Tu esi šīs izrādes režisors. Esi gados diezgan jauns, kā tas ir - nest tik smagu atbildības nastu par centrālo 18. novembra kultūras pasākumu? Vai jūti spriedzi? 

Laika telpā, kurā viens gadsimts mijas ar otru, iesoļos ikviens no mums. Laiks nemainīgi rit, un cilvēki (nemainīgi) tam līdzi. Mūsu spēkos nav laiku apstādināt, bet radīt neaizmirstamus mirkļus aizmirstamu vietā gan. 

Mūsu komandai ir liels gods un tai pašā laikā atbildība valsts simtgades mirkļus pieminēt, uzjundīt, kopā ar skatītāju iziet šim procesam cauri un, iespējams, saprast būtiskus jautājumus - kā dzīvot tālāk, ko ņemt līdzi no iepriekšējās pieredzes nākamajiem laikiem, ko atstāt kā labu mācību, atskaites punktu turpmākam ceļam.

Smaguma nav, bet, kad dari to, kas patiesi ir svarīgi tev pašam, rodas tā patīkamā kņudēšana, kuras dēļ vērts darboties tālāk. Brīdī, kad laika paliek arvien mazāk, bet tik daudz ko vēl gribas piepulēt, noslīpēt, visvairāk arī saproti, cik tas mirklis var būt dārgs un izšķirīgs.

Latvijas simts gadi - tas ir daudz vai maz?

Mūžības, kosmiskā kontekstā skatoties, simtgade var būt kā acumirklis.

Vienreiz pamirkšķini un simts gadi paskrējuši, otrreiz - jau nākamie simts... tikai kurš tad ir tas mirkšķinātājs.  

Kas ir mirklis un kas - mūžība? "Aizjūrā ir viens dimanta kalns, uz šo kalnu ik pa simts gadiem skrien putns un berzē knābi pie kalna. Kad tas kalns būs nodilis no knābja berzēšanas, tad mirklis no mūžības būs pagalam.” Tomēr tikpat labi, cik simtgadi varam dēvēt par mirkli, kādam viena sekunde var tapt par mūžību. Varbūt mūsu spēkos ir mūžību piepildīt ar mirkļiem, bet mirkli darīt mūžīgu.

FOTO: Gatavošanās lieluzvedumam "Abas malas"

Vēsturisko materiālu vākšana, lai sagatavotos lielizrādei “Abas malas” - kur tu guvi iedvesmu un kā notika pats process?

Jautājumā jau slēpjas atbilde. Iedvesma atnāk, pētot, vācot vēsturisko materiālu un, ja paturpina, - apmeklējot muzejus, skatoties arhīvos, runājot ar cilvēkiem, kuri pieredzējuši konkrētus Latvijas vēstures posmus, dodoties uz reģioniem, Latvijas spēka vietām, kultūras pieminekļiem, piedaloties dažādos gan tradicionālos, gan valstiskos, gan laikmetīgos notikumos, strādājot ar dažādām Latvijā dzīvojošām tautībām. Tā interese aug un ğenerējas idejas. 

Apbrīnojami, cik raženi esam. Visi atklājumi dod pārliecību un reizē jaunatklājuma pieredzi par to, kādi mēs esam. 

Latviju varētu pielīdzināt cilvēka veidolam, kurš būtu reizē vieds un tai pašā laikā spētu patiesi ļauties bērnišķīgam dzīvespriekam. Tai piemīt jaunība, briedums un senču dzīvesziņu spēks.

Cik ilgs ir darbs pie šā projekta?

Ir pagājušas daudzas stundas, dienas un daži gadi. 

Vai pēc tam, kad pasākums būs galā, nebūs žēl, ka kas tāds ir beidzies? 

Būs savādi kādu brīdi. Citējot Raini: "Veiks, kas zaudēs! Ņems, kas atdos!" Šī simtgade ir bijusi bagāta ar unikāliem mirkļiem, un arī "Abas malas" mūsu komandai paliks par tādu neaizmirstamu un neatkārtojamu mirkli no mūsu laika. Saknes mums ir, bet dzīvojam tagad ar skatu nākotnē!

Jaunieši un māksla mūsdienās - kādi ir tavi novērojumi, kā mainās attieksme pret to? Ko tu kā režisors esi ņēmis vērā, veidojot izrādi mūsu Latvijas sabiedrībai?

Mūsu sabiedrība ir daudz vērtīgāka, nekā tas sarunās ir iegājies. Laiks rit, māksla un cilvēks tam līdzi. Varbūt drīzāk jārunā par vēlmi izzināt. Un tas ir attiecināms uz sabiedrību kopumā. Vai mākslu kopumā var novērtēt pēc vieniem kritērijiem? Un vai to var un vispār vajag saprast un novērtēt visiem vienādi? Kas vienam neizsaka neko, otram ir atklāsme. Agrāk Krišjānis Valdemārs teica: "Tikai gribēt vajag!" Nu griba mums ir, tagad tikai darīt vajag.

FOTO: Lielizrādes "Abas malas" videoprojekcijas