«2006. gada Prozas lasījumos «Gūtenmorgens» pirmo reizi izskanēja publiski. Diemžēl pats toreiz pasākumā piedalīties nevarēju, tādēļ palūdzu aktieri Ēriku Vilsonu nolasīt pāris «Gūtenmorgena» stāstiņus, ko viņš arī veiksmīgi izdarīja. Biju pat speciāli sagādājis T-kreklu ar uzrakstu «Gūtenmorgens», lai Ērikam uzstājoties vieglāk iejusties viņa tēlā – lai Gūtenmorgena gars pieķeras viņam un viņš Gūtenmorgenam. Šis sadzīves maģijas rituāls, manuprāt, izdevās visā pilnībā. Un, lūk, pagājuši gadi, un Ēriks Vilsons jau visu «Gūtenmorgenu» ir ierunājis audiodiskā. Ceru, ka viņa talantīgais lasījums, kas veikts sadarbībā ar izdevniecību «Apostrofs», pacilās sirdis un prātus lasītājiem… atvainojos, klausītājiem. Prieks!» stāsta rakstnieks Māris Bērziņš

Aktierim Ērikam Vilsonam humorpilnās Māra Bērziņa īsprozas ielasīšanas process sagādājis jautrus brīžus: «Rēcu otro basu jauktajā korī un esmu laimīgs, ja trāpu īsto noti.

Šī ir mana pirmā audiogrāmata, kuru ielasot gandrīz pats tapu par Gūtenmorgenu.

Klausieties uz veselību!»

Literatūrzinātnieks Pauls Daija savulaik nedēļrakstā «Kultūras Forums» vērtēja «Gūtenmorgenu»: «Komiskie stāstiņi iepriecina ar tēmu, nepretenciozo izteiksmi, vieglumu. Apspēlējot valodas daudznozīmību, no tās izrietošo noteiktību, jēgu iegūst sašaurinātā stāstiņu telpa. «Kā cilvēks var būt laimīgs, ja visapkārt tik daudz kas notiek nepareizi?» grāmatā pats sev un citiem jautā Gūtenmorgens.»

Divi stāsti jau ekranizēti Elīnas Eihmanes režijā.

«Šī ir klausāmgrāmata, kas noteikti uzlabos garastāvokli un ļaus palūkoties uz dzīvi caur gaišu smieklu prizmu», saka izdevniecības pārstāve Liāna Langa. «Pasmaidīt par sevi, savām neveiksmēm un veiksmēm ļaus Māra Bērziņa izdomātais varonis Gūtenmorgens.»

Klausāmgrāmata mp3 formātā «Gūtenmorgens» ir izdota ar radio NABA atbalstu. Tā ir pieejama labākajās grāmatnīcās un mūzikas ierakstu veikalā «Upe» Vaļņu ielā 26.

Par autoriem

Māris Bērziņš (1962) latviešu rakstniecībā zināms kopš 2003. gada, kad klajā nāk romāns «Ērika Trauma sapnis» (2003). Nākamajos gados rakstnieks publicē īsprozas krājumu «Gūtenmorgens» (2007, papildināts izdevums 2009. gadā), grāmatu bērniem «Resnais svešinieks» (2008, Latvijas bērnu žūrijas atzinība 2009. gadā), lugu krājumu «Iztēlojies. Trīs lugas» (2009, Latvijas Literatūras gada balva dramaturģijā), romānu «Titāna skrūves» (2011, E. Līva piemiņas balva «Krasta ļaudis»), romānu «Sveiks, Dzintar Mihail» (2013).

Kopdarbā ar tēlnieku Aigaru Bikši radītā tēlniecības un stāstu izstāde «Laiks izglābs vēsturi» 2010.gadā bija skatāma galerijā «Māksla XO», tika iemūžināta grāmatā/albumā «Laika pavēlnieki» (2011) un novērtēta ar laikraksta «Diena» gada balvu kultūrā.

Rakstnieka stāsti un raksti publicēti laikrakstos «Kultūras Diena» un «Kultūras Forums»" žurnālos «Karogs», «Dadzis», Mūzikas Saule», «Dizaina Studija», «Latvju Teksti», portālā «Satori» un citviet.

Uzņemtas īsfilmas pēc stāstiem «Gūtenmorgens un laika mašīna» (LLMC), «Gūtenmorgens un trešā acs» (Mistrus Media), «Gūtenmorgens un Jāņi» (Mistrus Media), režisore Elīna Eihmane.

Ēriks Vilsons (1956) dzimis Krievijā, Magadanā, pie Ohotskas jūras, bet uzaudzis un mūža apzinīgo daļu pavadījis Latvijā.

1982. gadā absolvējis Latvijas Valsts Konservatorijas Teātra nodaļu kā drāmas teātra un kino aktieris. Līdz 2009. gadam bijis viens no vadošajiem Liepājas teātra aktieriem. Nozīmīgākās teātra lomas: Osvalds, "Spoki" (1993), Dūdars, "Skroderdienas Silmačos" (1993), Pērs, "Pērs Gints" (1997), vilks, "Trīs sivēntiņi" (2000), Kasio, "Otello" (2000), Soļonijs, "Trīs māsas" (2001), lidotājs, "Mazais princis" (2002), Fipss, "Ideāls vīrs" (2002), loma izrādē "Dāma bez kamēlijām" (2006).

Ēriks Vilsons ir arī vairāku lugu autors.

Kā režisors iestudējis savu darbu "Daudz laimes" (1993), G.Gorina "Minhauzenu" (1994), L.Gundara dramatizējumu "Ansītis un Grietiņa" (1995), J.Jaunsudrabiņa lugu "Jo pliks, jo traks" (1996). Kopā ar režisori Ināru Slucku veidojis skatuves versiju Nacionālā teātra izrādei «Zudušo laiku citējot» (2012).

Nozīmīgākā kinoloma: mežsargs Viktors, "Pa ceļam aizejot..." (rež. Viesturs Kairišs, 2000).