Ar mazbērniem gan dzejniecei sanāk pavadīt mazāk laika nekā gribētos, jo bērniem ir pulciņi un dažādas bērnu ballītes.

"Neesmu tipiska vecmāmiņa. Tikko viena no mazmeitām bija ciemos pie savas draudzenītes, palika tur pa nakti un otrā dienā mammai stāsta, ka draudzenes ome cepusi tik garšīgus pīrādziņus un otrā dienā cepusi tik gardus cepumiņus. Un draudzene prasījusi: vai tava ome arī cep? Tad ar zināmu intonāciju, kas man pa prātam, manējā teikusi: nē, mana ome necep cepumus un pīrāgus, toties viņa raksta dzeju," stāsta Zālīte. 

Kā norāda dzejniece, viņa ar mazbērniem var jokoties un spēlēt kārtis. "Pagājušogad mums bija anekdošu vasara. Redziet, humora izjūta arī ir jāattīsta. No sākuma bērns nesaprot – kurā vietā jāsmejas, kas tur ir tik jocīgs? Tad izanalizējam, un – āāāā! Viņam ir pielecis.

Arī ar anekdošu stāstīšanu var attīstīt bērna domāšanu, bet pats galvenais – varam kopīgi smieties, vēderus turēdami. Tā arī ir liela kopības izjūta."

Zālīte bilst, ka viņai rūpes par māju un ēdiena gatavošanu nav lielākā aizraušanās. 

"Ēdiens – tas nav par mani. Laikam es izpaužos citādi. Man tas ir atņemts. Man tā riebjas gatavot ēst, es tik sāpīgi izjūtu šmorējot patērēto laiku, ka skaidri saprotu – tas ir tāpēc, ka man ir kas cits jādara. Protams, neiztieku jau bez ēst vārīšanas, bet es to daru ar gariem zobiem – vienkārši tāpēc, ka kaut ko ēst vajag. Ja man būtu cita dzīve, es labprāt to darītu, bet man ir tikai šī..." stāsta dzejniece.

Pilnu interviju lasiet žurnālā "Ieva".