Pirmkārt, apsveicam ar to, ka filma ir tuvu masu pirmizrādei! Skaidrs, ka tā ir pabeigta jau krietni agrāk, tomēr – vai tev šobrīd arī ir satraukuma sajūta?

Ir uztraukums, jo jau tagad saprotu, ka ne visiem filma patiks. No vienas puses ir miers, ka filma ir pabeigta, bet uztraukums ir par to, kā skatītāji to manu filmu sapratīs.

Kādēļ tādas prognozes?

Man būs grūti! Jau tagad saņemu komentārus no cilvēkiem, kuri jau ir filmu redzējuši. Visnegatīvākais bija tas, ka cilvēkam nepatika aina, kur krievi sit latvieti. Citādi jau filma cilvēkiem it kā patīk.

Respektīvi, tevi satrauc tieši šis latviešu-krievu konteksts?

Jā, un es jau zināju, ka tā epizode būs tā, par kuru runās, jo tā ir vienīgā vieta filmā, kur parādās gan latviešu, gan krievu valoda. Sākotnēji scenārijā daļa no varoņiem bija latvieši, kuriem bija paredzēts runāt latviski, bet tad nolēmām, ka labāk taisīt filmu vienā valodā, lai tiešām nesanāktu filma par tautībām. Es ļoti gribēju no tā izvairīties.

Nule Pāvels Gumennikovs uztaisīja seriālu «Jā, bos!», kurā tiek runāts abās valodās. Tas arī ir izraisījis skatītāju daļas nepatiku. Esi centies no tā izvairīties, bet laikam jau tāpat paliek jautājums – kāpēc tad filma ir krievu valodā?

Kad cilvēki noskatīsies šo filmu, es domāju, ka viņiem šis jautājums tomēr vairs nebūs aktuāls. Man jau patiesībā ir krietni apnicis tas konteksts ar referendumu, valodām...

Gribi vai negribi, bet tā ir sanācis – esi trāpījis provokatīvā laikā!

Jā, bet zinājām filmas palaišanas datumu vēl krietni pirms referenduma. Šis konteksts parādījās tikai pirms dažiem mēnešiem. Mēs jau jokojām, ka patiesībā vajadzētu visiem stāstīt, ka mēs paši organizējām to referendumu, lai reklamētu filmu!

Tas būtu jaudīgs PR... Ja jau ir vēlme reklamēt, tad droši vien pašam ir sajūta, ka filma ir izdevusies.

Jā. Protams, ir lietas, ar kurām es neesmu apmierināts, bet laikam jau jebkuram režisoram ir kādas ainas, par kurām ir nedaudz kauns.

No kontekstiem diemžēl neizbēgt. Otrs konteksts ir Jura Poškus filma «Kolka Cool», kas arī vēsta par ne to pārtikušāko sabiedrības slāni, tikai laukos.

Poškus to filmu taisīja ļoti ilgi, un viņam vajadzēja to palaist jau pirms gada. Ja es nedaudz agrāk zinātu, ka viņš to palaidīs tik tuvu manai pirmizrādei, tad varbūt arī būtu to pārcēlis. Skatījums uz mūsdienu jauno paaudzi abās filmās droši vien ir līdzīgs. Juris tikai to izstāsta caur savu prizmu, ar konceptuālu pieeju. Es tomēr vairāk gribēju izstāstīt stāstu.

Kāpēc tu vispār veidoji filmu par šādu vidi, šādiem cilvēkiem – vēlējies parādīt, ka pie mums ir tāda paralēlā pasaule?

Jā, es vēlējos uztaisīt filmu par tādu tēmu, kāda latviešu kino nav bijusi.

Latvijā tas patiesībā ir viegli – ir daudzi žanri, kurus vari paņemt, un būsi pirmais režisors, kurš tajā žanrā būs uztaisījis vietējo filmu!

