Te varat izlasīt, kā Jānis tika pie savas sapņu profesijas, kuplas saimes un lauku mājām, kaut arī daudzi neticēja, ka tas ir iespējams.

Jānis stāsta, ka mucu forma laika gaitā ir attīstījusies teju līdz pilnībai. «Praktiski tai nevar ne ko pielikt, ne ko atņemt. Viss, kas ir varēts, ir izdomāts līdz pēdējam sīkumiņam.. Katrs sīkumiņš mucā ir ar kādu domu.» Piemēram, sava nozīme mucu dzīvē un vēsturē ir tam, ka mucu stīpu kniedes ir uz augšu. Tas vajadzīgs, lai paildzinātu mucu dzīvi, bieži veļot un ripinot.

Kāpēc mucu dibeni nav apaļi?

Jānis vērš uzmanību uz vēl kādu interesantu niansi – vienam mucu dibenam dēļu šķiedra ir horizontāla, otram – vertikāla. «Vai jūs domājat, ka tas bija tāpēc, ka meistars bija par daudz alu sadzēries?» Laikam nē, jo tā ir visām mucām.

To nosaka koka īpašība, ko zina arī Jāņa jaunākais dēlēns jeb meistars Gatis. Ar bērna muti skaidrotais, ka koksne ir ortogonāli anizotropa, skan visai komiski. Jānis iztulko šo koka īpašību: plakaniski koks saspiežas, bet gareniski – nekad. Tāpēc, lai mucas kalpotu arī pēc vairāku gadu lietošanas,

mucu dibenus nekad netaisa pilnībā apaļus, bet gan ovālus.

Lai saglabātos kopējā mucu forma, vienu mucas dibenu liek horizontāli, bet otru – vertikāli. «Ja ieliktu abus vienādi, muca būtu plakana kā plācenis un neizskatītos ne pēc kā.»

Meistars stāsta, ka mucas izgatavo no ozola, jo tas ir ciets, izturīgs un labi liecas tad, «kad ar to sarunā». Pa taisno uzreiz liecot, ozols salūzīs, bet, ja pirms tam no pavāra, ozolkoka sagataves var viegli saliekt.

Mucas taisa no šķeltām koka šķilām, lai visa dēlīša garumā saglabātos vienādas šķiedras. Kad dēlīši ir sašķelti, gatavo mucu galdiņus. Tiem jābūt ļoti precīziem. Lai tas izdotos, jāizmanto maza ēvele, ko dēvē par fūgēveli.

Tāpat vajadzīgs instruments, kuru sauc par šmigu.

«Visdrīzāk no šī instrumenta tautā iegājies tas, ko mēs šobrīd saprotam ar šo jēdzienu – tu neesi taisns, bet tu esi šmigā.»

Arī nākamie instrumenti, ko Jānis demonstrē, ir ar visai interesantu nosaukumu – slīmests un slīmestsols (tautā saukts arī par slīmestbeņķi jeb zirgu).

Kad mucu galdiņi gatavi, tie jāsastutē iekšā vienā stīpā tā, lai izveidojas skaists kronis. Ikdienā mucu meistars viens pats to paveic minūtes laikā, bet atbraukušo vīru pulciņam bija vajadzīgs krietni ilgāks laiks. Pēc tam Jānis atklāj, ka tieši šajā brīdī top mucas forma. Pavirši uzsitot, muca visu mūžu dzīvos šķība un nesmuka. Lai tā nenotiktu, vajadzīga laba izjūta.

Nākamā darbība notiek pie sētas vidū kūpoša ūdens katla, kurā jau stundu vārās kādas citas mucas sagatave. To izķeksējot, jādodas pie kāda rīka, kuram mucu meistari ilgi nav zinājuši nosaukumu. «Vecajās grāmatās atradām, ka latvieši to ir saukuši ļoti trāpīgā vārdā – varmāka.»

Vizuāli instruments izskatās kā paredzēts viduslaiku inkvizīcijai.

Spalgā skaņa, kas dzirdama tā darbināšanas laikā, nevieš pozitīvas asociācijas, bet ar «varmākas» palīdzību stīpu var uzdabūt uz mucu galdiņiem. Pēc tam gan vajadzīgs arī āmurs un pamatīgi bicepsi.

Kad muca ir savilkta, ir izveidojies mucas rumpis. Lai to varētu izmantot pārtikas produktu uzglabāšanai, vajadzīga uguns. Jānis aizšķiļ dažāda lieluma skaidas, ko ieliek mucā. No abām pusēm izšaujas liesmas. «Kā mēs to šoreiz dedzinām – tik maz, cik pietiek alus mucai, vai tik daudz, cik vajag viskija mucai?» Sabraukušie viesi atjautā – kāda ir atšķirība. Jānis skaidro: alus mucai pietiek, ka to tikai izkarsē, kamēr muca ir fiksējusi formu.

Atkarībā no dedzināšanas pakāpes mainās ozola karamelizācijas pakāpe un pēc tam mucā glabātā šķidruma garša. Tas gan neattiecas uz alu, jo šis dzēriens mucās uzglabājas visai neilgi. Tas vairāk ietekmē to šķidrumu garšu, ko mucās tur ilgāku laiku, piemēram, vīnu, konjaku, viskiju. Ogle arī palīdz noņemt fūzeļus.

