Režisors: Ričards Lonkreins. Scenārija autori: Dženifera Flaketa, Marks Levins, Adams Brukss. Lomās: Kirstena Dansta, Pols Betanijs, Ostins Nikols, Sems Nils, Bernards Hills, Džeimss Makevojs, Eleanora Brona.

Ja kāds jums teiks, ka „Vimbldona” ir parasta romantiska sporta komēdija, ziniet, ka no jums ciniski slēpj taisnību. Pēc kinoteātrī pavadītās pusotras stundas jūs būsiet pārliecināts, ka režisora Ričarda Lonkreina vārds ļoti labi iederētos grāvēja vai trillera titros, jo šī viņa jaunākā filma krietni vien ilīdzinās minētajiem žanriem. Klusums šeit mijas ar vētru, virkne romantisku atzīšanos – ar asa sižeta darbību virpuli, bet skatītāju smiekli – ar sasprindzinātu klusēšanu.

Raketes vēziens Filmēšanas grupai nevar pārmest mīlestību uz lielo tenisu. Kā piemēru ņemiet kādu ļoti interesantu maču, piešķiriet tā dalībniekiem holivudisku izskatu, izveidojiet šo ainu kristālskaidru un krāšņu, pēc tam izgrieziet ārā rutīnu un garlaicīgos momentus, nodemonstrējiet to no visizdevīgākajiem rakursiem, neizvairoties no slow motion un līdzīgiem operatora meklējumiem. Rezultātā pie ekrāna var aicināt pat tos cilvēkus, kuri šo sporta veidu neieredz ne acu galā.

Atcerieties teletranslācijas no Vimbldonas, kad lielais teniss vienas stundas laikā, iespējams, kļuva par visskatītāko pārraidi uz Zemes. Deivisa kausa izcīņas finālā režisors spēlē uz skatītāju nerviem kā vien viņam tas iepatīkas – liek nervozi drebināties un dīdīties krēslā, no sajūsmas turēt īkšķus dūrēs un gandrīz vai skaļā balsī kliegt: „Tur tak nebija auts, tu, stulbais izdzimteni! Izberzē acis!”

Labi vārdi ir jāsaka arī aktieriem – Pols Betanijs un Kirstena Dansta ar raketi rokās izskatās velnišķīgi organiski. Šis pārītis, jāatzīstas, pēc ārējā izskata un uzvedības kortā vairāk atbilst kaislīgajiem tenisistiem, nekā dažs labs šī sporta veterāns. Abiem vienkārši lieliski izdodas scenāristu uzrakstītās lomas: Dansta ir visai pārliecināta Līzijas Bredberijas tēlā – mērķtiecīga un nežēlīga pret pretiniecēm - norietošām zvaigznēm, ar strauju raksturu, bet Betanijs tik tiešām ir līdzīgs cilvēkam, kurš, ja ļoti vēlas, var sasniegt lielas virsotnes, un arī ar tādu pašu vieglumu visu, ko sasniedzis, palaist vējā.

Pašu galveno ainu filmēšanas laikā uz korta īstas bumbiņas nebija, kameru priekšā aktieri skrēja un vicināja raketes tāpat vien, bet spilgti dzeltenais bumbulītis tika piezīmēts pēc tam ar datoru. Bet sanāca tieši tas, ko tik ļoti centās panākt režisors un viņa komanda – Skatījums ar lielo burtu. Teiciens „Rezultāts attaisno līdzekļus” ir tieši par „Vimbldonu”.

Mīlestība

Un lūk, kas ir pats brīnumainākais – šaudīgās un lieliski ieliktās tenisa bumbiņas brīnišķīgi sadzīvo ar romantiku. Pastaigas pa naksnīgo Vimbldonu, kā arī rīta skrējiens, muļķa laišana ballītēs, mēģinājumi noslēpties no Līzijas bargā papucīša, pat skaļie strīdi – tas viss ir pasniegts patiesi un sirsnīgi.

Kad nepavisam ne divdesmitgadīgais Pīters Kolts gluži kā iemīlējies jaunietis ielien pa logu pie savas meitenes, šādai rīcībai noticēsiet bez ierunām. Iemīlējušies cilvēki uz ne to vien ir spējīgi. Kad Līzija līdz tam izmisīgi izrāda, ka Pīters viņai ir vienaldzīgs, kas aizkustina arī viņas nepavisam ne sentimentālo tēvu, par meitenes jūtām arī nav ne mazāko šaubu. Dzirkstelīte starp Polu un Kirstenu parādās pašā filmas sākumā un negaist līdz pat filmas beigu titriem.

Tāpēc arī “Vimbldona” no pirmās līdz pēdējai sekundei paliek aizraujoša, dinamiska un turklāt arī ļoti aizkustinoša filma. Iespējams, ka Zemi tur trīs vaļi, bet šai filmai pieteik arī ar diviem: romantiku un sportu. Trešais ir lieks.