Ja es uztaisītu erotisko komēdiju, tad arī būtu pirmais! Taču šī filma ir par to, ko es zinu, ko esmu redzējis. Man par to ir diezgan liels priekšstats.

Kādā ziņā? Esi pats dzīvojis tādā vidē?

Man bija saskarsme ar tādiem cilvēkiem. Es jau ilgu laiku dzīvoju Valmieras un Ģertrūdes ielu rajonā. Tagad jau tur viss ir labi, bet deviņdesmitajos gados tur notika daudz kas...

Tu tiešām piedāvā cilvēkiem paskatīties nedaudz citādāku pašmāju kino.

Tā sanāk. Man patika, ka tad, kad Andris Gauja pabeidza «Ģimenes lietas», viņam kādā krievu raidījumā pārmeta, ka tā ir tāda «černuha», bet viņš atbildēja, ka labāk uztaisīt «černuhu» nekā «seruhu». Es viņam pilnīgi piekrītu. Tomēr arī neuzskatu, ka mana filma būtu «černuha». Daži cilvēki man pēc noskatīšanās pat teica, ka bija ko tādu gaidījuši, bet tā arī neesot sagaidījuši. Mēs tiešām centāmies izvairīties no tā, lai mūsu filma būtu līdzīga kādām tiešām skarbām krievu filmām.

Pēc idejas šai filmai pat vajadzētu būt tādam kino produktam, kas patiesībā veicina integrāciju. Tādi mēs te esam, tā mēs te dzīvojam, ir jāsadzīvo. Pats arī esi diezgan labs piemērs, ka Latvijā vari integrēties, būdams armēnis.

Ja godīgi, tas ir pilnīgs mīts. Pateikšu, kāpēc. Līdz 18 gadu vecumam man nebija neviens paziņa latvietis, nekad nebiju parunājies ne ar vienu latvieti. Es pabeidzu krievu skolu, kas nebija nekāds princips, bet vienkārši tāda apstākļu sakritība, un tad iestājos (Mākslas) akadēmijā. Man bija sajūta, ka esmu kaut kur ārzemēs. Pilnīgs vāks. Runājot par to integrāciju, pasaki man, lūdzu, ko valsts dara, lai to veicinātu? Izņemot, protams, dažādus dienestus, kas, piemēram, kontrolē, vai pārdevējs veikalā atbild latviski vai krieviski. Tiek tikai ņemta nauda no Eiropas Savienības fondiem un tērēta nezinu kur. Noteikti ne integrācijai. Visam pamatā vēl ir arī vēsturiska lieta – 1991. gada barikādes. Mans tēvs arī tur bija, viņš stāstīja, ka tur puse bija nelatvieši. Bet bija daudzi cilvēki, kuri sēdēja zem gultas un gaidīja, kas notiks. Tie pēc tam arī sāka dalīt kaut kādas varas, noteikt, kurš būs pilsonis, kurš nepilsonis...

Tie, kas kļuva par nepilsoņiem, sajutās apmānīti. Tas referendums, manuprāt, bija vienkārši protests par šo. Mani krievu draugi teica, ka viņi ir pret krievu valodu kā otro valsts valodu, bet balsoja par tādēļ, ka viņiem nepatīk tā politika, kāda ir šobrīd. Es gan negribu no tā taisīt baigo patosu, jo neuzskatu, ka Latvijā kāds būtu ļoti diskriminēts. Tas ir pilnīgs «bulšits»! Taču ir agresīvas politiķu runu tendences, kas man ļoti nepatīk. Viņi jau jūtas tā, it kā pēc referenduma būtu guvuši lielu uzvaru un ir gatavi deportēt visus, kas domā savādāk... Patiesībā agresija vienmēr izraisa agresiju.

Pats taču arī nejūties diskriminēts, ja vari darboties šajā kino industrijā?

Droši vien, ka tā ir. Neesmu par to domājis.

Man tas vārds «integrācija» patiesībā ir nedaudz pazemojošs, jo tad es jūtos kā tāds Jamaikas emigrants.

