«Mona» - erotiska drāma, kas iedvesmo (45)

CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Atis Ieviņš

25. Nacionālais filmu festivāls «Lielais Kristaps», kurš ilgs līdz 15. aprīlim, jau paguvis pārsteigt savus apmeklētājus. Pirmajās divās dienās festivālā varēja iepazīties ar divām ilgi gaidītām latviešu filmām, proti, režisora Jevgeņija Paškēviča vairākus gadus veidoto filmu «Golfa straume zem ledus kalna» un Ināras Kolmanes spēlfilmu «Mona». Abas šīs filmas ir tapušas ilgā laikā un krasi atšķiras no ierastā latviešu kino. Šoreiz dalīšos ar pārdomām par Kolmanes spēlfilmu «Mona».

Tautā joko: ja ilgi skatās uz vienu meiteni, var redzēt kā viņa apprecas.

Apraksts: «Mona» ir mūsdienīga pasaka pieaugušajiem, kas stāsta par mūžseno sievietes neizprotamību, tradicionālo mīlas trīsstūri un netradicionālu, bet reālu pārtapšanu dzīvniekos. Filmas darbība risinās kādā Latvijas mazpilsētiņā, kur iedzīvotāju galvenais iztikas avots ir lopkautuve. Rīgas biznesmenis Tomass ierodas uz sava tēvoča bērēm, ierauga vietējo meiteni Monu - un vairs nedomā par atgriešanos Rīgā. Rezultātā vairāku mazpilsētas iedzīvotāju līdz šim mierīgā dzīve sagriežas kājām gaisā - kaislei, mistikai, dzīvnieciski instinktīvajam un cilvēciski trauslajam sakausējoties vienā veselā.

Pārdomas. Latviešu kino ir miris, lai dzīvo latviešu kino! «Lielais Kristaps» ar pirmajām lielajām filmām ir pierādījis, ka

«Streiča laikmets» ir beidzies, kā tam vajadzēja notikt jau pirms divdesmit gadiem, pēc «Cilvēkbērns jāņunakts krāsā» uzņemšanas

(savējie sapratīs). Vairāku gadu garumā mēs bijām liecinieki vērienīgai naudas izmešanai letiņu gaudu stāstos par mūsu sūrajām sendienām, līdz šāda veida filmas kļuva par savdabīgu Latvijas kino zīmogu. «Lielais Kristaps» ar režisoru izdomas bagāto darbu pēdējās divās spēlfilmās, ir laupījis Latvijas kino industrijas nevainību. Tā ir liela uzdrīkstēšanās, straujš pavērsiens un sen gaidītais cerības stars tam, ka nākotnē redzēsim un baudīsim arī kaut ko no mākslas, nevis vien padomju laika nostalģijas.

Man ļoti patīk Ināras Kolmanes redzējums, vēl vairāk, es ļoti cienu viņas uzdrīkstēšanos uzņemt erotisku drāmu mūsu tirgus apstākļos. Tas savā ziņā atbrīvo mūsu mākslinieciskās izpausmes «Krakenu» un ļauj vaļu idejām arī citiem šīs profesijas pārstāvjiem. Tomēr, lai kā man to negribētos atzīt, filmai «Mona» ir vairākas sāpīgas kļūdas, kuras pieļautas septiņu tās uzņemšanas gadu laikā.

«Mona» ir stāsts par iekāri, kaisli, greizsirdību un pārpratumiem. Galvenais varonis Tomass, kuru atveido lietuviešu aktieris Sauļus Balandis, ierodas mazpilsētā uz sava radinieka bērēm. Ieraugot Kristīnes Belickas atveidoto mazpilsētas skaistuli Monu, viņš tajā iemīlas, un sākas pārpratumu un mīlas trijstūra notikumu gūzma.

Es vēlos uzsvērt trīs lielākās problēmas filmā «Mona». Pirmkārt, Tomasa iemīlēšanās galvenajā varonē nenolasījās. Vai tā vispār bija iemīlēšanās? Varbūt viņš viņu iekāroja tikai tāpēc, ka vienīgā smukā meiča ciemā un tīri «ķeksītim» gribējās ievilkt gultā? Ja pats filmas sākums nav skaidrs, tad arī atlikusī filmas daļa skatītājam izraisa pamatīgu nesapratni par stāstu un tā atrisinājumiem. Otrkārt, šie divi galvenie varoņi varēja nerunāt, nopietni. Dialogi bija samocīti, teatrāli un garlaicīgi. Ja šie varoņi būtu bijuši mēmi, tas izglābtu filmu par vismaz 70%, jo tas arī radītu kaut kādu nojausmu, kāpēc viņi viens otram iepatikās, būtu kaut kas kopīgs abiem. Treškārt, montāžas problēma: pēc visām sapņu epizodēm beigas ar mīlēšanās epizodi - tā arī nekļuva skaidrs, vai tas notika Tomasa iedomās vai pa īstam. Pēc seansa pajautāju vairākiem cilvēkiem, vai saprata šo epizodi, viedokļi pamatīgi dalījās.

Tomēr nedomā, ka viss ir tik slikti. Vizuāli «Mona» ir ļoti skaisti un iespaidīgi uzfilmēta. Kontrasts starp lopu kautuvi un mīlestību padara to gan acīm interesantu, gan oriģinālu.

Operators Uldis Jancis ir paveicis milzīgu darbu, un vizuāli šī ir viena no krāšņākajām filmām, kas radītas Latvijā.

Īpaši skaistas un iespaidīgas ainas, kuras es vēl ilgi atcerēšos, bija teļa dzimšana, kadrs ar kuģi uz grīdas un mošķīgais sapnis. Viss, sākot ar dabu, beidzot ar sīkām detaļām, ir pārdomāts vienreizēji. Uzslavēt gribas arī otrā plāna aktierus, to tēlojums bija lielisks. Subatnieks, Krievijas teātra un kino aktieris Jerjomenko un Pēteris Liepiņš padarīja «Monu» interesantu.

Lai arī esmu diezgan kritisks, tomēr man patiess prieks, ka Ināra Kolmane šo filmu ir radījusi. Ceru, ka viņa savu darbu turpinās, un ticu, ka šī mistiskā erotiskā drāma iedvesmos jaunos režisorus uz lieliem darbiem. Lai arī «Monu» nosaukt par lielisku filmu nevaru, noteikti iesaku to apmeklēt un noskatīties. Der redzēt, kā esam auguši, ko protam un ko zinām.

Vērtējums: 6,5/10.

Komentāri (45)CopyDraugiem X Whatsapp

Nepalaid garām!

Uz augšu