Intīmā gaisotnē "Man ne mazākajā mērā nebija ieceres portretēt sevi," Sigvards Kļava "atpūtai.tv" stāsta, ka koncertā vēlas radīt tā saucamās mājas muzicēšanas atmosfēru, ko savulaik pats izbaudījis savas muzikālās ģimenes lokā. "Varu būt laimīgs, jo ilgus gadus mājas muzicēšana bijusi manas dzīves neatņemama sastāvdaļa. Pie mums Purvciema mājās ģimenes lokā regulāri skanēja kamermūzika. Jāatzīstas, ka ne jau es tur biju iniciators, bet no visām pusēm esmu radinieku - mūziķu - ieskāvumā (Sigvarda māte Operā spēlē altu, māsa - to pašu instrumentu spēlē Bergenā, bet meita mācās Mūzikas akadēmijā, savukārt Sigvarda tēvs ir pianists – aut.). Patiesībā mūsu mājās dzīvās muzicēšanas tradīcijas iedibināja mans patēvs, pēc profesijas jurists. Tā notika ģimeniskā gaisotnē saviesīgos vakaros, kad pie mums viesojās mūziķi. Man šajos pasākumos svarīgākā ir kopā būšanas gaisotne." Sigvards atzīstas, ka bijis baudītāja lomā, kuram paticis ne tikai gremdēties mūzikas skaņās, bet arī labi paēst. "Mani allaž fascinējusi šī uzstāšanas forma ar savu ārkārtīgi personisko stīgu. Baidos lietot vārdu "intīms", bet katrā ziņā mājas muzicēšana visos laikos pastāvējusi ar savu repertuāru - pilnīgi atšķirīgu muzicēšanas valodu, kurā dominē mīlas tēma, nereti vistiešākajās un smalkākajās niansēs. Autori un mūziķi šajos vakaros gan deklamējuši, gan spēlējuši, aizskarot visdziļākās liriskās stīgas. Manuprāt, šajā mūzikā slēpjas lielas un patiesas mākslas vērtība, jo bieži vien šie autori bijuši pilnīgi atklāti, izģērbti, patiesi pret sevi. Koncerta programmā Vāgnera zālē iekļauti pirmajā acu uzmetienā pilnīgi atšķirīgi komponisti - Artūra Maskata un Johannesa Brāmsa kamermūzika. Mēģināšu parādīt, ka šajās laika un telpas milzīgajās distancēs ir daudz kā vienojoša. Ceru, ka arī vakara vadītāji (Orests Silabriedis Maskata lomā un Eduards Liniņš Brāmsa lomā - aut.) izveidos starp viņiem tiltu." Par mājas muzicēšanas intīmo raksturu liecina arī Sigvarda Kļavas ģimenes locekļu dalība koncertā, kurā klavieres spēlēs gan viņa dzīvesbiedre Dace, gan tēvs Juris Kļava. Jaunrades provocētājs "Radio kori visā pasaulē ir tās mākslinieciskās vienības, kas lielā mērā veido un iespaido jaunrades lietas. Šie kori parasti nodarbojas ar pirmatskaņojumiem, laižot tautā tikko radītu, "svaigu" mūziku. Viens no galvenajiem uzdevumiem ir jaunrades provocēšana, nepārtraukti kontaktējoties ar autoriem. It sevišķi pirmatskaņojumos ir ārkārtīgi svarīgi precīzi realizēt jaundarba ieceri, tādēļ personiskais kontakts nav pārvērtējams. Saskare ar autoru paver tādas nianses, kuras nošu lapa ne vienmēr parāda. Ļoti spilgts piemērs manā pieredzē ir pasaulslavenais igaunis Arvo Perts, bet tas attiecas uz pilnīgi visiem komponistiem. Nav jau būtiski, ka autors atnāk uz pāris mēģinājumiem, daudz svarīgāk ir tas, ka ar viņu esi kontaktā jau skaņdarba rašanās brīdī. Ka tu ar viņu kopā ģenerē idejas un zināmā mērā kļūsti par skaņdarba radīšanas līdzdalībnieku. Tā notiek ar visiem komponistiem, kuru mūziku mēs pasūtām un pirmatskaņojam - Maiju Einfeldi, Arturu Maskatu, Vilni Šmidbergu, Andri Dzenīti, Pēteri Vasku un citiem. Šis darbs patiesībā aizņem visvairāk laika. Tas ir atklāts, radošs un cilvēcisks dialogs. Pats mūzikas pasūtījums jau tiek formulēts tīri praktisku iemeslu dēļ." Sigvards Kļava ir novērojis, ka priekšstats, kāds izveidojas par komponistu, klausoties viņu mūziku, neatbilst īstenībai. "Tā ir lieta, ko es personiski komponistiem nesaku. Man šķiet, autors, rakstot mūziku, bieži vien abstrahējas tik dziļi kaut kādās savās gara niansēs, ka atklājas vairāk, nekā ar prātu pats to vēlējies. Es to nevaru prognozēt, vienīgi - just. Arī pašlaik mēģinām pie ārzemju komponistu mūzikas programmām aicināt autorus būt klāt savu skaņdarbu atskaņojumos. No mūsu puses tā ir arī egoistiska vēlme iegūt jaunus impulsus sev, jo katrs dižgars nāk ar savu milzu starojumu. To