Saprotami. Liksim mierā politiku. Šogad piedāvā spēlfilmu, bet pērn veidoji izrādi Nacionālajā operā! Apnika, gaidi nākamo piedāvājumu vai kino tomēr tev ir primārais darbības lauciņš?

Kino man aizņem ļoti daudz laika. Arī tad, kad taisīju to izrādi («Seviļas bārddzinis»), paralēli montēju šo filmu. Un vēl paralēli bija darbs pie vēl vienas filmas, ko montēju tagad. Mums jau ir arī tikai viena Nacionālā opera. Viņi nevar dot vienam režisoram uzreiz taisīt vairākas izrādes viena gada laikā.

Ir jau arī teātri!

Ir piedāvājums no Nacionālā teātra. Iespējams, ka taisīšu tur izrādi pēc Šekspīra lugas.

Respektīvi, teātra joma tevi arī interesē un neesi nolēmis atmest tai ar roku, lai pilnībā pievērstos ekrānam.

Kino man noteikti patīk vairāk nekā teātris. Es vēlos redzēt cilvēka acis, kad viņš runā, nevis tikai ķermeni, kas runājot pārvietojas.

Ko saki par televīzijas žanru? Pieņemtu piedāvājumu veidot seriālu?

Latvijā tas ir smieklīgi. Tad es labāk taisu reklāmas. Nav ne budžeta, ne naudas. Līdz ar to man tas ir viens no tabu – es tiešām nekad negribētu Latvijā taisīt seriālus, jo līmenis ir briesmīgs.

Pats pieminēji otru filmu. Arī tā ir žanrā, kas pie mums nav izplatīts – šausmu filma! Pastāsti, kas tad ir tas «M.O.J.»?

«Man in Orange Jacket»! Tā ir filma par vīru, kurš grib dzīvot dārgā mājā un... izdara tajā sliktas lietas. Tā ir tāda kā sociālā šausmene. Visi notikumi notiek pirmajās 15 minūtēs, pēc tam aiziet stāsts, ko nevēlos stāstīt.

Vide šoreiz ir lauki, nevis pilsēta.

Muiža. Filmējām Kandavā.

Kad uz ekrāniem ieraudzīsim šausmeni?

Negribu solīt, bet domājam to palaist uz Helovīnu oktobrī. Viss atkarīgs no pēcapstrādes procesa, no tā, cik ātri tiksim galā ar skaņu. Tur gandrīz nav dialogu.

Tikai kliedzieni!

Nav arī kliedzienu. Lai gan viena meitene kliedz.

Ir žanri, kuros tu vēl varētu būt pionieris Latvijā. Tā arī turpināsi?

Mani ļoti interesē dažādi žanri, un es vēlētos taisīt atšķirīgas filmas. Nākamā ideja ir stāsts par sieviešu un vīriešu attiecībām, kas vairāk velk uz melodrāmu.

Un nevis erotisko komēdiju, ko minēji iepriekš.

Tas ir sapnis – Francijas dienvidos filmēt erotisko komēdiju!

Latvijā šādiem spēlfilmu projektiem vispār ir nākotne?

Nav! Mums ir ļoti maz iedzīvotāju, tādēļ nevaram savākt daudz skatītāju, kas ļautu taisīt filmas, ieguldot tikai savus līdzekļus. Diemžēl ir jādomā par ārzemēm, lai filmu varētu pārdot arī ārpus Latvijas. Tādēļ svarīga lieta ir arī valoda, kādā filma uzfilmēta. Es ļoti ceru, ka mēs varēsim ar jauno filmu savākt zālēs vairāk skatītāju nekā latviešu filmām ierasts. Šajā gadījumā cerība ir tieši uz krievu auditoriju, kas arī vairāk iet uz kino - «Forum Cinemas» 70 procenti skatītāju ir no krievvalodīgās auditorijas...

Gan jau vedīsi filmu arī ārpus valsts.

