Pie aizgājušiem var pieskaitīt laikus, kad neatkarīgo režisoru un studiju filmas varēja novērtēt tikai festivālu mākslas kino klubu interesenti, bet, lai tās uzņemtu, kinomīlim vajadzēja pārdot savu māju, auto un vēl arī savu ambiciozo pašcieņu. Tāpat aiz kalniem arī laiks, kad par, teiksim, nepilnu miljonu dolāru uzņemta filma nevarēja konkurēt ar simt miljonu dolāru vērtajiem Holivudas monstriem. Pasaules kino valdošā tendence liecina par to, ka publika jau ir tiktāl pieradināta, ka bieži vien izšķirt, kura ir lielbudžeta, kura – neatkarīgā filma, vairs nav aktuāli, jo neatkarīgo režisoru filmās tāpat nereti darbojas pazīstamas zvaigznes, tiek runāts par aktuālām tēmām un tās izrāda labākie kinoteātri. Arsenāla programmā iekļauto filmu skaitā ir gan režijas debitantu filmas, gan jau rūdītu neatkarīgo jaunākie ražojumi, gan spēles, gan dokumentālās filmas. Zilonis Režisors Gass van Sants intervijās mēdz jokot, ka nez kāpēc daudziem esot radies priekšstats, ka ir divi van Santi – viens, kurš uzņem filmas, kas ne ar ko neatšķiras no Holivudas lielbudžeta ražojumiem, ir ienesīgas un balvām godalgotas (Krietnais Vils Hantings un Psiho), un ir otrs, neatkarīgais režisors, kurš nedanco pēc kāda (lasi: producentu vai publikas) stabules. Viņa filma Zilonis pārliecinoši pieskaitāma dadzīgi spurainajām neatkarīgajām. Zilonis ir spēles filma, kurā darbojas lielākoties amatieraktieri – jaunieši, kas tēlo parastas Amerikas vidusskolas audzēkņus. Van Sants atzīst, ka veidot filmu rosinājuši traģiskie notikumi Kolumbainas vidusskolā, kas uz vienu dienu bija pārvērtusies par asiņaina slaktiņa vietu, kur bezjēdzīgi bojā aizgāja kā skolas audzēkņi, tā skolotāji. Zilonis 2003. gadā Kannu kinofestivālā saņēma Zelta palmas zaru un balvu par labāko režiju, kas ir augsts novērtējums absolūti nedidaktiskajai filmai, kas konstatē faktus, uzdod jautājumus, bet neatrod atbildes. Van Sants intervijās ir atzinies, ka viņš nesaprot, kas noved pie tādiem slaktiņiem un naida izpausmēm kā Kolumbainas vidusskolā, un būtībā nav līdzekļu, kas turpmāk spētu novērst bezjēdzīgu asinsizliešanu. Kad filma bija guvusi pirmos panākumus, van Santam tika uzdots standartjautājums, vai varmācīgas filmas nerosinot jauniešus uz vardarbību? Viņš to noliedza, piedāvājot savu variantu – atsevišķu garīgi traumētu indivīdu alkas pēc popularitātes un slavas. Var tikai piekrist van Santam, kas ir teicis, ka viņa filma pamatā ir skumja elēģija par dzīves neprognozējamību. Boulings Kolumbainai Šobrīd pasaules skandalozākā kinematogrāfista – dokumentālā kino režisora Maikla Mūra filma, kas pagājušogad saņēma virkni balvu, ieskaitot Oskaru un Kannu kinofestivāla balvu kā labākā dokumentālā filma. Mūrs ir sabiedriski aktīvs dumpinieks šī vārda visīstākajā nozīmē – viņš pats atzinis, ka nespēj mierīgi noraudzīties uz pasaulē notiekošajiem absurdiem, tāpēc viņš nevis pasīvi noskatās, bet rīkojas – ar saviem līdzekļiem, proti, rakstot grāmatas (Stulbie baltie cilvēki, Vecīt, kur ir mana valsts? u.c.) un uzņemot kino (pašlaik ar šokējoši lieliem panākumiem pasaulē tiek izrādīta viņa filma