Notiekošo laiski uzmana Kaspara Rogas amerikāņu buldogs Ķirsis. Šķiet, ka šī grupa vienmēr ir labā garastāvoklī. Arī šoreiz, kad puiši izskatās mazliet saguruši.

– Nupat iznācis jaunais Prāta vētras DVD Četri krasti. Koncerts Mežaparkā, latviešu publika jūs uz skatuves atkal redzēs tikai nākamgad. Vai neuznāk nostalģija, negribas biežāk uzspēlēt Latvijā?

Jānis Jubalts: – Protams, gribas, bet nu jau esmu Kaspara modeļa piekritējs. Sākumā šaubījos, bet sapratu, ka informācijas pārbagātība un mazais tirgus tiešām ir jāņem vērā. Kad mums ir, ko teikt, ir iznācis albums, tad runājam ar labu koncertu. Izejam uz kvalitāti, nevis kvantitāti.

Renārs Kaupers: – Tas gan nenozīmē, ka grupas, kuras spēlē daudz, to dara nekvalitatīvi.

Kaspars Roga: – Mums ir tā laime, par kuru varam pateikties tikai paši sev – mums ir alternatīva spēlēt ārpus Latvijas. Tikai tas mums dod iespēju turēt grupas kvalitāti tik augstu. Par kaut ko ir jādzīvo, un kaut kur tā nauda ir jāpelna.

– Kas jūs pirms koncertiem krāso, ģērbj, frizē?

R.K.: – Lūk, tepat, pie šā galda, arī sēž visi mūsu krāsotāji, konsultanti un ģērbēji…

J.J.: – Mēs pēdējā laikā arvien biežāk interesējamies, ko un kādās krāsās vilks pārējie. Šodien, piemēram, braucam uz Maskavu, un man līdzi ir vairākas žaketes, krekli, bikses, jo tikai pēdējā brīdī, uzzinot, ko vilks pārējie, izvēlēšos sev drēbes. Goda vārds! Zinu, ka arī Renārs mēdz staigāt un prasīt – šito kreklu vilkt vai to sarkano? Ļoti ģimeniski mums viss notiek.

R.K.: – Īsāk sakot, ar savu stilu šī grupa tiek galā pati.

– Ko būtisku jūs nedarāt visi kopā?

J.J.: – Cenšos neiet kopā ar viņiem uz tualeti un laiku pa laikam pabūt vientulībā.

R.K.: – Intīma rakstura jautājumus mēs risinām atsevišķi. Lai gan dažreiz arī kopā.

Māris Mihelsons: – Nu nē, visu kopā mēs nedarām. Pēdējā laikā sākam dalīt uzdevumus – katrs paņem sev kādu darbiņu. Tas viss vienalga beigās ir kopējā katlā.

K.R.: – Tā ir vienkāršāk. Kādreiz darījām visi visu kopā. Tas nozīmē, ka tagad mūsu uzticēšanās līmenis vienam pret otru ir audzis.

J.J.: – Kļūsti pieaugušāks un saproti, ka vairāk var izdarīt, sadalot darbus. Arī intervijās esam pasākuši dalīties pa divi. Divatā var vairāk pateikt.

– Vai daudzās intervijas jums vēl nav apnikušas?

R.K.: – Intervija ir atkarīga no intervētāja. No labas intervijas tu aizej projām…

J.J.: – …izsmējies.

R.K.: – Jā, tā jau ir A klases intervija.

M.M.: – Pirms dažām dienām mums bija intervija Maskavā – visi vārtījāmies pa zemi.

– Kā Prāta vētrā ir vairāk – prāta vai vētras?

M.M.: – Kad tu darbojies pa kaut kādām tēmām, kas prasa prātu, tad ir tikai prāts un ne velna no vētras. Tagad, piemēram, DVD tika taisīts ar pilnu saprātu. Pie pilna prāta. Taču radošās darbībās mums ir arī vētra.

R.K.: – Prāta attiecība pret vētru pēdējos gados ir augusi. Tas ir neizbēgami un dažreiz pat kaitina. Tur neko vairs nevar padarīt.

