jums ir gan latviešu, gan angļu valoda dziesmās?

Krišjānis: Neievēroju šo diskusiju, atkal varu teikt tikai savu nevokālista viedokli. Esmu par latviešu valodu dziesmās, tai pašā laikā domāju, ka dziesmām ir jābūt tādā valodā, kādā tās vislabāk raisās, kaut dungo, bez valodas un vārdiem. Ja dziesmai piestāv labāk angļu, nevis latviešu valoda, kādēļ lai tā arī nedziedātu. Galvenais, lai izruna ir pietiekami skaidra, tāpat arī jārēķinās ar mērķauditoriju un noteikti jāiekļauj kāda dziesma arī citā valodā.

Juris: Neesmu dzirdējis šādu diskusiju. Mums ir dziesmas gan latviski, gan angliski. Man personīgi netraucē. Latvijā jau parasti cilvēki zina abas valodas, tāpēc ar to nevajadzētu būt problēmām. Tā kā Ervīnam ar angļu valodu un valodas izrunu viss ir kārtībā, arī angliskās dziesmas skan labi. Ja kāda grupa mokās un raksta dziesmas angliski, dziedot ar nepareizu izrunu un primitīviem tekstiem, nu tad gan ir jautājums - varbūt labāk, lai dziesmas ir jūsu dzimtajā valodā, kuru jūs pārvaldāt labāk.

Un prātā palikusi dziesmas «Dvēselīte» kaverversija, manuprāt, pat ļoti izdevusies arī jūsu aranžējumā. Spēks! Latviešu valodā ir ļoti daudz spēcīgu dziesmu, bet ...?

Ervīns: Es pēdējā laikā vairāk rakstu angliski, jo cenšos uz to visu lietu skatīties globāli. Viedokļi var dalīties, bet spriežu pēc savas pieredzes, kad agrāk ar savu iepriekšējo grupu braucu uz ārzemēm un dziedāju pārsvarā latviski. Man ir svarīgi, lai pēc iespējas vairāk cilvēku varētu izlasīt un saprast mūsu dziesmu vārdus. Savukārt latviešu valoda ir mana dzimtā un man tas vienmēr daudz nozīmēs, tāpēc ik pa laikam rakstu arī dzimtajā mēlē. Latviešiem ir spēcīga folklora, bet diemžēl tas nav veids, kurā vēlos izpausties regulāri. Kas attiecas uz «Dvēselīti», pirmo, reizi, kad šo dziesmu dzirdēju, man uzreiz ienāca prātā smagāka un drūmāka versija, un man prieks, ka esam to īstenojuši!

Krišjānis: Šāda izvēle lielākoties bija no Ervīna puses. No sākuma šaubījos, jo tieši tai laikā bija iznākusi Aijas Andrejevas kaverversija šai pašai dziesmai. Baidījos, ka nesanāk kā ar «Sārto rītausmu», ka cilvēki koncertos pārmet par kāda cita ideju pārņemšanu.

Juris: Es neredzu nekādu «bet». Latviešu valodā ir spēcīgas dziesmas, visās valodās ir spēcīgas dziesmas. Manuprāt, valoda nenosaka dziesmas spēcīgumu. Vairāk kā vārdi un mūzika savienojas kopā un veido dziesmu kā tādu. Ja šis punkts izpildās, tad valodai nav nozīmes.

Un par smagās mūzikas apriti, bieži vien skatuvē sūdzas, ka tā ir šaura, tumša niša, kas nav domāta plašākai sabiedrības daļai, tai ir mazi reitingi un šaurs klausītāju loks. Kāpēc tā, jūsuprāt?

Ervīns: Iespējams, ka plašākajai sabiedrības daļai radies priekšstats, ka metālmūzikā ir tikai kartupeļu bēršana un maurošana. Es domāju, ka katrs metālā priekš sevis kaut ko var atrast, jo tas ir ļoti plašs jēdziens. Otrs aspekts varētu būt tas, ka cilvēkiem patīk primitīva mūzika, neieklausoties ne vārdos, ne melodijā. Brīžiem liekas, ka galvenais ir labi basi un pīkstošu mantiņu skaņas.

Liela daļa mūzikas mūsdienās liekas ļoti nedzīva.

Krišjānis: Tā ir tumša niša, jo liela sabiedrības daļa atzīst mūziku, kas pati iet galvā bez piepūles, mājās no rīta cepot pankūkas ar biezpienu. Smagā mūzika parasti prasa cilvēkā prettriecienu. Kad ir skumji, uzgriez doom, un starp tevi un skandām notiek sadursme, cīņa, kuras galā ir risinājums. Cilvēkiem negribas to cīņu, to es dzirdu sev visapkārt. «Dzīvē jau tā skumji, ko tu klausies to drūmo mūziku?»

