Režisora Braslas kino pieredze sakņojas jau pagājušā gadsimta 60.gados, izejot, kā pats tos sauc, «zeļļa gadus» režisora asistenta amatā. Pēc tam viņa režisētās filmas «Ezera sonāte», «Emīla nedarbi», «Ziemassvētku jampadracis» un citas kļuva par daļu no mūsu kultūras. Nākamnedēļ, 18.augustā, pēc vairāk nekā desmit gadu pārtraukuma filmu uzņemšanā, paredzēta režisora filmas «Vectēvs, kas bīstamāks par datoru» pirmizrāde. Intervijā ar portālu TVNET Brasla dalās pārdomās par kino, sabiedrību mūsdienās un tās ķibelēm, kā arī režisora profesiju.

Drīzumā uz ekrāniem būs redzama jūsu filma. Kāpēc uzņēmāt komēdiju? Un kādēļ tieši par bērniem?

Divas kļūdas. Pirmkārt, tā nav komēdija. Otrkārt, tā nav bērnu filma, tā ir ģimenes filma. Tāpēc man pirms rādīšanas ir ļoti apgrūtinoši runāt, kas ir vēl «mammītes vēderā», jo es varu sastāstīt visādus brīnumus, bet reāli uz ekrāna tā nebūs. Un ir tāds brīnišķīgs teiciens, ne manis izdomāts, ka režisors redz to, ko viņš grib redzēt. Līdz ar to – kas tur ir un kas tur nav – ne man spriest.

Bet humors tur pilnīgi noteikti ir.

Kaut kāds ir. Alvim Lapiņam, scenārija autoram, ir laba humora izjūta. Viņam nav tas klajais... Pēc principa – savējie sapratīs.

Ko jums pašam nozīmē tas, ka filmā ir humors? Kāpēc humora izjūta ir nozīmīga?

Ļoti svarīgi, jo, piemēram, lai noslēgtu laulību, ļoti būtiska ir savstarpējā humora izjūta. Ja vienam ir viena, otram ir otra vai vienam nav vispār, tad tas var ātri vien beigties ar krahu. Man liekas. Jo bez tā jau pat paradīzē nevar dzīvot.

Man ļoti patīk [Džordžs] Orvels kā raksta un kā viņš visu pasniedz. Ja par tām lietām rakstītu kādā absolūti nopietnā izteiksmē, krunkainu pieri, ka tūlīt gals klāt, tas būtu briesmīgi. Bet tas humors, pirmkārt, palīdz, manuprāt, no rīta mosties un, otrkārt, ir jau tādas situācijas, kur tu redzi, ka notiek pilnīgs idiotisms. Mums jau arī sadzīvē, valstī notiek kaut kas… nu skaidri redzams, ka tas ir ačgārni, bet notiek. Uz to vajag paskatīties no kaut kāda cita skatupunkta, nevis kaut kā: «Ak kungs. Kas nu būs!»

Ņemot vērā jūsu pieredzi, kā jums šķiet… Kas bija galvenais faktors tam, ka pēc Padomju Savienības sabrukuma filmu kvalitāte Latvijā pilnībā mainījās? Vai tas bija tikai naudas jautājums? Un kas notika ar kino cilvēkiem pēc tam?

Tā mašinērija, kino ražošana bija nostādīta ļoti labā līmenī, manuprāt, gan telpu ziņā, gan aparatūras ziņā, gan arī tāda iekšējā klimata ziņā. Bet tur var būt tikai minējumi – kas tur notika, kad to [Rīgas] kinostudiju nogremdēja. Daudziem cilvēkiem tas bija dramatiski, lai neteiktu traģiski. Un es domāju, ka Latvija zaudēja. Tas ir skaidrs, ka boļševiku laikā, dieva dēļ, es negribu viņus atpakaļ ne sekundi, bet tā kā Rīgas studija ražoja desmit aktierfilmas gadā, to Latvija nevar pavilkt. Bet tas cikls, to nedrīkstēja palaist vaļā. Tas ir tīri tāds ražošanas, ekonomiskais jautājums. Otrais ir tas, ka tādos, nu… kad lielgabali runā, mūzas klusē. Lielgabali gluži nerunāja, bet tas bija tāds laiks, kad jautājums par to, vai būs kāds humanitārās mākslas novirziens, bija pakārtots. Galvenais bija dabūt krievu armiju ārā. Tas arī tāds pagrieziens.

