Aptumsums) (nosaukuma pirmās daļas tulkojumam izmantoju Miloša Formana filmas nosaukumu – abi darbi tapuši pēc Kena Kizija romāna (1962) motīviem) izdevās nopirkt vienā no biļešu kioskiem. Tās cena – 20 latu – var šķist neadekvāti augsta vietai beletāžā uz papildvietas (bez atzveltnes), taču redzētais neļauj nožēlot nevienu no spekulantiem pārmaksātajiem latiem. Jāatzīst, šā Maskavā plaukstošā biznesa darboņi lieliski zina preces vērtību.

Bulgāra Aleksandra Morfova iestudējums ar Aleksandru Abdulovu vai Aleksandru Lazarevu galvenajā lomā atzīts par vienu no pagājušās sezonas spilgtākajiem iestudējumiem, kas arī Krievijas nacionālās teātra balvas Zelta maska nomināciju sarakstā novērtēts vairākās galvenajās kategorijās.

Sākotnēji teātris par piemērotāko šīs izrādes režisora kandidatūru it kā esot izraudzījies pašu Milošu Formanu, bet sazin kādu apstākļu dēļ tomēr pie iestudējuma ķēries Aleksandrs Morfovs. Viņš strādā gan Maskavā, gan Pēterburgā. Vairāki kritiķi atzīst, ka šis ir Morfova labākais iestudējums Krievijas galvaspilsētā, turklāt – viņam izdevies pārsteidzoši labi ierakstīties Ļenkom estētikā, kuras noteicējs ir Marks Zaharovs. Izskanējusi arī nožēla, ka pie Kizija romāna iestudēšanas nav ķēries pats teātra mākslinieciskais vadītājs, jo šajā darbā izskan viena no viņa radošā mūža svarīgākajām tēmām – netipisks, brīvs cilvēks pret pūli (barons Minhauzens, piemēram). Aleksandra Morfova iestudējumam, protams, neizvairīties no salīdzināšanas ar slaveno un oskaroto Miloša Formana 1975. gada filmu, kaut gan lielākas ugunskristības jāiztur Makmērfija lomas tēlotājam Aleksandram Abdulovam – Džeks Nikolsons šajā lomā ir žilbinošs. Atsauksmes par izrādi ir pārsvarā pozitīvas, un tajās Abdulova veikums tiek atzīts gan par tikpat spilgtu, gan dziļāku, gan tik lielisku, ka visu izrādes laiku pat prātā neienāk salīdzināt ar Nikolsonu. Jāpiebilst, ka dažu atrasto negatīvo atsauksmju autorus vieno nelabvēlīga attieksme pret Ļenkom kā tādu – tas nicīgi tiek dēvēts par pašu buržuāziskāko Maskavas teātri, kam piemīt tik noturīgs veiksmīga teātra tēls, ka nekāda tur Dzeguze to nespēs sabojāt.

Izrāde, kuras otrais režisors, starp citu, ir Aleksandrs Abdulovs, apzīmēta kā skatuves fantāzija pēc Kena Kizija romāna motīviem, un jāatzīst, ka režisori to interpretējuši diezgan brīvi.

Abdulova Makmērfijs ierodas psihiatriskajā slimnīcā ar tādu likumsakarīgu pārākuma un priekšstatu būvētu apziņu, kāda veselam cilvēkam garīgi slimu cilvēku kompānijā varētu būt. Atsperīgā gaitā viņš ienāk Dāvida Borovska uzbūvētajā sterilajā slimnīcas telpā ar stikla sienām, spoža metāla detaļām un baltām flīzēm un, notikumu attīstībā iepazinies ar slimnīcas noteikumiem, protams, mēģina tos mainīt. Ja nedrīkst smēķēt vietā, kur tiek spēlētas kārtis, tad var taču nepārtraukt spēli, bet pārcelt galdu aiz dzeltenās svītras, kur pīpēt atļauts. Slimnīcas diktators, kas pacientu priekšā spēlē gādīgas mammas lomu, ir vecākā māsa, izrādē tāpat kā Formana filmā saukta par Rečidu (Jeļena Šaņina). Makmērfija antagonists un uzvarētājs nevienlīdzīgajā cīņā, kas sākas ar Makmērfija un pacientu derībām par vecākās māsas disciplīnas pacientu veseļošanās vārdā mazināšanu. Pazemojošās grupas terapijas, kurās tiek ņemtas priekšā pacientu intīmās problēmas, aizliegums skatīties televizoru dienā (Makmērfijs nevienu beisbola čempionāta fināla maču pat cietumā nav palaidis garām) un citi šķietami sīkumi dara dzīvi neciešamu. Galvenais – tie runā pretī veselajam saprātam, apdraud pašcieņu, ko pārējie jau sen labprātīgi ielikuši vecākās māsas rokās. Ja romānā azartiskais mačo tikai nekaunīgi izrunājas, mēģinot iedzīt māsu/vecmeitu stūrī, tad izrādē viņiem sacerētas pat vairāku nakšu attiecības, kas Rečidas tēlam zīmē pat transformētus valdnieces Kleopatras vaibstus, kura, leģendas vēsta, saviem mīlniekiem pēc kopīgas nakts lika nocirst galvu. Šai Rečidai slimnīca ir kompleksu diktētas atriebības īstenošanas iespēja – garīga veču kastrācija mūža garumā un orgasms, Makmērfiju nolemjot elektrošokam un vēlāk – lobotomijai. Ļenkom izrāde sava saturiskā blīvuma dēļ šķiet visai tāla no Kizija proponētās sacelšanās pret Amerikas puritānismu; tajā var ieraudzīt Formana totalitāras varas radīto elli, bet centrs ir viens – cilvēka brīvība.

