Ļoti liela pietāte

Tas bija ļoti sen — 70. gadu sākumā, kad Dailes teātrī iestudēja "Īsu pamācību mīlēšanā". "Pauls atnāca uz mēģinājumu — tie notika vecajā dailītē, pagrabtelpās —, un, viņu gaidot, mēs visi bijām ļoti satraukušies. Dāmas sapucējušās, dažas brīdi pirms viņa ierašanās vēl ātri iesmaržinājās... Es jau arī, puika no laukiem, domāju: kas nu tagad būs? Tolaik man bija liela pietāte pret Paulu — bija jau "Mežrozīte" un "Miļion alih roz", viss bija," stāsta Jānis Paukštello. Aktieris bijis tik pārsteigts, kad Pauls pavisam vienkāršs ienācis mēģinājuma telpā, piesēdies pie klavierēm un sācis spēlēt. Jāņaprāt, tā ir vienkāršība, ar kuru Pauls piesaista cilvēkus.

Nākamā sadarbība ar Maestro saistīta ar grupu "Mūžīgais unisons". Kaut kur viņi jau bija parādījušies, kad Dailes teātra dziedošos siržulauzējus — Ivaru Kalniņu, Jāni Paukštello, Andri Bērziņu un Vari Vētru — pamanīja arī Pauls. "Var jau būt, ka viss notiktu tāpat, bet Pauls pielika mums to dvēselīti," saka Paukštello. Tolaik viņi visi bija jauni cilvēki, dzīvē visādi gāja, bet viņus vienoja vēlme strādāt. "Mēs nācām uz teātri, un Pauls nāca pie mums. Bet viss nebija nemaz tik vienkārši: kad atteicām Paulam ierakstu, jo mums bija jābūt Vārmē pie pagasta priekšsēdētāja Ilmāra Pilenieka, Pauls īpaši mums rakstītās četras dziesmas atdeva Rolandam Zagorskim. Tā bija," saka aktieris un piebilst: "Patiesībā viss, kas mums bija kopā ar Paulu, bija baigi forši!"

Uzlika plati un raudāja

Kad 80. gadu pašā sākumā Jānis Paukštello nodziedāja Paula "Rozīt mana nātru dārzā", pēc lielajiem panākumiem "Mikrofona" aptaujā Maestro piedāvāja aktierim vēl divas dziesmas: "Cielaviņa" un "Smaidas". ""Cielaviņa" man derēja, bet "Smaidas" bija bišķiņ par augstu, tāpēc to vēlāk iedziedāja Lapčenoks. Atceros, kā Pauls toreiz teica: "Nu, labi, tad atdošu šo dziesmu tiem diviem cilvēkiem, kurus es atkal gribu savest kopā..." Man bija skaidrs: tie ir Nora un Viktors."

Vai Jānis Paukštello kādreiz varēja iedomāties, ka kāps uz estrādes skatuves un dziedās Paula dziesmas? "Protams, ne! Vai mēs vispār varam iedomāties, kas ar mums šajā dzīvē notiks? Kad biju krievu armijā, klausījos radio, kā Lapčenoks ar Bumbieri dziedāja: "Teic, kur zeme skaistākā. Tur, kur smilgas zied...", "Tā kā ceriņš, tā kā sapnis, tā kā apinis pēc lietus, mana tumši zilā dziesma dziedama..." Super! Atnācu no krievu armijas, uzliku plati, klausījos dziesmu "Teic, kur zeme tā" un raudāju..."

Piedalīšanās "Mikrofona" dziesmu aptaujas noslēguma koncertā Sporta manēžā aktierim bijis īpašs notikums. "Es taču to dziesmu dziedāju pieciem tūkstošiem cilvēku. Atceros, kā bailēs trīcēju un Imants Skrastiņš centās mani iedrošināt, jautājot, par ko tā uztraucos — jo tā taču būs faņera [fonogramma]. Bet ne jau es viens tā uztraucos, visi uztraucās. Un ne tikai tāpēc, ka tur bija Pauls, bet arī tāpēc, ka toreiz šī dziesmu aptauja bija kaut kas ļoti nozīmīgs mums visiem. Neuztraucās varbūt vienīgi "vandalisti" "Līvi", kas dziedāja "Zīlīti". Kā viņi bija saģērbušies — pilnīgs ārprāts!" aktieris smej un tad pavisam nopietni piebilst: "Īstenībā šis laiks manā dzīvē bija ļoti labs. Es spēlēju Jāzepu Raiņa lugā "Jāzeps un viņa brāļi", toreiz es biju stiprs cilvēks."

