Man nav vectēva. Es piederu pie tās paaudzes cilvēkiem, kuru vectēvi karoja. Dažiem palaimējās atgriezties no kara, bet manējiem ne. Un man viņu trūkst. Trūkst tā loģiskā paaudžu turpinājuma, to jūtu un domu, kādas ir starp vectēvu un mazdēlu. Laimīgi tie bērni, kas zina, kā tas ir - sēdēt vectēvam klēpī. Es nezinu. Jo viņi abi krita.

Kara sākumā viņiem bija 30 gadu, viens bija dārznieks, otrs - šoferis. Abi bija precējušies, un abiem bija divus gadus veci bērni - mana mamma un mans tētis. Un viņus abus paņēma armijā. Vienu latviešu leģionā, otru - Sarkanajā armijā. Viens krita pie Dancigas, otrs pazuda bez vēsts kaut kur Vidzemē.

Viņi negribēja karot, un vēl mazāk viņi gribēja šaut viens uz otru. Bet tā sanāca... Un es esmu viņu mazdēls. Šī izrāde ir veltījums manu vectēvu piemiņai, pastāstīja Vilis Daudziņš.

Cilvēks, kurš meklē vectēvu, būs Vilis Daudziņš, režisors - Alvis Hermanis, mākslinieks - Uģis Bērziņš.