Man pietiek. Nākotnē apmeklēt kārtējo latviešu filmu par karu vai kino gaudu stāstu par letiņu nedienām mani varēs piespiest tikai ar tiesas spriedumu!

Apraksts: Latvija no vienas okupācijas kritusi citā. II pasaules kara laikā latviešu karavīri mēģina atrast savu vietu, kas palīdzētu atjaunot valsts neatkarību. Tikmēr jauni cilvēki turpina iemīlēties, neraugoties uz nacionālo piederību un politisko pārliecību. Kristīnes Nevarauskas tēlotā Sandra nokļūst jūtu krustugunīs starp iznesīgo vācu virsnieku (Mārtiņš Freimanis) un latviešu dižkareivi (Jānis Vingris). Vai sieviete var mīlēt vienlaikus divus vīriešus? Vai nāves priekšā vīrietis piedod mīļotajai neuzticību?

"Dancis pa trim" ir filma par mīlas trīsstūri, kurā attiecības samezglojas uz karadarbības fona 1944./45. gadā Kurzemē. Darbība norisinās gan mūsdienās, kad Atis (Mārtiņš Freimanis) mēģina atrisināt savas izcelsmes mīklu, gan Otrā pasaules kara laikā. Kara laika stāsts scenārijā atveidots pēc trimdas rakstnieka Voldemāra Kārkliņa romāna "Tikai mīlestība" (1959), kura pamatā ir patiesi notikumi. Romāna un filmas centrā - tā saukto kureliešu (latviešu ģenerāļa Kureļa grupējuma) traģēdija. Režisors uzskata, ka tā bija vienīgā īsti nacionālā pretošanās kustība: tās vīriem pat nevar pārmest zvērestu Hitleram, kā to nereti pārmet leģionāriem.

Pārdomas: Es vairs nezinu, ko gaidīt no latviešu kino un ko no tā gaida paši latvieši. Deviņdesmit procenti no visām mūsu spēlfilmām ir kārtējie gaudu gabali par karu un grūtajiem laikiem, bet vai nebūtu laiks nolikt šo smago nastu malā un sākt domāt kreatīvi, ļaut jaunajiem režisoriem sevi pierādīt? Neskaitot "Jūrmala-tu-esi-mana-Jūrmala" režisēto Holivudas atveidojumu un Mika Ozoliņa ārprātu, kuru, izsakoties Kaspara Foigta (laacz.lv) vārdiem, var rādīt Gvantanamo ieslodzītajiem un viņi momentāni atzītos visos nāves grēkos.

Jā, daudzi man metīsies pārmest, kāpēc kritizēt reto latviešu kino, kāpēc nemeklēt gaismu tuneļa galā, mūžīgi pārmest, ko gan es pats esmu uzfilmējis, ko gan es saprotu no latviešu kino, mēs jau neesam Holivuda un tamlīdzīgi. Muļķības, mūsdienās kino ir ļoti pieejams, ir ļoti pat iespējams radīt ko kvalitatīvu, un, kad uz kino ekrāniem ir redzamas simtiem lielisku filmu, skatītājs kļūst prasīgāks. Tā ir skarba konkurence un, ja skatītājam ir jātērē naudiņa, lai palūkotos kino ekrānos pāris stundas, tad viņam ir tiesības redzēt labāko un filmai ir jāizklaidē skatītājs, un skatītājam ir jāgrib redzēt šo izklaidi tāpēc, ka tā ir laba, nevis vienkārši latviešu.

Arvīds Krievs vēlējās skatītājiem atgādināt par kara varoņiem kureliešiem, par kuriem Latvijā gandrīz pavisam piemirsts, iepinot to visu aizrautīgā mīlas trīsstūrī, kas teorētiski ir laba ideja, ja režisors spēj radīt tā laika pasauli, pārliecināt par to aktierus un vēlāk skatītājus. Diemžēl, ja režisors izturas pret šo pasauli pavirši, tādi paliek arī paši aktieri un projekts pārtop par sliktu filmu, no kā cieš tieši skatītājs.

Izsaku visdziļāko līdzjūtību aizgājēju radiniekiem, draugiem un faniem, novēlu vieglas smiltis pašiem aizgājējiem, bet diemžēl nāve nepadara cilvēku par labu aktieri, par tādu to var padarīt tikai un vienīgi labs tēlojums konkrētā filmā. Diemžēl Mārtiņš Freimanis nespēj tēlot pārliecinoši. Viņa tēlojums "Dancī pa trim" nevienā brīdī nešķiet interesants, viņa emocijas neaizkustina un viņa neizteiksmīgā runa liek garlaikoties. Šķiet, ka viņš lasītu scenāriju no ekrāna, nemaz nemēģinot iejusties savā tēlā.

