Varbūt būtu labi, ja pašmāju kino jomā aktieriem būtu tikpat daudz darba kā teātrī. Šobrīd nosacītais kino bums ir radies uz pagātnes rēķina, jo tās filmas, kas nonāk uz ekrāniem, patiesībā ir ilggadēji projekti, kas tiek pabeigti. Tālāk jau vairs netiek piešķirtas tik lielas naudas.

Protams! Turklāt ir tāds fenomens, ka tādas filmas kā [Jevgēņija] Paškeviča jaunais darbs, ir taisītas ļoti bagātīgi. Tas var radīt mulsinošu iespaidu, ka kino tagad var atļauties da jebko un lielos mērogos. Bet patiesībā tas ir atvēziens desmit gadus atpakaļ un šodien vairs nav iespējams. Lai gan man ir aktuāla filmu režisoru bakalaura grupa (Latvijas Kultūras akadēmijā) un viņi strādā ļoti intensīvi. Diemžēl izglītības sistēma ir parūpējusies, lai mūsu kino speciālistu izglītošanai nebūtu piešķirts principā neviens lats. Visas tās filmas tiek taisītas būtībā par velti un tajās filmējas labākie Latvijas aktieri, kas tomēr ir diezgan dīvaini un nepareizi. Man jau ir apnicis, ka es kādus gadus piecus caurām dienām diedelēju naudu studentiem...

Topošajiem režisoriem acīmredzot būtu diezgan cītīgi jāmāca arī producēšanas, naudas lietas, citādi nekas tajā kino nākotnē nenotiks, nebūs taču nekādu lielo valsts finansējumu.

Tā sanāk. No otras puses atkal ir tā, ka nevajadzētu visiem mācīties visu. Ir jābūt specifikācijai. Vajadzētu tieši labus producentus, kuri spētu no nekā uztaisīt tos līdzekļus. Kaut kas jau notiek, Latvijā ir daudz talantīgu cilvēku, kuri arī māk kaut kā izlāpīties un kaut ko uztaisīt. Ir šāds stāsts. Tas bija sen – tad es vēl strādāju Daugavpils teātrī, sākām taisīt teātra festivālu "Homo Novus". Ziemeļvalstu projektā galvenie menedžeri bija somi. Viņi atbrauca uz mūsu Daugavpils teātri, uzgājām augšā 6. stāvā uz slaveno kopmītni, kur dzīvoja [Vilis] Daudziņš, [Artis] Robežnieks, Ilze Rudzīte un kas tikai vēl ne. Tie somi uzkāpa augšā, apsēdās manā istabā, kur bija gulta, plastmasas galds, kaut kādas mantas uz palodzes, un tā galvenā somiete... sāka raudāt. Pirmajā brīdī es nesapratu, kas viņai noticis, bet pēc kādas pusminūtes pielēca.

Tās asaras atceros vēl šobaltdien...

Latviešu teātra cilvēki tad jau varētu raudāt gadu desmitiem ilgi un nekas no tā nemainītos. Acīmredzot nav tomēr tā, ka tas naudas trūkums atbaidītu jaunos interesentus tomēr iet un mācīties par aktieriem, režisoriem.

Interese nav zudusi. Tie mazie notikumi, mazie svētki papildina vēlmi kaut ko tomēr darīt un par to priecāties. Kaut vai tas pats Aiks [Karapetjans]. Es par viņu ļoti priecājos. Viņš atnāca pie mums mācīties divus gadus maģistrantūrā, pēc tam vēl papildināja zināšanas Francijā, atbrauca atpakaļ un uzreiz tika pie filmas. Paskaties - armēņu puika, kuram varēja būt aizdomas, ka Latvijā viņš nekur netiks cauri, strādā kino jomā, jau operu uztaisījis... Nav tik traki.

Šeit ir iespējas, jo zeme šajās radošajās jomās vēl ir gana neapgūta atšķirībā no tādas Vācijas vai Šveices.

Varbūt publika jāaicina izturēties saprotošāk pret pašmāju produkciju, nevis gaidīt to pašu, kas redzams Amerikas un Eiropas miljonu projektos?

Protams! Es domāju, ka sviests ir iestājies visā tajā publicitātē. Esam rādījuši studentu filmas "K. Sunī". Turklāt par brīvu, jo filmas bija subsidētas un negribējās prasīt kaut kādu biļešu naudu. Bija šausmīgākais publikas pieplūdums, bet mēs ko tādu varam saorganizēt divreiz gadā. Es nerunāju par kaut kādu mecenātismu, bet vajadzētu tomēr ieviest sistēmu, kas pievērstu pašmāju produkcijai regulāru uzmanību. Lai varētu tās filmas skatīties un par tām runāt, saprast. Maskavā, piemēram, ir kinozāles, kur blakus ir bibliotēka un kafejnīca, kur ar grāmatu rokās piesēst un aprunāties ar tiem cilvēkiem, kas rādītās filmas ir taisījuši. Tāds klubveida pasākums. Mums nekā tāda nav! Par grašiem noīrējam zāli, kur parādīt studentu filmas, sešos mūs tur ielaiž un astoņos visus dzen ārā. Ejiet ārā, ejiet ārā, neviens te nevar palikt! Tas rada mulsinošu stīvumu bez viedokļu apmaiņas. Drūmi. Kino šeit nav savu māju...