Un pats galvenais, man šķiet, ir psiholoģija un cilvēku domāšana, jo tad, kad mēs strādājām pie izrādes vai filmas, bija iekšējais cenzors, ielikts tā kā gēnos iekšā. Tu zināji: ja tu taisīsi, kā gribi un domā, tad labākā gadījumā tevi nelaidīs cauri. Un tāpēc tika runāts tajā «Ēzopa valodā». Un tā visā boļševiku sistēmā bija vienāda - kaut kur vairāk, kaut kur mazāk. Un tagad, kad ir jaunie laiki, ja gribi, lūdzu, uzkāp uz podesta un saki: «Nost ar pašreizējo valdību!» Neviens tevi nepaņems aiz dziesmas. Lūk, un šī domāšana kaut ko ir samežģījusi smadzenēs. Gribi par kaut ko taisīt? Lūdzu. Tāpat skatītājs, kas sēdēja tajā zālē vai gāja uz izstādi, viņš jau prata lasīt. Viņš bija iemācījies to «Ēzopa valodu».

Un aiz kaut kādas mušas varēja saprast, ka tas ir liels maitasputns vai otrādi.

Un tas nav tik vienkārši. Es domāju, ka tas ir paaudžu jautājums, lai šo mainītu. Bet tas atņem zināmu... Tas kaut ko ierobežo. Tas arī ir viens no būtiskākajiem iemesliem, kāpēc sāka buksēt arī tā mākslinieciskā puse. Arī dokumentālajā ķinī, jo pašlaik tā ir tāda laba fiksācija, bet, teiksim, pagājušā gadsimta 60.gados latviešu dokumentālais ķinis bija tik tēlains un arī ar lieliem zemtekstiem. Daudz ko nelaida cauri, daudz kas palika plauktā.

Ko jūs prognozējat kino nākotnē?

Es nezinu, kad tā pa īstam tas kino atkopsies gan radoši, gan ekonomiski. Filmu skaitam, protams, ir nozīme. Bet ja vienu laiku mums ir pa 1,5 filmām gadā, tad ir pārrauts process, jo tur ir nepieciešami visi kino cilvēki apkārt – filmas montāža, gaismas utt. Tur ir vesels profesiju saraksts. Es, teiksim, vienu laiku strādāju kopā ar ļoti labu grimētāju. Bija tāda pauze pagājusi, un es viņu aicināju uz ķinīti. Viņa man teica: «Vari, neplēs man vaļā rētas!» Viņa bija dabūjusi ļoti labu piedāvājumu vienā salonā un teica man: «Es tagad aiziešu pie tevis. Divus mēnešus es atveldzēšu dvēseli. Bet pēc tam kur es likšos?» Viņa ir tikai viens piemērs no simtiem.

Man šķiet, ka tā ir aksioma: bez naudas kino nevar uztaisīt, pat ja būtu laba tehnika. Tomēr tai kino sistēmā buksē viena būtiska lieta. Es to varu tikai konstatēt, bet nezinu recepti. Tāpat kā valstī buksē viena lieta. Valstī buksē tā lieta, ka nav tai eglītei stumbra – galvenā, kāpēc mums viņa ir vajadzīga. Stumbram tad var likt zarus klāt.

Bet mēs bieži sākam ar zaru un aizmirstam to stumbru.