Jānis Vingris tēlo apmierinoši, grimases ir pārliecinošas, tomēr pie izrunas viņam vēl pamatīgi jāpiestrādā.

Kristīne Nevarauska ir skaista aktrise, bet filmā nejūt viņas ieinteresētību, jo emocionālu izspēli no viņas vismaz šoreiz sagaidīt ir tikpat nereāli, kā ieraudzīt līdzjūtības asaru uz Čaka Norisa vaiga.

Proti, viņas atveidotajai Sandrai jāiemīlas galvenajos varoņos un jāizspēlē emocionāla traģēdija, bet tā vietā, lai izrādītu jūtas un spēcīgas emocijas, viņa pārmaiņus vienkārši pārguļ te ar vienu, te ar otru galveno vīriešu tēlu un, neskatoties uz viena no mīļotajiem nošaušanas faktu, nekādas skumjas un līdzjūtību skatītājos neizraisa.

Dīvaini, bet pozitīvākais aktieris filmā ir Lauris Reiniks, kurš atveido otrā plāna pajoliņu un kura sakāmais scenārijā varētu satilpt teju standarta mobilā tālruņa sms formātā! Tomēr ar dažām labām grimasēm un izgājieniem viņš vismaz liek filmas laikā pasmaidīt.

Latvijā labu un talantīgu aktieru netrūkst, vienkārši aktuālākie režisori nespēj tos pareizi izmantot. Nevar visu pārmest aktieriem, jo filmas atbildība, pārmetumi un lauri gulstas vispirms uz režisora, šajā gadījumā – Arvīda Krieva pleciem. Viņa pienākumos bija izvēlēties pareizos aktierus, pārliecināt tos par savu vīziju un stingri sekot līdzi to tēlojumam. Režisoram ir jāpavada naktis montējot, dienas pārfilmējot, cenšoties panākt perfektu rezultātu. Redzot apbrīnojamo stūrgalvību, ar kādu tiek ignorēts modernais kino, jājautā, vai Arvīds Krievs ir redzējis kādu filmu, kura nebūtu tikai no Jāņa Streiča portfolio?

Starp citu, jautājums scenārija autoram Andrim Puriņam!

Filmā ir moments, kad kāds no galvenajiem varoņiem garšīgi bilst: "Īsta lauku pirtiņa, kas gan var būt labāks!" Atvainojos, Andri, kādas, pie velna, VĒL pirtiņas bija 1944./45. gadā?

Mūsu četri varoņi, kurelieši, kas praktiski ir partizāni, dzīvo mežā un ir jau noguruši no džakuzi un somu tvaika pirtīm?

Arī vairāku kadru apvienojums vienā izskatās kā veidots ar padomju laiku datoru palīdzību, un brīžiem šķiet, ka arī lūpu kustības ar skaņu īsti neiet kopā.

Jā, man patiess prieks, ka Latvijā rodas jaunas filmas, un esmu pārliecināts, ka šī filma būs lieliska izklaide gados vecāko paaudžu pārstāvjiem, sirmgalvjiem pie balzama glāzītes vientuļā vakarā skatoties Latvijas Televīziju. Tomēr jaunāki skatītāji ir prasīgāki pret mūsdienu kino un, ja vien filmu nevērtēs pēc bojāgājušo līdzjūtību skalas, viņi būs pamatīgi vīlušies. Diemžēl šķiet, ka Mārtiņa Freimaņa nāve kalpos par netīšu filmas reklāmu un starp tās skatītājiem noteikti būs gan viņa, gan Laura Reinika fani, kuriem filmas kvalitāte būs pēdējā vietā.

Vērtējums: Filmu nevērtēšu ierastajā vērtējuma skalā, jo nespēju to uztvert nopietni. Pēc NKC rīcībā esošajiem datiem, valsts institūciju piešķirtais budžets filmai ir 783 885 lati, no kuriem NKC piešķīris 581 432, bet VKKF – 1654 latus. Proti, nodokļu maksātāji par šo filmu jau ir samaksājuši, atliek vien nopirkt biļeti un novērtēt pašiem...