Kāds bija iemesls, kādēļ piekriti piedāvājumam vadīt raidījumu?

Vienmēr esmu uzskatījusi, ka dzīvē vajag pieņemt izaicinājumus. Taču nav tā, ka esmu atmetusi mūzikai ar roku un turpmāk vadīšu tikai televīzijas raidījumus. Turklāt, vadot šo raidījumu, man ir iespēja palīdzēt pamestajiem dzīvniekiem, kas nīkst patversmēs, - ja ne finansiāli, tad vismaz pastāstot par viņiem. Tādēļ saku lielu paldies režisoram Igoram Lingam, kurš man piedāvāja šajā projektā iesaistīties!

Protams, vispirms satikos ar raidījuma producenti Inesi Kreicbergu un visu kārtīgi izrunājām; tikai tad devu piekrišanu iesaistīties projektā. Tagad, jau strādājot pie raidījuma veidošanas, man patīk, ka tam ir pozitīva "pēcgarša", turklāt daudz ko esmu iemācījusies arī profesionālajā ziņā.

Lai gan teikšu atklāti - dažkārt aizkadrā nākas dzirdēt ne vienu vien negatīvu stāstu par to, kā saimnieki izturējušies pret saviem dzīvniekiem. Viņi taču dzīvniekus pie sevis ir ņēmuši ar mīlestību; vismaz tā tam vajadzētu būt.

Un pēkšņi tā mīlestība kaut kur izgaist...

Man kā jaunajai mammai tas ir neizprotami, jo, manuprāt, dzīvnieks būtībā ir tas pats, kas bērns, - tu viņu mazu paņem, mīļo, izlolo, notiek abpusēja mijiedarbība, un tad tu viņu vienkārši izmet uz ielas...

Acīmredzot tiešām esi dzirdējusi ļoti skarbus stāstus...

Jā, pavisam nesen mums pastāstīja par kādu romu tautības vīrieti, kurš Slokas karjerā bija iemetis ķēdēs sasietu suni. (Noskurinās.) To bija redzējuši jaunieši, kuri suni izdabūja ārā no karjera un pēc tam nogādāja viņu patversmē. Kaut ko tādu dzirdot, tiešām gribas iekliegties: cilvēki, kāpēc jūs esat tik nežēlīgi?!

Tagad tu veido raidījumu. Vai jau agrāk tev iznāca iesaistīties dzīvnieku aizstāvības pasākumos?

Diemžēl man vienmēr tam pietrūka laika: biju iesaistījusies citos projektos, pēc tam biju gaidībās ar Gabrielu. Taču tagad nāca šis projekts, un esmu par to ļoti pateicīga. Tiešām apbrīnoju tos cilvēkus, kas vada dzīvnieku patversmes un strādā tur - par viņu lielo uzņēmību, aprūpējot pamestos dzīvniekus. Protams, to visu ierobežo iespējas un resursi, tādēļ daudzās patversmēs ir traģisks stāvoklis. Kaut vai tajā pašā Juglas patversmē - pāris metrus tālāk no pašreizējās teritorijas viņi varētu ierīkot jaunu patversmi. Ir pat projekts, taču kaut kādu iemeslu dēļ kaimiņi šo ideju neakceptē.

Negribu apgalvot, ka tagad būšu kļuvusi par lielu dzīvnieku aizstāvi, taču jūtu, ka šādā veidā varu palīdzēt - vismaz ar savu atbalstu un labām domām, uzrunājot cilvēkus un liekot viņiem aizdomāties. Man jau tagad gribas saukt: "Mīļie cilvēki, pirms ņemat dzīvnieku, nu apdomājiet - vai tiešām visu mūžu varēsiet viņam sniegt mīlestību?!"

Pirms šā raidījuma biji aizdomājusies par problēmu ar pamestajiem dzīvniekiem?

Biju gan, jo, pastaigājot pa ielām, var redzēt ļoti daudz pamestu suņu un kaķu. Man šo dzīvnieku bija ļoti žēl, un neslēpšu, ka savu iespēju robežās esmu mēģinājusi kādreiz viņus arī pabarot. (Domā.) Īstenībā man nepatīk, ka tantes pie mājām baro klejojošos kaķus, taču varu atzīties, ka, staigājot ar Gabrielu pa parku, esam barojušas baložus. Meitiņai ļoti patīk to darīt, viņai tas pat šķiet interesanti.

Es jau pati varu izdomāt nezin ko, kādēļ cilvēki pamet dzīvniekus, taču, runājot ar patversmju darbiniekiem, dzirdu visdažādākos stāstus un iemeslus, kādēļ tā notiek. Pirmais un galvenais: daudzi pamet Latviju un viņiem vienkārši savus dzīvniekus nav pie kā atstāt. Taču mani pārsteidza fakts, ka tajā pašā Juglas patversmē ir atstāts ļoti daudz labu, dārgu un skaistu šķirnes suņu. Tādēļ pēdējās filmēšanas reizēs gribot negribot man nācās aizdomāties par to, ka cilvēkiem ir zudusi atbildības sajūta - tā ir kaut kur pagaisusi.

Atbildība nav juridiski noslēgts līgums; tas ir tavs dotais vārds.

