13. gadsimta sākumā bruņinieks Bavārijas Volframs fon Ešenbahs (Wolfram von Eschenbach, ap 1160/80 – ap 1220) sacerēja episku poēmu "Parsifals", izvērstu 16 grāmatās, aprakstot vientieša Parsifala ceļojumu pēc Svētā Grāla. Uzaudzis mežā, par pasauli un tās kārtību neko nezinot, Parsifals savās pasaules iepazīšanas gaitās pieļauj ne mazums kļūdu, apkārtējiem nesdams daudz ciešanu. Viņa ceļš ved uz gara izaugsmi un, pārvarot iekšējus un ārējus šķēršļus, – uz garīgu atklāsmi, sastapšanos ar Svēto Grālu un uz titula "cildenākais no bruņiniekiem" saņemšanu no tuvām un tālām apkaimēm.

Volframa fon Ešenbaha "Parsifals" ir iedvesmots no Kretjēna de Truā darba "Persevals, stāsts par Grālu". Taču Ešenbahs sava "Parsifala" 9. grāmatā izklāsta, ka darbam iedvesmu guvis no Provansas Kiota, dzejnieka, kurš tekstu par Parsifalu uzgājis Toledo un vēlāk iztulkojis to no arābu valodas. Manuskripts piederējis kādam no Zālamana pēctečiem –arābu astronomam Flegetanim, kurš noslēpumu par Svēto Grālu izlasījis zvaigznēs.

Tieši caur zvaigžņotu velvi skatītājs tiek aicināts ienākt senatnes pasaulē, kurā pār zemēm valda karaļi un karalienes, tirgotāji tirgojas, ceļinieki ceļo, savukārt trūkumcietējus un citus liktens pabērnus aizsargā bruņineki – kuriem pašiem dažkārt nav ko "māgā grūst", aptuveni citējot izrādes valodu.

Skatuves vizuālo pasauli veido trīs spēki: aktiera Viļa Daudziņa zīmētāja talants (viņš zīmē notiekošā ilustrācijas paralēli izrādes gaitai un radītie zīmējumi tiek projicēti uz trasnparetniem ekrāniem), Laura Johansona vadītās gaismotāju komandas veidotais prožektoru izkārtojums, kurš gaismu tēlu aprisēm dod horizontālā, ne vertikālā rakursā un vācu scenogrāfa Folkera Hintermeiera (Volker Hintermeier) priekšmetiskie risinājumi, kuros kā vadmotīvs izvēlēts objektu simboliskais zīmīgums, ne kvanitatīvā dažādība.