Jums izrādē uzticēta Puškina loma. Nav tāda mazliet dīvaina sajūta, spēlējot šādu personību?

Viņš ir Mocarts, krievu Mocarts. Vienīgi ar to atšķirību, ka mūzika ir uztverama jebkurā pasaules vietā un jebkuram cilvēkam, bet krievu valoda vienkārši ir jāzina, lai varētu uztvert to, ko Puškins teicis.

Tas ir jautri! Jo – neviens jau īsti nezina, kāds bija Puškins. Mēs jau dzīvojam no priekšstatiem un stereotipiem par to, kāds šis cilvēks varēja būt. Ir laikabiedru liecības, uz kurām, protams, arī jāraugās kritiski, jo bija viņa labvēļi un nelabvēļi; cilvēki, kas skatās tā vai savādāk. Bija ļoti daudz prominentu literātu tajā laikā, kas uzskatīja, ka tas, ko raksta Puškins, nav dzeja, bet ka viņš nodarbojas ar huligānismu. Un daudzi droši vien domāja, ka pēc gadiem divdesmit, trīsdesmit vai piecdesmit tādu Puškinu neviens nezinās, bet redz kā – izrādījās otrādi.

Bet izrādes pamats tomēr ir romāns «Jevgeņijs Oņegins», un mēs tam detalizēti sekojam, ļoti fokusējoties uz atsevišķām detaļām un paskaidrojumiem - līdz pat niansēm. Kaut kādos brīžos izrādē

mēs pat mēģinām apstādināt laiku, lai noskaidrotu, kas notiek romānā, kas notiek ar Tatjanu, kāpēc viņa raksta savu vēstuli Oņeginam franciski, lai gan abi ir krievi...

Un kāda ir atbilde?

Pavisam vienkārša: tāpēc, ka viņa nemāk rakstīt krieviski! Viņa var dot pavēles dzimtcilvēkiem, sarunāties mājās krievu valodā un skaitīt lūgšanas, bet rakstīt – nē! (Smaida.) Patiesībā Puškina nopelns krievu literatūrā ir milzīgs – tā krievu literārā valoda, kādu mēs pazīstam tagad, ir radusies tieši Puškina laikā. Viņš bija viens no tiem, kurš pierādīja, ka tomēr ir iespējams poētiski runāt arī krievu valodā, nevis tikai franciski.

Kad skolas laikā skolā bija jāmācās Puškina dzeja, tā nesagādāja grūtības?

Neatceros, ka skolas laikā es būtu zinājis kaut vienu Puškina dzejoli! (Smejas.) Vispār liekas, ka man Puškinu nevajadzēja mācīties.

Ar ko šī izrāde varētu būt interesanta mūsdienu cilvēkiem?

Būs interesanti, būs! Tāpēc, ka vienmēr interesantas ir paradoksālas lietas, kas vienlaikus ir smieklīgas, traģiskas, komiskas, sentimentālas. Tieši tāds ir šis romāns: no vienas puses, ārkārtīgi smeldzīgs – par jaunas muižnieku meitenes mīlestību un to, kā šī mīlestība nepiepildās, jo Tatjana redz Oņeginā kaut ko citu. Savukārt viņš nav gatavs šādai mīlestībai vai arī viņam nešķiet, ka tas ir stilīgi – iemīlēties tagad, kad viņš ir ticis pie naudas un vada savu dendija dzīvi patīkamā vientulībā. Par patmīlību un aizskartajām goda jūtām, kuru dēļ draugs nošauj draugu...

Tad jau pilnīgi droši var teikt, ka šī būs izrāde par mīlestību, ne tikai pētījums...

Protams, protams! Var teikt tā: pētījums ir forma; tēma noteikti ir mīlestība... un zudušais laiks. Puškina dzeju mēs drīzāk izmantosim kā citātu, taču tā skanēs krieviski. Pieļauju, ka daļai gados jaunāku cilvēku to varbūt būs grūti uztvert, taču tā ir mūsu apzināta izvēle. Dzeja ir jārunā oriģinālvalodā, jo ir svqarīgi sajust ritmu, mūziku, melodiju. (Klusē.) Arī mani puikas aug, un viņu krievu valodas zināšanas – gribi, negribi – ir daudz vājākas nekā angļu valodas zināšanas. Dzeja tiks komentēta, tā ka neviens neko garām nepalaidīs, pat ja nezinās krievu valodu. Ja sapratīs un zinās krievu valodu, būs vieglāk. Un – jā, ieskanēsies arī Tatjanas vēstule Oņeginam. (Smaida.)