Aleksandrs Abdulovs pārējo pacientu simpātijas iegūst ātri. Viņš apbur, pilnībā paņem savā varā. Aizmirstas, ka viņa atveidotais varonis ir likumpārkāpējs, kurš sodu izcietis cietumā; Abdulova spēle pārliecina, ka jebkura situācija jāizmanto savā labā un slimnīcas muļķīšu apšmaukšana spēlē uz naudu ir pašsaprotama lieta.

Kā pacienti paši vēlāk atzīs – mēs taču to zinājām, bet mums tas sagādāja prieku. Viņš, Makmērfijs, to ienesa slimnīcā, kur nogarlaikojušies mitinās sabiedrības izstumtie – viņi nav slimi, viņi ir viltīgi. Šī Makmērfija atklāsme, uzzinot, ka vecākās māsas vara ir vēl lielāka nekā sākumā šķitis, jo viņa nosaka slimnieka likteni, ir punkts, kurā izrāde salūst. Pēc pirmās daļas jautrās jokošanās, spēlēšanās un savu noteikumu diktēšanas Makmērfijs mainās – kļūst tāds kā visi, taču viņa raksturam tas ir pretdabiski. Vilks var spalvu mest, tikai ne paradumus, jo aita turpina kaitināt. Slimnīcā tiek rīkots karnevāls, Makmērfijs sarunā viesos ielasmeitas, jo te taču ir Sergeja Frolova atveidotais Billijs – kautrīgais stosteklis, par kuru var uzjautrināties, bet kuram var arī palīdzēt – tas taču nekas, ka ar nopirktu sievieti. Ik pa laikam, pa pilienam vien apziņā ietek nenovēršamā fināla rūgtā garša, taču Abdulovs panāk sajūtu, kad uz brīdi spēj noticēt izcilas aktierspēles radītai mirāžai – Makmērfijs uz neatgriešanos izies pa puspavērtajām slimnīcas durvīm, un viss beigsies labi. Morfovs ir kategorisks – Makmērfijs nakts ballītes laikā nav piedzēries, un ne jau alkohols viņam liek palikt slimnīcā. Abdulova Makmērfijs kopā ar citiem vakarē pie degošās slimnieku ziņojumu grāmatas, viņš taču nevar aiziet, kamēr nav pārliecinājies, ka Billija nevainības zaudēšana noritējusi veiksmīgi. Ir jautri, un galu galā te taču ir... draugi.

To laikam var saukt par psiholoģiskā teātra apogeju. Tas ir brīnums.

Sēdi papildvietā un nejūti, ka mugura sāp un kājas lauž. Turklāt – binokļa nav, un aktieru sejas vaibstus lāgā neredzi, bet aizmirsti, ka atrodies teātrī. Darbība spraiga, emocionālā spriedze neatslābst. Katram masās ir atrasts savs esības veids – viens, ar iesauku Ņižinskis, dejo kaut ko līdzīgu baletam, otrs cītīgi lasa, trešais nodarbojas ar sev vien redzamām lietām, un katram tā ir monoizrādes cienīga uzstāšanās. Morfovs esot vēlējies, lai Aleksandrs Abdulovs vispār nespēlē, bet uz skatuves ir viņš pats. Un viņš panāk iespaidu, it kā būtu tā garām ejot ienācis un uz skatuves nonācis. Kaut ko zem deguna buldurē, frāzes līdz galam nepasaka, stāsta anekdotes (Kizija romāns kalpojis par iedvesmu jaunam, mēģinājumu laikā tapušam tekstam ar mūsdienīgu valodu). Kā dionīsiskais gars ienāk apolloniskajā kārtībā, ienesot jautrību, smieklus un pārmaiņas, ļaujot kaut uz brīdi pacientiem būt viņiem pašiem, un it kā starp citu, tā nejauši nospēlē traģēdiju, kurā ārprāts var nēsāt svētā neprāta un arī nāves masku.

Makmērfijs par savējo iesvētīts lobotomijas reizē, kad rituālu veic pēc vecākās māsas pavēles, bet atbrīvots ar indiāņu izcelsmes Virsaiša rokām. Virsaitis, no kura skatpunkta arī uzrakstīts Kizija romāns – vienīgais, kas Makmērfiju saprot kā sevi pašu –, viņu baro, tad nosmacē, izstāsta, kas ar citiem noticis pēc trakās ballītes, Billija pašnāvības, Makmērfija mēģinājuma nožņaugt vecāko māsu. Līdz izgāž durvis un aiziet vairāku spožu prožektoru gaismā. Pat vienalga uz kurieni. Un cik ilgi brīvs.