par 2001. gada 11. septembra traģēdiju Fārenheits 9/11, bet tapšanas stadijā ir filma par Amerikas veselības aprūpes sistēmas absurdiem Psihs). Mūrs ir slavens pašreizējā ASV prezidenta kritizētājs jau kopš savas par leģendāru kļuvušās Oskara runas, kurā viņš nedzirdēti asi vērsās pret Bušu un karu Irākā. Filmā Boulings Kolumbainai Mūrs cenšas noskaidrot, kāpēc ASV valda tik augstprātīgi uzpūtīga attieksme pret ieroču nēsāšanu un glabāšanu. Viņš pats ir pārliecinājies par to, ka, lai tiktu pie šaujamstroķa, nepieciešama ne pārāk liela naudas summa, rēķins kādā no ASV bankām un kāds mēnesis laika, kamēr attiecīgās birokrātu instances pārbauda, vai neesat garīgi slimo un, tā sakot, sievu sitēju skaitā. Šīs filmas sakarā gan Mūram nācies uzklausīt pārmetumus par to, ka Boulingā Kolumbainai esot pārāk daudz inscenētu ainu, pārāk daudz neīsti dokumentālu ainu – jā, tie ir dokumentāli kadri, bet tie ir samontēti pēc Mūra vēlmes un patikšanas – kā kadros, kur redzams Holivudas leģenda Čārlstons Hestons, kuram vienas runas laikā nomainās vismaz divi krekli… Neērtais Mūrs ir uzdrošinājies atklāti runāt par problēmām ASV, par kurām neviens līdz šim (vismaz tik veiksmīgi un tā, lai tiktu sadzirdēts) nav spējis pateikt, ko domā. Skaidrs, ka oficiālajai Amerikai Mūrs ir kā dadzis acī – jo vairāk tāpēc, ka viņam ir plašs atbalstītāju loks ASV un pasaulē. Kad pēc filmas pirmizrādes Kannās publika piecēlās kājās un trīspadsmit minūšu ilgiem aplausiem un ovācijām godināja Mūru, tas liecināja ne vairs par masu psihozi, bet par atzinību cilvēkam, kurš godprātīgi un nereti riskējot ar dzīvību, ar ironijas un kinoestētikas palīdzību atļaujas pateikt, ka melns ir melns un balts ir balts. Kafija un cigaretes Džims Džārmušs, septiņpadsmit gadu laikā tapušo vienpadsmit melnbaltu īsfilmu kolāžas Kafija un cigaretes autors, nenoliedzami ir viens no spilgtākajiem amerikāņu neatkarīgā kino režisoriem (Mironis, Spoku suns: Samuraja ceļš u.c.). Īsfilmas vieno… nu, jā, kafija un cigaretes. Un savdabīgi tipi, slavenības – gan kino, gan mūzikas, kas reizēm iejūtas lomā, reizēm tēlo paši sevi. Keita Blanšeta dubultlomā, Roberts Benīni, Toms Veits, Igijs Pops, Alfrēds Molino un citi. Uz jautājumu, kāpēc viņš izvēlējies tieši kafiju un cigaretes atsevišķu notikumu, sajūtu fiksācijas un iztēles ainu savienošanai vienā kopīgā bildē, Džārmušs atbild, ka tās drīzāk ir iegansts, visai raksturīga un šabloniska klišeja, lai atainotu laiku, kad atpūšamies. Atvelkam elpu. Z Channel: Brīnišķīgā apsēstība Turpinot atpūtas laika tēmu Arsenāla neatkarīgā amerikāņu kino programmā, derētu minēt dokumentālo filmu, kuru uzņēmusi amerikāņu kino leģendārā dueta – jau aizsaulē aizgājušā režisora Džona Kasavītisa un aktrises Džīnas Roulendsas – meita Aleksandra Kasavītisa. Z Channel – viens no mākslas mīļotāju aprindās iecienītākajiem Losandželosas kabeļtelevīzijas kanāliem, kas no 1974. līdz 1989. gadam aktīvi iepazīstināja savu auditoriju ar nekomerciālo kino, mūziku un kultūru vispār. Jo īpaši šis TV kanāls uzplauka, kad tajā par programmu direktoru sāka strādāt Džerijs Hārvijs, kam