Ir lieli mēsli

Jautāts, vai viņš var Raimondu Paulu saukt par draugu, Jānis Paukštello atteic: "Vārds "draugs" jau ir tik daudz apvazāts, ka man pat bail tam pieskarties. Esmu jau septiņas vai desmit reizes to teicis, bet varu vēlreiz pateikt: kad man bija "tā grūtā lieta"... (Ilga pauze.) ...Pauls bija tas, kas man ļoti palīdzēja. Un tagad es teikšu to, ko nekad vēl neesmu paudis: toreiz gāju pa Brīvības ielu "Vernisāžas" virzienā un satiku Paulu. Viņš paskatījās uz mani un teica: "Tev ir lieli mēsli. Es zinu, kas tevi tagad sagaida..." Un pēc tam viņš man deva darbu. Tas ir vairāk nekā... pat nevaru atrast tam salīdzinājumu... bet... nu, viņš bija viens no retajiem, kas man... nu, jā... uz vienas rokas pirkstiem varu saskaitīt šos cilvēkus... un Pauls bija pirmais. Pateicoties viņam, tagad varu te runāt... Tas ir būtiski," viņš klusi saka. "Spanovskis un Rutulis noteikti stāsta par Paulu pavisam ko citu, viņi runā normālas lietas. Es nekad tā nevarēšu, man fonā ir milzīgs smagums, un Pauls man šo smagumu ir palīdzējis nest."

Vai arī Paukštello kādreiz ir Paulam palīdzējis? Aktieris saka: "Ko es Paulam varu palīdzēt? Es pat nezinu... ja nu vienīgi... man atmiņā nāk tas romantiskais laiks, kad veidojās Jaunā partija. Tur bija daudz cilvēku — Dreimane, Šlesers... —, kuri ticēja. Tas bija ļoti labs laiks, lai gan partiju cīņa ir tik drakoniska. Tad mēs ar Hari daudz bijām kopā ar Paulu. Tad bija sajūta, ka mēs viņam palīdzam. Lai gan... tas ir tik komplicēti — viņš izvēlējās mūs, viņš taču palīdzēja arī mums."

Lai varētu lidot

Jānis Paukštello nepazīstot Paulu tik labi, lai zinātu arī viņa rakstura tumšās puses. "Viņš jau gan reizēm kaut ko šausmīgu pasaka, bet, kad padomāju, tas taču ir normāli. Tas patiešām ir normāli!"

Aktieris ir ciemojies pie Paula gan Baltezerā, gan Rīgas dzīvoklī — galvenokārt saistībā ar darbu —, taču neesot tik komunikabls kā viņa kolēģis Harijs Spanovskis. "Es jau neesmu uz tādu muldēšanu, es vairāk klusēju. Bet mājieni paciemoties pie Paula, pat ar sievu un dēliem, no Maestro puses ir bijuši. Lana arī ir ļoti viesmīlīga, taču man parasti ir sajūta, ka viņus apgrūtināšu — tā pietāte ir tik liela," skaidro aktieris.

"Īstenībā, viss ir kārtībā. Esmu viens no laimīgajiem, kas ir bijis Paula paspārnē. Ne katram tas dots," saka Jānis Paukštello. Kā būtu veidojusies viņa aktiera karjera, ja nebūtu ticis Paula paspārnē? "To neviens nevar zināt, kā būtu. Bet nebija jau tik traki: es biju nospēlējis galveno lomu filmā "Mans draugs nenopietns cilvēks" — nu, jā, tai arī Pauls rakstīja mūziku —, un ar šo lomu jau biju tā pa īstam iekodies šajā profesijā un sapratis, ka varu to darīt. Var teikt, jau biju uzkāpis kalnā. Tad atnāca Pauls un iedeva man spārnus — lai es varētu lidot. Man nav par ko sūdzēties. Liktenis mani ir bagātīgi apdāvinājis." Tāpēc aktieris nesaprot, kā daži mūziķi var atļauties Paulam pārmest, ka viņš viņus pametis un meklē arvien jaunus izpildītājus. "Man par to gribas tikai pasmaidīt. Es to tiešām nesaprotu. Ja viņš tev iedevis kaut vienu dziesmu, tev nepietiek? Ar to vien tu esi izredzētais, jo ne jau katram viņš dod."