K.R.: – Prāta pat jau ir kļuvis vairāk nekā vētras. Laiks ir cits. Mēģināt mākslīgi uzturēt vētru būtu muļķīgi. Ja mēs zinām, ko darām, un strādājam arvien labāk, var paredzēt kaut kādus soļus uz priekšu. Uzdevums ir, lai cilvēki, kas samaksājuši naudu, iegūst pilnvērtīgu atpūtu. Ja tava vētra valda pār prātu un prāts ir tikai desmit procenti… Baidos, ka cilvēki nebūs apmierināti. Šovbizness vispār ir nonācis punktā, kur dominē prāts. Ja sāksim dauzīt ģitāras uz skatuves, cilvēki būs vienkārši apjukuši.

J.J.: – Bet varbūt ir vērts sadauzīt kādu ģitāru? Kāds mazs pagrieziens dzīvē ir vajadzīgs, jo pastāv jau tie, kas mainās.

R.K.: – Maskavā ir tāda izpildītāja Žanna Aguzarova. Tur nu vētra dominē uz visiem deviņdesmit procentiem. Diezgan skumji skatīties, kā vētra saplosa šo nabaga cilvēku… Mēs taču esam stabili zēni, nākam no laukiem.

J.J.: – Mūsu sēkla un sakne ir Jelgavā!

R.K.: – Mēs dzīvē mīlam stabilitāti. Vakar saviem puikām lasīju mongoļu tautas pasaku par bagātību, laimi un prātu. Visi trīs sastrīdējās un gāja pasaulē noskaidrot, kurš ir vissvarīgākais. Lasīju ar interesi, jo man likās – pēc idejas vajadzētu vinnēt laimei. Vienalga, kā tev ir ar pārējiem diviem, ja tikai esi laimīgs. Bet vinnēja prāts.

K.R.: – Man nāk prātā teiciens par to, ka līnija starp ģēniju un pilnīgu psihopātu ir ļoti trausla. Man liekas, ka ģēnijam pašiznīcināšanās gēns ir milzīgs. Daudzi talantīgi cilvēki aiziet tāpēc, ka viņos nav aktīvs prāta process. Negribētu būt psihopāts, ceru, ka mums pietiks prāta tādiem nekļūt.

– Cik tālu jums ir līdz ģēniju statusam?

K.R.: – Mums nav nekāda sakara ar ģēnijiem.

R.K.: – Mums ir ļoti attāls sakars.

– Un kā talantīgus puišus sevi apzināties?

K.R.: – Mums nav tā, ka paņemam kaut ko, un tas momentā der. Dziesmas taisām ilgi. Čakarējamies nenormāli, lai gabals beigās pārvērstos par puķi.

R.K.: – Nepārprotiet, Kasparu pazīstu jau 28 gadus – viņš tiešām nedomā, ka mēs esam baigie ģēniji.

K.R.: – Mēs esam labdabīgi, draudzīgi darba rūķi, kas lēni rosās ar savām lāpstiņām.

– Runājot par rūķiem – ko Ziemassvētku vecītis jau sen ir pelnījis? Ko jūs gribētu viņam uzdāvināt?

J.J.: – Pirmās galvā iešaujas kaut kādas materiālas domas…

K.R.: – Sāku tagad domāt, vai viņš man toreiz uzdāvināja to galda hokeju, kad man tas bija dzīvības un nāves jautājums… Ja uzdāvināja, tad varu viņam iedot da jebko. Manā galvā viņš tomēr ir tāda tīra vērtība. Lai gan man liekas, ka viņš ir pašpietiekams. Ja viņš pēc kaut kā skumst, lai raksta man vēstuli. Padomāšu, kā viņu iepriecināt.

J.J.: – Es jau domāju, ka viņš vairāk tāds pastnieks. Man liekas, ka galvenais ir Salavecis, kas sēž sniega pilsētā un dod uzdevumus visiem vecīšiem… Man labāk patīk tā skatīties uz šo jautājumu.

K.R.: – Nu ja, paņēmi Sala tēti un uztaisīji par prezidentu.

J.J.: – Tātad novēlu katram Ziemassvētku vecītim kļūt par Salaveci.