Ja reiz runājam par valodu: pirms referenduma jūs bijāt iesaistījies dažādās sabiedriskās aktivitātēs. Vai, jūsuprāt, mēs esam izcīnījuši uzvaru?

(Ilgi klusē.) Joprojām uzskatu, ka mēs darījām to, ko vajadzēja darīt un aicinājām cilvēkus balsot pret otru valodu. Man ir kaudzēm argumentu, kāpēc, un absolūti nav vērts tos jau kuro reizi atkārtot, un tā tas ir daudziem cilvēkiem. (Apdomājas.) Man šķiet, katrs ir palicis pie sava. Diemžēl. Un ir viena diezgan liela daļa Latvijas iedzīvotāju, kas domā citādāk.

Man būtiski ir, lai komunikācija notiktu uz abpusējas tolerances pamata un – latviešu valodā. Tas varbūt skan pretrunīgi - aicināt uz toleranci un uzstādīt noteikumus, taču: šeit ir Latvija, un citas vietas, kur pastāvēt mūsu tautai un kultūrai nav! Tāpēc neteikšu, ka sajūta pēc referenduma man būtu labāka. Cerēju, ka referenduma rezultāts būs vēl pārliecinošāks, lai nebūtu pamata nekādām diskusijām. Bet ko lai dara? Tomēr uzskatu, ka tā ir principiāla mana lieta, mūsu katra lieta. Tā nu arī bija reize, kad to vajadzēja pateikt – kā es patiesībā domāju.

Ja būtu vēl kāds līdzīgs referendums, droši vien es rīkotos tieši tāpat, jo – kas cits atliek?!

Neviens politiķis gadījumā nav jūs aicinājis pievienoties kādai no partijām?

Ir! Un, bez šaubām, pilnīgi veltīgi. (Smaida.)

Vai esat redzējis «Kolka Cool» un Aika Karapetjana filmu, kas radīja pamatu diskusijai par latviešu kino un naudas pārdali kino taisīšanai?

«Kolka Cool» esmu redzējis, Karapetjana filmu – diemžēl nē. Taču, ja jūs man vaicātu, vai šādas filmas ir vajadzīgas, – jā, noteikti! Arī tādēļ, ka tas treniņlaukums ir ļoti maziņš. Un, ja tā tīri egoistiski runā nevis par Latvijas kultūru, bet par aktiera dabu un vēlēšanos –

skaidrs, ka ikviens aktieris vai vismaz liela daļa grib filmēties.

Kopš mums nav Kinoaktieru studijas, kur mācīja darbu ar kameru, kas ir pavisam kaut kas cits nekā darbs teātrī, šo pieredzi vai spēju var iegūt tikai strādājot. Protams, arī es to gribu darīt, man tas šķiet interesanti un vajadzīgi, nozīmīgi.

Beidzamā filma, kur piedalījāties, bija «Seržanta Lapiņa atgriešanās». Vai ir padomā kādi jauni projekti?

Man ir daži uzaicinājumi bijuši, bet nākamā vasara ir neskaidra... Var jau būt, ka kaut kas būs.

Smieklīgākais, ka atkal spēlējam krievu filmās un atkal spēlējam sliktos... (Smejas.) Ar manu kolēģi Andri Keišu reiz runājām: ja mūsu cienījamie vecmeistari Dumpis vai Butkēvičs vienmēr spēlēja SS oficierus, tad nu jau mums pat vairs SS oficieri nav jāspēlē...

Pēdējo reizi mēs ar Keišu spēlējām SMERŠ – tā teikt, «sliktos» krievus...

(Klusē.)

Nezinu, ko tie režisori saskata latviešu aktieros, bet arī šādas lomas ir sava veida pieredze. Tas jau viss patiesībā ļoti amizanti, un filmēšanās ir viena brīnišķīga lieta. Dīvaina, reizēm nogurdinoša un kaitinoša, reizēm tev tik ilgi ir jāgaida un jābūt psiholoģiski gatavam, ka tūlīt vajadzēs iet kadrā, un tai emocijai tev ir jābūt. Kino un tas labais rezultāts galu galā ir atkarīgs no ļoti daudzām lietām – kā nofilmēs, kā samontēs.