Salīdzinājumam Jānis rāda kādu pilnīgi melni izdedzinātu mucu, kas paredzēta viskija uzglabāšanai, un mucu ar nedaudz apkvēpušu iekšpusi, kurā glabās alu. Viskijam paredzētās mucas dedzina tik ilgi, kamēr tās pašas aizdegas. «Tad mēs mucu nostutējam vertikāli, lai tā deg ar metru garu flammi. Kad mums apnīk, ar slapju lupatu nodzēšam.»

Mucu izgatavošanā daudz kas notiek caur uguni un ūdeni.

Dzirdot žurnālista jautājumu, vai Latvijā vēl pietiek ozolu, no kā gatavot mucas, Jānis izstāsta anekdoti: «Sacenšas krievu, amerikāņu un latviešu zāģētāji. Krievs nozāģē hektāru, amerikānis - divus, bet latvietis – desmit hektāru. Viņam prasa: «Kur tu tā iemācījies zāģēt?» Latvietis atbild: «Kā kur? Sahārā!» «Bet Sahārā taču ir tuksnesis!» «Jā, tagad tur ir tuksnesis!»» Bet nopietni runājot Jānis piekrīt, ka

paliek arvien grūtāk iegūt kokmateriālus mucu izgatavošanai.

Cik daudz laika paiet, lai uztaisītu vienu mucu?

«Labs meistars, ja strādā ar rokām, «štrumentiem» un slapju muguru, trīs dienās vienu mucu var uztaisīt. Īstenībā mucas izmēram ir ļoti maza nozīme. Piemēram, desmitlitrīgajai mucai ir 16 mucu galdiņi, bet 30 litru mucai ir tikai par diviem dēlīšiem vairāk.» Tā kā mucu izgatavošanā ieguldāmais darbs saglabājas līdzīgs neatkarīgi no tilpnes izmēriem, mucu cenas ir diezgan līdzīgas. «Protams, šodien, lai nenomirtu badā, mēs šo to elektrizējam un taisām drusku savādāk, bet pamatprincips ir jāievēro un jāsaglabā.»

Jāņa komanda ne tikai izgatavo jaunas mucas, bet arī pieņem, iztīra un salabo vecās mucas. «Mucai nav ne grama līmes. Mucu var jebkurā brīdī izjaukt. Pat ja pāris dēlīšos ir iemetusies trupe vai kaut kas cits, mēs sariktējam un atdodam atpakaļ.»

Jānis piemin kādu citu nelaimi, ar ko biežāk nākas saskarties. «Vai jūs zināt, kā mucu pagrabā pareizi uzglabā? ..Mucu nedrīkst atstāt ciet, jo tad tā sasmok.. Attaisām krānu un spundi vaļā. Tad mēs to noliekam pagrabā. Vai ir starpība, kā mucu noliek?» Protams, ir gan. Pareizi muca jānovieto ar abiem galiem vaļā un spundi uz leju. Kāpēc? Lai mucā neielien un nenomirst peles.»

«Muciņā iekšā smaržo fantastiski. Iet pelīte pa pagrabu, un stāv muciņa ar spundi uz augšu. Viņa jūt, ka smaržo superīgi. Jāiet paskatīties, kas tur ir.

Peļuks mucā iekšā tiek, bet ārā no turienes - nekādi.

Ir bijis, kad cilvēki atved mucu un saka: «Janka, šogad alus bija kaut kāds ne tāds.» Labi, skatīsimies, ko tur lietas labā var darīt. Es klienta klātbūtnē nekad mucu vaļā netaisu, jo pārsvarā ir viens variants, kas tur ir. Tad mēs mucu iztīrām, dezinficējam un izvaskojam ar bišu vasku, un neviens velns vairs nevar pateikt, kas tur bija iekšā.»

Ja muciņa novietota pagrabā ar spundi uz leju, peļukam jābūt vismaz Murjāņu sporta skolu beigušam, lai mucā iekļūtu iekšā. Bet, ja viņa to izdara, viņa viegli tiek ārā.

Cik maksā viena muca? «Kad gadatirgū saku, ka muca maksā 100 latus, parasti visi šausminās – dārgi, dārgi. Kad parādu, kā to gatavo, jautā, vai tas vispār rentējas. Beigās esam nonākuši pie tā: ja man prasa, cik maksā muca, es atbildu, ka

muca maksā desmit santīmu mēnesī.

Daudzi brīnās - kā tā? Es skaidroju - muca kalpo simts gadu, izdalot sanāk desmit santīmu mēnesī.» Pēc tam gan viņš paskaidro, ka 5 litru muca maksā 80 latus, 10 litru – 90 latus, 15 litru – 100 latus, 30 litru – 120.

Vairāk par mucu izgatavošanu varat uzzināt, apmeklējot Jāņa vadīto saimniecību «Madaras» Vaidavas pagastā, Kocēnu novadā.

Iesakām aizbraukt ciemos

Jāņa saime nodarbojas ne tikai ar mucu izgatavošanu un demonstrēšanu, bet arī iekārto mucu muzeju, kā arī piedāvā dažādas citas izklaides iespējas.

Te varat izlasīt, kā Jānis tika pie savas sapņu profesijas, kuplas saimes un lauku mājām, kaut arī daudzi neticēja, ka tas ir iespējams.

Ar Grantiņu ģimeni TVNET iepazinās, piedaloties Latvijas Lauku tūrisma asociācijas «Lauku ceļotājs» organizētajā braucienā, kas organizēts projekta «Mārketinga kampaņa lauku tūrisma popularizēšanai un lauku tūrisma produktu izveide visos Latvijas reģionos 2013 – 2014» ietvaros.

Te varat izlasīt par citiem uzņēmīgiem ļaudīm, ko TVNET iepazina Vidzemē.