Puikas ir tādi paši

Tagad satiekoties, Maestro aktierim saka: "Tev tie puikas ir tādi paši kā tu! Freiberga [Olga Freiberga — tautasdeju ansambļa "Dzintariņš" vadītāja] man sūdzas, ka viņus nevar vienā grupā noturēt, jāsadala, citādi ņemas viens ar otru un nemaz neklausa." Nu, re, Pauls par maniem puikām zina vairāk nekā es," Jānis Paukštello smej un stāsta, ka viņa sieva Elīna arī savulaik dejojusi "Dzintariņā", vēlāk "Rotaļā". Aktieris gan domā, ka ilgi puikas nedejos... "Biju aizgājis paskatīties, kā viņi tur dejo. Nu, Jancis jau dejo, bet Raimonds tikai skatās apkārt — kā septītais rūķītis, kas visiem jauc ritmu. Bet meitenes ir apzinīgas, tās viņus bīda. Nu, nav man tādu ilūziju, ka viņiem jādejo," aktieris atzīst un uzsver, ka arī savu profesiju bērniem negribētu novēlēt. To viņa ģimene zina. "Cik varēšu, tik viņus no tās atturēšu. Un ļoti ceru, ka viņi nebūs aktieri. Dievs, pasarg"! Domājat, aktiera profesija ir medus maize? Jā, varbūt tā var teikt, bet... lai dabūtu medu, vispirms jāatrod bites un par tām jārūpējas."

Aktiera vecākajam puikam Jancim ir piecarpus gadi, viņš mācās Doma kora skolā un jau pazīst notis, bet mazākajam dēlēnam Raimondam ir četri gadiņi. "Gribu, lai mani bērni spēlē klavieres, nevis čellu vai saksofonu. Gribu, lai tad, kad viņiem nav ko darīt, viņi var piesēsties pie klavierēm uzspēlēt un uzdziedāt."

Taujāts, vai viņam ir kāda nojausma, ko savos septiņdesmit visvairāk vēlas Maestro, Jānis Paukštello saka: "Man šķiet, viņš ir izsalcis pēc pozitīvām emocijām — jo viņš ir ļoti daudz lamāts. Atceros, kā dzimšanas dienā, kad dāvinājām viņam tās salokāmās kāpnes, pēkšņi iedomājos, vai Pauls ir izurrāts. Taujāju apkārtējiem, un visi apgalvoja, ka nav. Tad mums tas jāizdara! — es uzstāju. Ļoti jau gribas cerēt, ka vismaz tajā brīdī, kad astoņpadsmit reizes metām viņu gaisā, viņam bija šīs pozitīvās emocijas.

Dzīve nav šokolāde

Bet pašam Paukštello pozitīvas emocijas bija 50. dzimšanas dienā, kad pie klavierēm sēdēja Maestro. "Viņš nepaprasīja man ne santīma! Tikai pateica: "Es būšu." Viņš taču varēja neatnākt vispār, varēja arī sēdēt zālē, bet viņš teica: "Es to izdarīšu!" Tu saproti, kas tā par lietu..." saka aktieris. Ir vēl kaut kas, par ko Paukštello apbrīno Raimondu Paulu un viņa kundzi Lanu — tā ir viņu prasme būt kopā tik ilgus gadus. "Dzīve nav šokolāde, un melo tie, kas teic, ka ir. Mums visiem ir sarežģīta dzīve, bet Pauls ar Lanu tak" ir noturējušies. Es kādreiz domāju, ka arī man tā būs, bet... Nu, jā, viņiem jau arī visādi gājis, bet laikam tas pamats, lai noturētos, ir ļoti stiprs. Un citādi jau nemaz nevar būt, jo viņi abi ir super cilvēki!"