M.M.: – A cik viņam gadu? Daudz, vai ne? Domāju, ka kādu striptīza dejotāju varētu uzdāvināt, bet, ņemot vērā vecīša morālo stāju, tas viņu varētu arī neinteresēt.

R.K.: – Gribētos ticēt, ka viņa morālā stāja ir nevainojama.

M.M.: – Miks Džegers no Rolling Stones ir gandrīz kā Ziemassvētku vecītis, jo arī viņam viss ir. Nezinājām, ko viņam dāvināt. Lūk, uzdāvinājām viņam sešdesmit gadu dzimšanas dienā saksofonu. Kāpēc gan neuzdāvināt saksofonu arī Ziemassvētku vecītim? Saksofons jau nav tā lieta, kas visiem stāv mājās. Turklāt nekad nav par vēlu apgūt kaut ko jaunu.

K.R.: – Tad nu varēs mācīties spēlēt vai puķes ielikt tajā caurumā.

M.M.: – Varbūt var arī bobsleja kamaniņas dāvināt, un lai rūķi iet par stūmējiem.

J.J.: – Vispār viņam vajadzētu abonementu uz kādu sporta klubu. Lai sagatavotos saviem dāvanu ceļojumiem, jābūt labā formā.

R.K.: – Es varētu savilkt vidējo aritmētisko šim jautājumam. Labākais, ko mēs varam viņam dāvināt – savas labās emocijas pārvērst atkal dāvanās un sniegt laimīgas bērnu dienas citiem. Taču! Lai cik filozofiski mēs te spriestu, vienmēr ir forši saņemt kādu reālu mantu. Mani pašu vienmēr ir fascinējušas čehu botas, laikam tā ir tāda bērnības trauma.

J.J.: – Vēroju, ka mana četrgadīgā meita joprojām gaida rūķīti. Tas tiešām ir brīnums, un, kad tas rūķis atnāk, bērns līdz sirds dziļumam tic un nepadomā, ka kāds svešinieks atnācis. Novēlu, lai rūķis pats joprojām tic tam brīnumam, kādu viņš sagādā bērniem.

R.K.: – Skaisti! Ja mēs visi ticētu viens otram ar tādu degsmi, kā bērni tic Ziemassvētku vecītim… skaista būtu šī pasaule!

– Ja kādreiz veidosiet Prāta vētras muzeju, kādus darbus jūs katrs tajā varētu veikt?

K.R.: – Es varētu būt tā tantīte, kas sēž krēslā un uzrauga zāli.

R.K.: – Tu paņēmi labāko lomu!

K.R.: – Zināju, ka ir jāpaspēj pirmajam, visi to gribēs izķert.

R.K.: – Nu tad es pārī ar vēl kādu varētu pārnēsāt tos ļoti svarīgos Prāta vētras priekšmetus. Rekvizitors, tas būtu jauki! Viņš var iet tur, kur rakstīts "nepiederošiem ieeja aizliegta". Varbūt mēs visi trīs ar Mihelsonu un Jubaltu varētu laist kopā, ko?

J.J.: – Un kurš piegādās eksponātus? Labprāt to darītu. Jūs man dotu uzdevumu – sagādā eksponātus, un es teiktu – man vajag braukt ceļojumā uz Āfriku.

R.K.: – Bet te radīsies pretruna, tas taču ir Prāta vētras muzejs…

J.J.: – Bet es taču arī esmu Prāta vētra!

R.K.: – Ļoti laba doma!

K.R.: – Es tomēr gribētu būt tantīte, pat tad, ja man Dieviņš nav devis būt tantītei. Nāktu uz darbu stundu agrāk, vilktu sarkanu kostīmiņu, biezās zeķbikses, liktu parūku un grimētos par tantīti. Brilles arī man būtu. Un es lasītu grāmatu, pie kuras vienmēr aizmigtu.

M.M.: – Es varētu vai nu savākt kasi, vai bonierēt grīdas. Man būtu smalks aparāts ar izsmērējamu vasku, un es čībās šļūktu pa parketa grīdu.

J.J.: – Muzejs būtu liels…

R.K.: – Un Rogam būtu dienas apgaita, tad viņš izstaigātu visas zāles.

