Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Daugavpils teātrī 1. un 2.martā būs pirmizrāde V.Korostiļova lugai „Vientulības svētki” („Pirosmani, Pirosmani…”), kuru iestudējusi pazīstamā televīzijas režisore Virdžīnija Lejiņa. Viņas jaunāko darbu – TV filmas „Likteņa līdumnieki” otro daļu „Zem Marsa debesīm” skatītāji tik ļoti iemīļojuši, ka tad, kad janvāra vētras dēļ daudziem svētdienas vakarā pazuda elektrība, cilvēki esot zvanījuši uz Latvijas televīziju un lūguši atkārtot stihijas dēļ neredzēto sēriju.
Daugavpils teātra izrādē režisores uzmanības centrā ir Ivara Brakovska atveidotais gruzīnu mākslinieks Pirosmani – citāda, atšķirīga personība, kuru sabiedrība nesaprot. Nedēļu pirms pirmizrādes sarunājos ar V.Lejiņu – par mākslu un vienkāršajām dzīves baudām.
-Kā aizsākās jūsu sadarbība ar Daugavpils teātri?
Tā kā režisors Harijs Petrockis ilgus gadus ir mans kolēģis televīzijā, viņš man piedāvāja uztaisīt kādu izrādi. Darbā bija pauze – „Likteņa līdumnieki” bija pabeigti. Mani aizvien interesē kāda jauna pieredze. Sākumā bija iecerēta cita luga, bet brīdī, kad man bija jādod „jāvārds”, notika tāds – „tinkš!” un viss mainījās, es sapratu, ka gribu iestudēt šo lugu. „Vientulības svētki” ir šīs lugas īstais nosaukums, tikai padomju laikā apakšvirsrakstu lika kā galveno, jo vientulība nebija paredzēta.
Tas, par ko ir šī luga, manuprāt kļūst arvien būtiskāks. Vienīgi, es esmu zaudējusi tādu skatījumu uz lietām, kāds bija jaunībā, kad es svēti ticēju – ja man izdosies to pateikt, tad pasaulē noteikti kaut kas mainīsies. Tagad es zinu, ka viss notiek tad, kad tam ir jānotiek. Es pat mazliet brīnos, ka vēl ir cilvēki, kuri pilda Dieva uzlikto aicinājumu – būt māksliniekam. Jo tā ir saucēja balss tuksnesī.
Taču, manuprāt, māksla ir vienīgā, kas spēj cilvēkam dot kādas zināšanas par dzīvi. Var iemācīt aritmētiku, ķīmiju, bet nav mācību priekšmeta, kas iemācītu dzīvi. Māksla ļauj saprast cilvēkus, norises, attīstīt emocijas. Kādreiz lasīju romānus par 20. gadsimta sākuma augstāko sabiedrību un brīnījos, ka viņi katru vakaru pavadīja operā - likās, ka tā ir tāda izrādīšanās. Bet tā ir nepieciešamība pēc katarses, kas stāv pāri ikdienai. Tagad tiek mērķtiecīgi strādāts, lai cilvēkos notrulinātu šo prasību, un tā arī sāk atmirt. Cilvēks uzskata, kā mākslai ir viņu jāizklaidē, jo dzīve jau tā ir grūta. Bet viņš nesaprot, ka dzīve ir grūta tāpēc, ka viņš nav iemācījies domāt un just. Māksla ir tik trausla, ka to nevar ne izmērīt, ne nosvērt. Ja cilvēkam nav attīstīta iztēle, tu vari viņam runāt ar baltu mēli, bet neko neiestāstīsi. Domāju, ka agrāk bērna vientulība pat veicināja iztēli, kad bērns kādu laiku bija atstāts pats ar sevi, bez televīzijas, bet tagad jau tādiem brīžiem neatliek laika.
-Kā esat iejutusies Daugavpilī un teātrī?
Ļoti dabiski. Teātrī ir ļoti jauki cilvēki. Uztraukums jau vienmēr ir, uzsākot ko jaunu. Jaunajiem aktieriem pēc iespējas vairāk vajadzētu dot lielus un grūtus uzdevumus. Es jau varu tikai apbrīnot teātra direktori Inesi Laizāni un arī H.Petrocki, jo vadīt teātri Daugavpilī nav viegli, sevišķi pēc izrādēm latviešu valodā nav tik liels pieprasījums.
Pilsētā gan esmu apstaigājusi un mazliet apjēgusi tikai centru, jo brīva laika nav. Brīvdienā braucu prom, velk ilgas pēc mājām.
-Jautājums, kurš nodarbina daudzus skatītājus – vai būs „Likteņa līdumnieku” turpinājums?
Kamēr es esmu šeit, mani kolēģi jau rosās. Izskatās, ka televīzija būs saņēmusi dūšu nākamajam lēcienam un šovasar mēs filmēsim.
-Filmas varoņu dzīve un likteņa pagriezieni ir tik smagi. Vai reizēm negribas, lai viņi visi paliktu dzīvi un būtu laimīgi?
Protams! Mežonīgi žēl. Tik žēl bija pakārt Juri, neprātīgi žēl bija Jūlija, Enijas tēva, kad viņš nomira. Bet, jo tālāk filmēsim, jo no vairāk varoņiem nāksies šķirties… Nomainīsies paaudzes un nāks pavisam citi cilvēki.