Un ir absurdi, ka dažas filmas uzņem pat septiņus gadus...

Tas atkal ir jautājums par kino finansējumu. Tā ir tāda valsts lieta – tas pats, kas, runājot par valsts naudas piešķīrumu rakstniekiem; par to, kādā stāvoklī vispār ir mūsu kultūra un cik nīkulīgi maz tās naudas ir.

Tā ir tāda riskanta politika – «nogriezt» tur, bez kā mēs it kā varētu iztikt, lai tikai izpildītu Eiropas Savienības direktīvas...

(Nopūšas.) Skaidrs: ja nauda ir aizņemta, tā ir jāatdod. Bet tajā pašā laikā, ja attieksme pret kultūru kā pret kaut ko tādu, bez kā «var iztikt», turpināsies, tad visa lielā cenšanās būs par velti.

Amerikā dzīvojošais aktieris Ivars Stonins intervijā žurnālam «Sestdiena» atzīst, ka kritiķi reizēm mēdz būt nežēlīgi, vērtējot aktieru darbu. Jums ar to ir iznācis saskarties?

Esmu saņēmis tādu kritiku, bet – ticu, ka tas bija pamatoti. Protams, tā var būt, ka kritiķis aktieri aizvaino negribot. (Domā.) To jau ļoti grūti salīdzināt: ieguldīto darbu, sadedzināto nervu šūnu apjomu, radot izrādi – visviens, režisoram vai aktierim –, ar to laika patēriņu, kāds patērēts, uzrakstot kritiku. Tā attiecība... Pazīstu kritiķus, kuri saka, ka tieši šā iemesla dēļ ir ļoti grūti rakstīt – tāpēc, ka tu ļoti labi apzinies, ko maksā šāds darbs, cik tas ir prasījis no cilvēka.

Un kā es tagad rakstīšu un teikšu, ka aktieris nekam neder un ka uz skatuves ir pilnīga nejēdzība un murgs,

ka tas tērē manu laiku... Bet tas arī nav pareizi, jo – ir jābūt vērtējumam. Mani interesē analītiska kritika. (Klusē.)

Interesanta lieta tas teātris – tādēļ, ka viņš kaut kur pazūd un ka viņš eksistē kaut kur manā galvā – teksts uz droši vien kaut kādām astoņām izrādēm; tātad arī vismaz astoņi tēli. Ja sāktu skaitīt, droši vien būtu vairāk. Un tur visi tie tēli dzīvo – tādi mazi cilvēciņi.

Sarunā pieminējāt savus dēlus Kārli un Matīsu, kuriem jau ir zināma skatuves pieredze.

Jā, pirmo reizi viņi spēlēja «Norā» – abi divi skrēja ar plastmasas zobeniem pa skatuvi. (Smaida.) Un tad vēl abi bija tajā projektā «Blumkvists – Meistardetektīvs» Jaunajā Zvaigžņu teātrī... Viņi ir spēlējuši «Cēlgāzēs», «Mēnesī uz laukiem».

Vai arī viņiem novēlēsiet iet pa to pašu ceļu, kuru ejat jūs?

Man grūti atbildēt, vai es viņiem novēlētu skatuves ceļu... Domāju pats par sevi un to, ka uz skatuves nonācu pilnīgi nejauši, taču neesmu nožēlojis to, un esmu priecīgs par to, ko daru. Man tas ir interesanti, bet vai tā būs arī viņiem - ta es nezinu. Šaubos, vai aktiera darbs viņiem šobrīd liekas pati aizraujošākā profesija pasaulē. Tikpat labi viņiem interesē florbols, skeletons vai bobslejs vai, piemēram, doma kļūt par pavāru vai spēlēt ģitāru. Es, piemēram, būtu laimīgs, ja kāds no viņiem kļūtu par arhitektu. Laiks rādīs. Galvenais, lai tas, ko viņi dara, viņus gandarī. Šajā ziņā mums ar Zani ir paveicies.