K.R.: – Man būtu pusdienas laiks, kad mazajā telpā var ar spirāli uzvārīt ūdeni.

R.K.: – Un attīt buljona pīrādziņu.

– Ko Mumiņš (pērn bojā gājušais grupas basģitārists Gundars Mauševics) teiktu par jauno DVD?

K.R.: – Daudz par to esmu domājis. Viņš būtu lepns. Spēlējot koncertu Mežaparkā, dziesmā "Colder" man likās, ka tas viss, ko es redzu… Sēdēju aiz bungām un tajā brīdī sapratu, ka mūsu rēķini ir nokārtoti tādā ziņā, ka viņš tagad var brīvi lidot pa debesu klajumiem un teikt, ka tur lejā viss ir kārtībā. Kopš tā brīža esmu tāds ļoti mierīgs palicis. Pēc tam jau, kas zina – tiksimies un kopīgi izsmiesimies par to visu.

R.K.: – Domāju, ka Mumiņš būtu tikai priecīgs un lepns. Mēs vienmēr esam bijuši par izaugsmi, un šis koncerts bija izaugsme.

K.R.: – Daudz stulbāk būtu, ja Jānis tagad būtu elektriķis, es – pastnieks, un mēs darītu darbus, kas mums nav jādara. Ja tas viss būtu beidzies, viņš vienkārši nokāptu lejā un mūs nolamātu. Viņš būtu ļoti dusmīgs.

M.M.: – Ja viņam pilnīgi un galīgi riebtos šīs vasaras tūre, mēs to noteikti kaut kādā veidā sajustu. Viņš dotu zīmi… Citreiz mums kā jau kolektīvam ir atšķirīgi viedokļi – citam vairāk kaut kas patīk, citam mazāk. Un, pat ja viņam nepatiktu, ar pārliecināšanu "beidz, bet tas taču ir kolosāli, vecīt!" viņu varētu pārliecināt. Galvenais ir arguments.

– Labu laiku klīst runas, ka varētu tapt grāmata par Prāta vētru…

K.R.: – Gan arī grāmatai pienāks laiks. Esmu pārliecināts, ka ar laiku viss mums būs.

R.K.: – Kaut kāda rosība pērn ap šo laiku bija, bet sapratām, ka tas ir pārāk liels darbs un projekts, lai to tā vienkārši sasteigtu. Galu galā – stāsts jau vēl attīstās.

K.R.: – Gadījumā, ja grāmata nāks ārā, tā būs tikai pirmā mūsu grāmata. Jo mūsu dziesma būs nodziedāta tikai tad, kad vāks būs virsū.

***

Kaspars Roga:

"Es tomēr gribētu būt tantīte, pat tad, ja man Dieviņš nav devis būt tantītei. Nāktu uz darbu stundu agrāk, vilktu sarkanu kostīmiņu, biezās zeķbikses, liktu parūku un grimētos. Brilles arī man būtu. Un es lasītu grāmatu, pie kuras vienmēr aizmigtu"

***

Kas tas ir?

Kas tur ir?

Kurš to taisīja?

Kā pazīt?

Albuma Četri krasti (šobrīd sasniedzis platīna diska statusu – pārdoti 15 000 albuma eksemplāru) šovasar notikušās koncertturnejas noslēguma koncerta (tas pulcēja vairāk nekā 40 000 apmeklētāju, sasniedzot jaunu Latvijas rekordu) ieraksts jeb Prāta vētras jaunais DVD Četri krasti. Koncerts Mežaparkā – pārdošanā no 10. decembra.

DVD iekļautas 25 dziesmas, intro un komentāri.

DVD skaņu miksējis skaņu režisors Tālis Timrots kopā ar Māri Mihelsonu un Jāni Jubaltu, bildi montējis Kaspars Roga kopā ar Juri Matuzeli.

DVD dizainu veidojis Māris Mihelsons un Edijs Hofmanis.

Jaunā DVD vāku rotā albuma Četri krasti. Koncerts Mežaparkā koncertturnejas plakāts ar smalkās pidžamās tērptiem grupas dalībniekiem.