Piedalies un laimē Brīvības grāmatu par piedzīvojumiem Turkmēnijā un Ziemeļkorejā.

Šonedēļ katru dienu iespējams laimēt vienu grāmatu – vajag tikai atrast pareizo atbildi uz uzdotajiem pieciem jautājumiem. Savukārt iedvesmu atbilžu meklēšanai varat smelties šajā mazajā fragmentā no „Brīvības grāmatas”, kas jau pietiekami uzskatāmi parāda – kāpēc tieši aprakstītās valstis tiek uzskatītas par pasaules visnebrīvākajām zemēm:

„Iedomājieties tik – agrā rīta stundā jūs pamostaties, laiski ieslēdzat televizoru, bet tur, griez kuru programmu gribi, diktori savu darbu sāk ar aizlūgumu par Valdi Zatleru, viņa gaišajām domām un vēl gaišāko tēlu. Aizlūgumam savukārt seko Valsts prezidenta jau paveiktā un vēl paveicamā izvērsts slavinājums, tad kārtējā seriāla "Mūsu prezidents – mūsu Vadonis" daļa, tad ziņas par mums – pašiem varenākajiem, diženākajiem un raženākajiem visā pasaulē (par ko, protams, galvenokārt pateicība augšminētajam Valdim Zatleram), tad vakara koncerts – uzstāšanās ar vienmuļām, bet emociju uzplūda brīžos arī gana spiedzīgām dziesmām un poēmām par godu nācijas Tēvam un Vadītājam.

Ikvakara Panorāmas pulksteni grezno tā paša Valda Zatlera noģīmis – Nācijas tēvs domīgi ieskatās cildena paskata aploksnē, un tas pats attēls ar nelielām variācijām (atšķiras Triju Zvaigžņu ordeņu skaits – vietumis piecas, vietumis jau sešas) ir arī it visur citur – uz konjaka un šņabja pudelēm, uz sērkociņu kastītēm, uz ziepēm. Katrā laikrakstu lappusē – vismaz pa kādiem trim, protams, attiecīgi arī paši laikraksti galvenokārt sastāv no Zatlera kungam veltītām slavas dziesmām un aprakstiem, kam vēl jāpieskaita līdzīgas noskaņas publikācijas par godu nācijas varoņiem – Valda Zatlera tētukam un māmukam. Protams, arī uz visām naudaszīmēm greznojas Vadoņa gaišais vaigs un rūpīgi nokrāsotās matu šķipsnas.

Visas Latvijas vienotais lozungs, kā izriet no ikvienas avīzes ikviena numura, nu ir Tauta. Dzimtene. Lielais Zatlers. Savukārt zvērests Latvijai, kas tāpat atrodams katra laikraksta pirmajā lappusē, joprojām skan: „Latvja, Tēvija mīļotā, mana dzimtā zeme, gan domās, gan sirdī es vienmēr esmu kopā ar tevi. Par mazāko ļaunumu, kas tev nodarīts, lai nokalst mana roka. Par mazāko apmelojumu tev lai zaudē spēku mana mēle. Mirklī, kad nododu Dzimteni, Valdi Zatleru, tavu svēto karogu, lai pārtrūkst mana elpa.”

Un tad, ak, vai, jūs vēl izejat uz ielas. Pāri visai pilsētai uz milzīga, divdesmit piecu stāvu mājas augstuma dzelzsbetona trijkāja stāv šausminoša, toties zelta vai apzeltīta (par to tauta vēl strīdas) Valda Zatlera statuja ar gaisā paceltu roku, kas visu diennakti rūpīgi griežas līdzi saulei. Protams, īstenie valsts patrioti uzskata, ka īstenībā tā ir saule, kas griežas līdzi Vadonim, savukārt nedaudzie atlikušie jokdari paklusām trijkāja komplektu dēvē ne citādāk kā par grilu. Visas ielas ir pilnas ar milzīgām Valda Zatlera ģīmetnēm, kas mijas ar milzīgiem plakātiem, uz kuriem lasāmi viņa paša pamācošākie un iedvesmojošākie citāti.

Kas notiek leģendārajā zoodārza malā, kur tika pieņemts vēsturiskais lēmums par Valda Zatlera nozīmēšanu viņam tik atbilstošajā amatā, bail pat stāstīt – viss laistās un spīd jau pa gabalu, bet nabaga zvēri sen izmesti no mājām, lai ar savu nožēlojamo klātbūtni neapgānītu svēto vietu. Spīd gluži tāpat kā vai visu Rīgas centru aizpildījušās marmora pilis, tostarp jaunā nacionālā bibliotēka (kas, lieki teikt, nosaukta Valda Zatlera vārdā) un prezidenta pils ar strūklakām un, protams, kārtīgu ūdens sienu.

Jūs saprotat, ka gals klāt, un mūkat uz tuvējo baznīcu, lai par šo briesmīgo murgu pasūdzētos Dieviņam, bet nekā nebija – arī tur jūs sagaida Valda Zatlera portrets, savukārt mācītājs no kanceles lasa kaut ko no Mīļotā un Dārgā prezidenta sacerētas grāmatiņas, kas jau pasludināta par „visu latviešu svēto grāmatu” un kuras apgūšana skolā un augstskolās nu ir obligāts mācību priekšmets. Savukārt, atgriežoties mājās, jūs pamanāt, ka kāpņu telpā vietējā iedzīvotāju komiteja izkārusi pilnīgi svaigu sienasavīzi, kurā salipināti no laikrakstiem izgriezti Valda Zatlera attēli un spilgtākie citāti, un izmisumā iekliedzaties, iedomājoties, ko gan atradīsiet, jūsos veroties no ledusskapja, drēbju skapja un ievārījuma podiņa...

Tad jūs, protams, pamostaties un atviegloti nopūšaties. Jo jums, redziet, ir paveicies – jūs no šāda murga varat pamosties. Turkmēnijas iedzīvotāji nevar – to es saprotu jau nākamajā rītā pēc ierašanās mazapdzīvotās un nomaļās (nieka nepilni seši miljoni iedzīvotāju) Vidusāzijas valsts galvaspilsētā Ašhabadā vai Ašgabatā, kā tagad pieņemts teikt....”

Plašāka informācija par „Brīvības grāmatu” - www.brivibasgramata.lv