Juris: Grūti pateikt. Es pazīstu cilvēkus, kas klausās smago mūziku, bet viņi neapmeklē koncertus un neietur smagās mūzikas ierasto ģērbšanās/izskata stilu. Dažreiz galvā parādās doma, ka kādreiz uz ielām bija vairāk cilvēku armijas zābakos un ādas jakās. Tagad ir palicis mazāk. Šo mūziku vajadzētu popularizēt, piemēram, medijos. Redz kur, piemēram, Relicseed sadarbojas ar MicRec šobrīd, - domāju, tas ir apsveicami. Viņi vienu gadu atklāja «Mūzikas balvu». Manuprāt lieliski, viss notiek, lēnām, bet notiek. Ir smagās mūzikas fani, kuriem ir attieksme - popularitāte/komercija/atpazīstamība nemetālistu vidū nav true un tā ir pārdošanās. Tas kavē šīs mūzikas attīstību, manuprāt. Metālistiem jāsāk ieplūst populārājā scēnā. Nu nezinu, piemēram, uztaisīsim nedaudz vieglāku dziesmu un pieteiksimies Eirovīzijas atlasei (smejas).

Vismaz divi grupas dalībnieki spēlē arī grupā «Haptic», vokālists Ervīns kādu labu laiku bija arī «Heaven Grey» vokālists – šobrīd visi koncentrējas tikai uz «Catalepsia»?

Ervīns: Es tā gluži neteiktu, bet, kas attiecas uz mani, es pašlaik vēlos, lai «Catalepsia» būtu mana mūža darbs, vienalga, cik tālu mēs tiekam. Man prieks, ka saņēmos. Tas ir tā, kā izdomāt aiziet no darba un sākt savu biznesu. Tikai šī ir māksla, kas ir kaut kas tūkstošiem reižu vērtīgāks.

Krišjānis: «Haptic» jau kādu laiciņu vairs nepastāv. Man šobrīd sanāk tāds multitāskings. Lielākā koncentrēšanās šajā periodā ir uz grupu S.A.D., notiek ieraksti, jauns materiāls. Tāpat arī notiek darbs kopā ar Haptic bijušo vokālisti grupā «Mono:tas». Grupā «Catalepsia» atgriežos uz šo īso un svarīgo albuma iznākšanas brīdi, bet jūtu, ka šī mūzika man ir kā narkotika, gribas vienmēr būt saistībā ar to. Pirmā mīlestība un viss no tā izrietošais.

Juris: «Haptic» es spēlēju. «Haptic» tika izjaukts pirms kāda gada aptuveni. Kad apvienojās «Catalepsia», citām grupām neatlika laika - darbs un personīgas lietas. Manā gadījumā, «Catalepsia» šobrīd ir vienīgā grupa.

Un iedvesma tumšajai mūzikai vai tekstiem – no kurienes tā nāk? Ziņas, Rīgas ielas vai ikdiena?

Ervīns: Man iedvesma rodas no lietām, par kurām nerunāju vai par kurām vienkārši nesanāk runāt, jo apkārtējie atsakās klausīties. Tas ir par sava veida vilšanos sevī un cilvēkos sev apkārt, kā arī pasaulē kopumā.

Juris: Manā gadījumā laikam tās būs manas iekšējās pārdomas, pārdzīvojumi. To arī izlieku mūzikā, tādā veidā sevi atbrīvojot no emocijām, kas ir sakrājušās.

Protams, ar ko ikdienā nodarbojaties paši un kā raugāties uz dzimtās zemes nākotni?

Ervīns: Es strādāju tulkošanas aģentūrā un pagaidām plānoju tur arī palikt. Par Latvijas nākotni pašlaik esmu bažīgs, jo redzu, ka pastāv draudi zaudēt mūsu nācijas identitāti. Es neesmu radikāls nacionālists, bet latviska vide man liek justies kā mājās un man ir svarīgi saglabāt šo sajūtu!

Juris: Ikdienā jau vairākus gadus strādāju IT nozarē. Brīvajā laikā sportoju, lasu grāmatas, skatos filmas, peldos. Paši jau esam daļa no šīs dzimtās zemes. Nākotne ir mūsu rokās. Domāju, ka būs labi. Nevajag tik daudz īdēt, kā mums patīk, bet vairāk cilvēcīgā veidā darīt.

«Antithesis V» – kurā spēlēsiet arī jūs kopā ar leģendārajiem «Saturnus», pašmāju «Soundarcade», «Heaven Grey» un citiem. Ir bailes, prieks, gandarījums?

Ervīns: Es pats personīgi nevaru sagaidīt uzstāšanos. Tā ir neaprakstāma sajūta, izlikt sevi uz skatuves, bez kā es nevarētu dzīvot. Ceru, ka visiem būs jauka nedēļas nogale.

Krišjānis: «Saturnus» man ir bijis iedvesmas avots, kā arī emocionālais balsts daudzos dzīves posmos, un spēlēt ar viņiem vienā pasākumā ir milzīgs prieks un pagodinājums. Gaidu šo pasākumu ar lielāko nepacietību.

Juris: Par «Saturnus», vieni no maniem doommetāla favorītiem. Ir ļoti liels prieks un gandarījums, ka varēsim dalīt skatuvi ar šāda līmeņa mūziķiem kā Saturnus un visām pārējām grupām.

www.facebook.com/catalepsia.official