Un atbildība jau neattiecas tikai uz dzīvniekiem, bet arī citām jomām, tādēļ tās izzušana, atklāti sakot, mani mazliet biedē. Paldies Dievam, ka man mamma ir iemācījusi atbildības sajūtu, un es to noteikti mācīšu arī savai meitiņai.

Tas jau nav nekas sarežģīts: ja tu paņem kaķi vai suni, tad arī esi par viņu atbildīgs.

Protams! Kad dzīvoju Pārdaugavā, man bija kaķis - melns, elegants un gudrs. Reiz kaķis izlēca pa logu un pazuda, un atgriezās tikai pēc nedēļas. Toreiz sapratu, ka kaķa turēšana pilsētas dzīvoklī ir dzīvnieka mocīšana un ka īstā vieta viņam ir laukos. Tādēļ esmu pilnīgi pārliecināta, ka dzīvnieka, īpaši lielo suņu, turēšana dzīvoklī ir viņa mocīšana, jo, pat ja tu viņu izved ārā reizi dienā, tas nav normāli... Tāpēc nav brīnums, ka saimnieki ved savus mīluļus uz patversmēm, kas vēl ir labākais variants. Sliktākajā - aizved uz mežu un piesien pie koka, izmet kādā karjerā vai vienkārši palaiž uz šosejas. Un vēl: ja nu vedat dzīvnieku uz patversmi, vismaz iemetiet ziedojumu kastītē kādu latu, jo dzīvnieks taču būs jāpotē, varbūt jāārstē un jāuztur.

Varbūt, uz to visu skatoties, arī tev pašai ne reizi vien radusies doma dot kādam patversmes dzīvniekam mājas?

Draugi jau smejas: vēl nepaies ne gads, kad tev māja būs pilna ar dzīvniekiem! (Smaida.) Neslēpšu, bija viens tāds brīdis, kad ieraudzīju patversmē ļoti skaistu kaķi, kurš uz mani skatījās tādām acīm un tā mīļi man pieglaudās. Tomēr noturējos, turklāt man jādomā, kā dzīvnieks sapratīsies ar manu meitiņu Gabrielu. Tiesa, viņa ar dzīvniekiem ir draugos: dzīvojot pa vasaru laukos pie manas mammas, viņa sadraudzējusies ar kaķiem. Un vēl viņu ļoti interesē stārķi. Mamma teica, ka Gabriela pat gribējusi vienam skriet pakaļ pa pļavu. (Smejas.)

Tad jau tu nebūsi vienīgā, kas būs devusi mājas no patversmes paņemtam dzīvnieciņam...

Tu domāji Mārtiņu Freimani un viņa sunenīti Pepi, kas arī bija paņemta no patversmes? (Klusē.) Zini, trakākais ir tas, ka tad, kad sākām filmēt raidījumu,

vienu nakti Mārtiņu redzēju sapnī - viņš vienkārši atnāca, klusēja un smaidīja.

Saka jau, ka ieraudzīt mirušu cilvēku sapnī neesot laba zīme, bet neesmu māņticīga, tādēļ gan gribētos domāt, ka Mārtiņš man deva svētību šim projektam. Viņš jau pats arī bija iesaistījies dažādās dzīvnieku patversmju aktivitātēs.

Ceri, ka raidījums liks cilvēkiem aizdomāties un varbūt - arī pārdomāt savu lēmumu?

Raidījuma mērķis drīzāk varētu būt, ka vismaz tam vienam konkrētajam sunim vai kaķim, par kuru pastāstu un kuru parādu, varētu atrast saimnieku un mājas. Interesantākais - lai gan raidījums ēterā būs tikai sestdien,

jau vairāki cilvēki ir devuši mājas patversmes dzīvniekiem.

Un man būtu patiess prieks, ja arī es būtu devusi kādu artavu par labu viņu lēmumam; vismaz daļēji. Tomēr ceru, ka cilvēki dzīvniekiem palīdzēs nevis tādēļ, ka "to ieteica Liene Šomase", bet gan tādēļ, ka viņu lēmumu ietekmēs patversmes darbinieču stāsti par dzīvniekiem. Nenāktu par ļaunu arī, ja būtu vairāk palīgu - cilvēku, kas vismaz reizi dienā var aizbraukt uz patversmi un izvest pastaigāties suņus vai paspēlēties ar viņiem.

Izklausās, ka darba tev netrūkst... Vai paliek laika arī muzikālajiem projektiem?

Ceru, ka šis raidījums ilgs vismaz gadu, taču ceru arī, ka beidzot varēšu pabeigt ierakstīt savu dziesmu, kas jau pusgadu stāv iesākta studijā. Bet jau reiz teicu, ka viss pie manis nāk lēni un pamatīgi. Tātad noteikti atradīsies laiks arī dziesmas pabeigšanai. Vēl esmu iesaistījusies projektā "Latviešu teātra zelta dziesmas" - tagad strādājam studijā pie dziesmu ierakstīšanas, bet novembra vidū paredzēti divi koncerti. Taču vienmēr un visur man galvenais būs meitiņas Gabrielas audzināšana. Pašlaik viņa ir tajā interesantajā vecumā, kad viss notiek, un to nekādā gadījumā negribu palaist garām, tādēļ viss pārējais būs pakārtoti.