mēs pat iedomāties nevaram! Pasaule ir tik bagāta ar izciliem mūziķiem, ka mums tikai jāmēģina organizēties un būt atvērtiem." Bez izlikšanās Interesanti, kādi ir Sigvarda Kļavas priekšstati par mūziku, vai viņa vadītā Latvijas Radio kora darbā izkoptā muzikalitāte un emocionalitāte atšķir mākslu, kas ved pie Dieva, no tās, kas ved "dziļāk mežā"? "Mans arods un postenis liek mīlēt un iedziļināties visās mūzikas šķautnēs. Skaidrs, ka nevaru vienlaikus būt pārliecināts dievturis un kristietis. Bet es nevaru distancēties no profesionālajiem rāmjiem. Piemēram, kad veidoju lielu folkloras programmu, kurā piedalās etnogrāfiskās grupas, ar kolosālu sajūtu devos šajā enerģētiskajā laukā. Patiesībā nekādu antagonismu mūzikas enerģijās nesaskatu." Sigvards Kļava domā, ka neiekļaujas tā saucamajos diriģenta standartos. "Diriģentam ir jābūt autoritātei, citādi viņš savu darbiņu nevar paveikt. Ar kādām metodēm tas tiek panākts – autoritatīvām vai demokrātiskām, ir cits jautājums. Ir diriģenti intelektuāļi, despoti, spontānisti, režisori, bet man par sevi no malas ir grūti spriest. Katrā ziņā es mēģinu būt pēc iespējas mazāk falšs. Arī ja kaut ko nezinu, es to nemaz nemaskēju." Diriģents atklāj, ka nevar ļauties garastāvokļa maiņām. "Nu jau šīs svārstībās ir retākas nekā pirms desmit gadiem. Katru dienu man jābūt labā noskaņojumā. Arī es esmu normāls cilvēks, bet - kad izeju kora priekšā, nevienam nav jājūt, vai esmu neizgulējies, vai man vispār kaut kas… riebjas. Kur izlaužas šis tvaiks? Lai tas paliek mans mazais noslēpums." Par sevi "Es ar sevi runājos. Uzdodu dažādus, pat eksistenciālus jautājumus, bez kuriem nevaru dzīvot. Varu atzīties – esmu no tiem cilvēkiem, kuri ļoti ilgi šaubās. Man šķiet, ka es kļūdos, bet, kad atnāk pārliecība, ar visādiem līdzekļiem mēģinu to aizstāvēt un realizēt. Neesmu nekāds dvēseļu pētnieks, vēl jo mazāk - savas. Var jau jautāt, ko izdarīt, lai tev galvā ienāktu idejas. Viens iet uz pirti, cits apmeklē koncertus vai lasa grāmatas. Es daru visu kaut ko. Man bieži vien katru nedēļu patīk darīt kaut ko citu. Nevaru lepoties ar to, ka man būtu kaut kāds viens barošanas bloks, no kura ģenerēju idejas. Piemēram, pirms divām nedēļām pirmo reizi dzīvē biju aizgājis bļitkot. Tas bija tik interesanti un jocīgi šajā skaistajā ziemā!" Sigvards Kļava ir intuīcijas cilvēks, kuru vada zemapziņā sakņotas zināšanas. "Bieži vien sapnis, ko redzi naktī, no sākuma šķiet ārpus jebkādiem rāmjiem, bet - kad mēģini to racionāli izskaidrot, pēkšņi redzi, ka tas tev ir svarīgs. Es ļoti bieži tam nepretojos. Līdzīgi kā nekad nepretojos pirmajai sajūtai. Pirmreizējais iespaids nereti ir tik nevainīgs un tiešs, ka tas var trāpīt mērķī. Esmu jau tajos gados (41), kad sāku domāt ne tik daudz par privāto dzīvi, cik just nepieciešamību pēc klusuma, vientulības un apstāšanās. Varbūt tā ir prasība katru lietu ieraudzīt dziļāk. Varbūt es vienkārši kļūstu vecs." Šī rezignācija tomēr nav šķērslis mazām diriģenta pārgalvībām uz ragaviņām vai slidām. "Vecs cilvēks slīd tikpat labi, cik jauns!" Skan urbis un klaudz cirvis Ārpus mūzikas Sigvards Kļava izjūt nepieciešamību "darīt praktiskas lietas savā saimniecībā". "Man ir māja laukos (Piebalgā – aut.) un Rīgā. Tiem cilvēkiem, kuriem ir savas mājas, sapratīs, ko tas nozīmē. Tas ir apmēram tā – ja aizspundējas klozetpods, to vajag iztīrīt pašam, jo nav nekādas namu pārvaldes. Nevaru pateikt, vai man labāk patīk skrūvēt dēlīšus vai sist mietiņus, pats ar lielāko prieku būvēju un iekārtoju savas dzīvojamās platības - gan istabas, gan šķūnīšus, gan pirtiņu. Vismaz reizi divās nedēļās man vajag klausīties, kā skan urbis vai klaudz cirvis." Lai arī zemes darbi Sigvardam nepatīk, Piebalgas apkārtne viņu ir pamatīgi savaldzinājusi. "Nevarēju iedomāties, ka dabas, ne cilvēku, klātbūtne var dod tik ārkārtīgi lielu cilvēcisku piepildījumu un brīžiem pat - laimes sajūtu."