lielā mērā arī ir veltīta šī filma. Tas, ka Z Channel veica svētīgu darbu daudzpusīgu kultūras un mākslas darbu popularizēšanai, ir fakts, kuru mēs, tāpat kā skatītāji citur pasaulē, uzzina, pateicoties šai filmai. Par unikālajiem laikiem, atklājot citādu kinopasauli, filmā stāsta, piemēram, Džims Džārmušs, Kventins Tarantīno un Roberts Oltmens. Tieši kanālam Z par savu negaidīto popularitāti varot pateikties, piemēram, šobrīd slavenie režisori Olivers Stouns un holandiešu izcelsmes režisors Pols Verhovens, Sems Pekinpā un Maikls Čimino, ar kuriem Holivuda tolaik esot apgājusies visai netaisnīgi… viņu neordinaritātes dēļ. Mūžam zaļojošs Pilnmetrāžas kinorežijas debitantes Enidas Zentelis šāgada filma Mūžam zaļojošs ir stāsts par kādu vientuļo māti Keitu un viņas pusaudzi meitu Henrieti, kas pārceļas uz jaunu dzīvesvietu, cerot atrast kaut cik nodrošinātu dzīvi. Mammai uzrodas draugs, kurš meitenei dziļi riebjas ar savu sirmot sākušo peļasti. Viņai krīt uz nerviem viņu apnicīgā nabadzība, tāpēc tad, kad Henrietei iepatīkas bagātais klasesbiedrs Čets, kas viņu regulāri ved mājās no skolas ar savu smalko džipu, viņa dara visu, lai noslēptu savu trūcīgo izcelsmi. Par to, ka šī filma plaši tika izrādīta arī ASV kinoizplatīšanas tīklā, jāpateicas digitālās kinoizplatīšanas tīklam, jo īpaši AMC kinoteātru tīklam, kas izraudzījās to rādīšanai 114 savos kinoteātros 27 pilsētās. Izdevīgi? Protams. Filmu izplatīšana digitālā variantā ļauj pamatīgi ietaupīt uz filmu kopiju rēķina (jauna filmas kopija maksā ap divarpus tūkstošiem dolāru)… Šis un tas par Eiprilu Lielisks neatkarīgā kino paraugs, kura radīšanā piedalījušās jau pazīstamas personības. Aktieri – kā Keitija Holmsa (Dausona līcis, Aiziet!), Patrīcija Klārksone (Dogvila), Dereks Lūks (Spartietis) vai Olivers Plats. Un režisors Pīters Hodžess, kas ir gan rakstnieks, gan populāro filmu Par kādu zēnu un Kas nomoka Džilbertu Greipu? scenāriju autors. Šis un tas par Eiprilu – stāsts par kādu spurainu jaunieti, kura nolemj iepriecināt savu ar vēzi slimo māti, saaicinot radus un draugus uz Pateicības dienas pusdienām. Hodžess ir veltījis filmu savas ar vēzi mirušās mātes piemiņai un atceras laikus, kad, uzzinājis par mātei noteikto diagnozi, viņš kopā ar brāļiem un māsām esot traucies pie viņas un, rakņājoties savās datorizētajās piezīmēs, uzgājis pastāstu par meiteni, kuras mammai atklāts vēzis un kura viņai par prieku cep Pateicības dienas tītaru… Pienene Vēl viena režijas debitanta – Marka Milgarda – filma, kas saņēmusi balvas vairākos festivālos un ir filmēta Maskavā… Aidaho štatā. Stāsts par skumjiem amerikāņiem – nelaimīgiem vecākiem, kas, savas pelēcīgās dzīves nomākti, gribot negribot dienu no dienas potē bezcerības sajūtu savos bērnos. Par spīti nupat konstatētajam, jāteic, ka filma nav nomācoši bezcerīga – gluži pretēji – tā ir stāsts par divu jauniešu pirmo mīlestību, kuri pretēji saviem vecākiem nav ciniski pesimisti. Aizkustinoši naiva un vizuāli nostalģiska filma, kas kārtējo reizi liek secināt, ka mēs ne vienmēr varam izvēlēties, KO mīlēt; toties varam izvēlēties, KĀ mīlēt…