Filmas pirmās daļas notikumiem aculiecinieku tikpat kā vairs nav. Bet par otro daļu tik daudzi saka apbrīnojami vienādu frāzi – kā jūs uzminējāt manas dzimtas likteni, tik precīzi parādījāt, ko esmu piedzīvojis, izjutis? Tā ir vislielākā uzslava.
-Lasīju, ka pēc filmēšanas Liezērē esat ļoti iemīļojusi laukus.
Laukus mīlēju arī pirms tam, bet filmēšanas laikā ļoti iemīļoju Liezēres apkārtni. Jaunībā vairāk pievelk pilsēta. Bet mans darbs ir tik jezgains, publisks un trokšņains, ka rodas arvien lielāka nepieciešamība pēc lauku vientulības, kur sasmelties spēku nākamajām kaujām.
Ir ļoti liels pretstats starp to, ko nes katra civilizācija, un starp to, ko cilvēkam īstenībā vajag. Bet viss ir mūsu rokās. Ārzemnieki šeit brīnās par mūsu dabu, ainavām, mežiem. Eiropas valstīs knapi dažus krūmus var ieraudzīt, bet mēs jau daļēji cenšamies, lai šeit būtu tieši tāpat. Katrs cilvēks vai cilvēku kopa paši veido dzīvi un cieš no nepareizi izdarītas izvēles. Valsts aparāts un cilvēki – tās vienmēr ir divas pretējas nometnes. Politikai un biznesam ir citi mērķi nekā cilvēkiem. Nu jau arvien mazāk cilvēku uzķeras uz visādu surogātu reklāmām, un es ceru, ka arī daudz nopietnākās lietās sāks atšifrēt apmānu.
-Jūs pati arī esat ļoti dabiska un veselīga dzīvesveida piekritēja – svaigs gaiss, pašas vāktas zāļu tējas. Vai Daugavpilī ziemā ir kur peldēties?
Nē, šeit nav. Kad ūdeņi aizsaluši, tad jau tas prieks beidzas. Bet, tiklīdz atkūst, tā atkal var. Man šķiet, mēs bieži vien nenovērtējam, cik daudz dzīve mums pasniedz iespēju. Var runāt, ka nav laika, nav naudas, bet tās īstās dzīves baudas jau ir ļoti vienkāršas. Jāattīsta ir spēja būt laimīgam, jo to jau neviens nevar iedot. Nav iespējams izstāstīt to brīnišķīgo sajūtu un baudu, kāda ir pēc ziemas peldes vai pēc pirts. Mūsu senči ziemā iztika ar kartupeļiem, skābiem kāpostiem un siļķi. Tās vajadzības patiesībā nemaz nav tik lielas. Tikai katram pašam pie tā jānonāk.
-Kā veicas ar ģimenes mājas iekārtošanu Jūrmalā?
Ļoti švaki. Kultūra un māksla nekad nav piederējusi apmaksātām profesijām. Neatkarības laikos pieņemto absurdo likumu dēļ mūsu mājiņai uzradās saimnieks un mēs nonācām parādu verdzībā, lai izpirktu vietu, kur bijām dzīvojuši. Bija laiks, kad šķita, ka iekšējais sašutums un netaisnības izjūta mani uzspridzinās. Šie jautājumi bija jānokārto valstij, jo mēs nevienam neko nebijām atņēmuši. Tad nu bija divi varianti – jukt prātā vai atrast citādu pieeju lietām. Tā nu es iemācījos ar to sadzīvot. Badā neviens nav nomiris, kādu darbiņu dabū, tādu strādājam. Vīrs Jānis Lejiņš raksta grāmatas, par kurām maksā smieklīgi maz. Meita Zane, kura beigusi Lauksaimniecības akadēmiju, pameta visu iepriekš uzsākto un tagad beidz studēt Birutas Mageles stilistu kursos. Gāja ar domu – iemācīties sevi sakopt, bet nu jau tas aizgājis citā pakāpē. Nekad nevar zināt, no kuras puses tas āķītis tiks iemests.
Liels ieguvums jau ir tikt galā ar to pāridarījuma izjūtu, ar kuru dzīvo tik daudzi. Ja sāksi sevī barot un audzēt šo pāridarījuma izjūtu, tu nevienam „neiegriezīsi”, nevienu nepārveidosi. Visbriesmīgākais ir ielaist sirdī rūgtumu, aizvainojumu; Dievs lai atpestī no tā! „Līdumniekos” jau arī mēs par to runājam.
-Filmā arī akcentēta doma, cik ļoti gribas nokārtot pēc sava prāta arī citu cilvēku dzīves.
Jā, parasti jau liekas, ka mēs taču tā kā vairāk saprotam nekā tas otrs. Arī izrādē par Pirosmani šie jautājumi ir skarti – ka visiem ir jāredz lietas tieši tā, kā tu tās redzi; ja tā nav, tad tas viss ir „garām”.
-Ienāca prātā doma, ka režisora profesija šādā ziņā ir ļoti izdevīga, jo tad var piespiest cilvēkus redzēt tieši to, ko gribat jūs?
Mākslā – jā. Bet jāsargās dzīvē no tā.