Lietuvā un Igaunijā to rādīs, par pārējo vēl nemāku teikt.

Varētu domāt, ka Krievijas tirgus ir diezgan piemērots.

Jā, bet tur pat Krievijas filmām ir grūti tikt uz ekrāna, jo viņi gadā taisa kādas 200 filmas. Kinoteātros gada laikā tiek kādas 20.

Spriežot pēc nesena materiāla mūsu portālā, esi iecienījis arī mūzikas videoklipus, lai arī pats neesi tādus taisījis. Minēji, ka labāk veidot reklāmas nekā seriālus. Kā ir ar mūzikas video?

Vēl sliktāk! Mūziķi ir piedāvājuši taisīt viņiem klipus, bet problēma ir tāda, ka nekad nav budžeta. Es tad saku, lai vienalga atsūta dziesmu. Un tad es sāku domāt – naudas nav, dziesma ir sūds, kur ir motivācija taisīt to klipu? Ja mēs paskatāmies pasaulē, tad visi labākie videoklipi ir arī labām dziesmām... Mūzika jau dod impulsu izdomāt interesantu videoilustrāciju.

Ir gan tāda grupa «OK Go», kas muzikāli nav nekas izcils, taču džeki kļuvuši slaveni, pateicoties saviem oriģinālajiem videoklipiem, kas pēc palaišanas momentāni kļuvuši par «YouTube» hitiem. Varbūt tas ir labs ceļš – ja ir ko pateikt šādā īsformā, tad vari mēģināt kļūt slavens internetā?

Problēma pie mums ir tāda, ka visi mēģina izdomāt kaut kādu ģeniālo ideju. Noskatās, piemēram, Spaika Džonzes videoklipu un izdomā, ka uztaisīs kaut ko tikpat «krutu». Sanāk nenormāli tizli, jo tiek mēģināts kaut ko kopēt, tās oriģinālās idejas, kā izrādās, nemaz nav. Vai arī nav tādu budžetu, lai varētu īstenot kaut ko spožu. Nu, vajag tomēr to budžetu. No tādiem pēdējā laika dārgajiem klipiem man ļoti patika «Bad Girls» (M.I.A.). No tā laužas ārā smieklīgums, huligānisms. Mūzika nav nekāds Vāgners, taču klipā ir ielikts labs mesidžs.

Tad no tevis negaidīsim arī videoklipus.

Vispār man ir viena ideja. Jau septiņus gadus. Bet gaidu to īsto dziesmu. Esmu ar mieru pat ieguldīt tajā klipā savu naudu, jo tas video varētu būt ļoti smieklīgs. Noteikti tā grupa kļūtu populāra! Bet nevajag man piedāvāt par 200 latiem uztaisīt tādu videoklipu, kāds ir Bejonsē. Ir dziedātāji, kas iedomājas, ka to var izdarīt.

Te var vilkt paralēli ar kino. Cilvēki Latvijas kinoteātros redz gandrīz vai tikai Holivudas filmas, kurām ir lieli budžeti, attiecīgi kadrs un viss pārējais ir nostrādāts perfekti. Un tad pa vidu gadās latviešu filma, kurai, protams, tas kadrs, skaņa atšķiras. Laikam jau gribi vai negribi, bet jāiemācās nošķirt vietējo kino no lielbudžeta.

Skatītājiem dažreiz ir arī taisnība, jo ir vietējās filmas, kurām ir pārāk slikta bilde. Tās ir filmētas ar ļoti sliktām kamerām. Skatītājam ir ar ko salīdzināt, viņš skatās filmas arī TV ekrānā, tādēļ var uzreiz pateikt – vo, šis izskatās pēc seriāla! Viņš nevar pateikt, tieši kāpēc, bet var pateikt, ka kaut kas nav kārtībā. Ir jāpieturas pie normālas kvalitātes, lai kino vismaz izskatās pēc... kino. Taču ir jau izņēmumi, viss atkarīgs no tā, ko īsti vēlies parādīt.