Un ķinītī tāpat. Ir jauni cilvēki, kuri grib ķinītī strādāt. Daudzi iziet dažādas skolas – tagad ir iespējas no Jelgavas līdz Jeruzalemei. Cilvēku pārprodukcija ir. Bet tam pašam [Nacionālajam] kino centram… man šķiet, ja es tā sāktu pa vienam no tiem cilvēkiem pratināt, kas ir lēmēji, – kādus ķiņus man vajag taisīt? Tur visādas atbildes - vajag dažādus žanrus… Bet pats kāpēc mums vajag taisīt filmas? Lūk, uz šo jautājumu, manuprāt, ir ļoti subjektīvs vērtējums, un viņš ir neformulēts principā. Nevis kad uzrakstīts uz papīra pa punktiem. To prot visi. Bet principā. Lūk, tā, manuprāt, ir galvenā ķibele. Jo ir skaisti - simtgade, vismaz tiek cilvēki pie filmām. Bet… Protams, ir viegli runāt, bet nenormāli grūti darīt.

Kas, jūsuprāt, ir kino mērķis? Kāpēc filmas ir vajadzīgas?

Pašlaik ir ļoti augsts vilnis aicinājumam lasīt vairāk. Kāpēc jālasa? Kāpēc jāskatās kino? Es esmu, protams, vecmodīgs un pagājušā gadsimta cilvēks, bet man šķiet, ka dators ir liels tehnikas sasniegums, bet viņš šausmīgi daudz ļauna izdara. Sevišķi jauniem cilvēkiem… tā informācijas plūsma, pie tam bezjēdzīga bieži. Teiksim, manā laikā skolā reizrēķins bija jāzina, bet tagad tas nav vajadzīgs. Nerunājot par kaut ko citu… Kas ir Šekspīrs? Nospiež un uzzina. Tajā sekundē viņš zina. Tehnika nestrādā uz jūtām, cilvēka emocionālo daļu. Noplicinās to cilvēku emocionālās pasaules bagātināšana ar bildēm un skaņām un čuš.

Nupat ieskicējāt arī savas filmas sižetu.

Nu, jā. Arī par to tur ir. Kāpēc komēdija? Kurā valstī, kurā miera stūrī ir tā, ka viss ir putukrējumā un zaftē? Arī tajā pašā nelaimīgajā datorā. Sevišķi jauni cilvēki: «Ahaha, vai tad tā ir valsts?» Es traks palieku, tāpēc, ka tā neapjēgšana, ko nozīmē, ka elementāri maizes trūkst. Amerikā izdevās pabūt, un vienā ģimenē, kur sieva ir skolotāja, vakarā pasēdējām. Viņa sāka: «Kā jūs to Latviju esat nolaiduši!» Es jau cēlos augšā, lai teiktu: «Nu tad brauciet...» Tomēr tika nomainīta tēma.

Bet tā… staigāt ar simtlatīgām krosenēm kājās, austiņas uz ausīm, ar auto aizved uz skolu, un viņš saka, ka dzīve ir smaga. Bikses nost un pa dibenu.

Tas nenozīmē, kas es noliedzu, ka ir milzīgi daudz aplamību. Lūk, un šajā virzienā noderētu ļoti laba komēdija. Bet ar to mēs esam mazliet aplaupīti no dieviņa puses. Nav kaut kā attīstīts tas žanrs. Man liekas, ka tā ir ar latviešiem. Kāpēc itāļi, franči, gruzīni tā pasmieties par sevi prot… neaizvainojot? Bet latvietis ir tāds, ka par citiem jā. Bet nepieļauj, ka viņam pašam arī kāda kleina kāja ir. Nezinu, vai tas nāk no 700 gadu verdzības, vai kaut kā cita. Brāļi Kaudzītes mēģināja – izlaida romānu un pēc tam viņus gandrīz nolinčoja.

Ko jūs domājat par mūsdienu jaunajiem kino censoņiem?

Es viņus apskaužu tajā ziņā, ka lielākajai daļai no viņiem nav mazvērtības kompleksu. Jaunie ir daudz caursitīgāki. Apskaužami arī tas, ka tā pasaule tagad ir vaļā. Bet principā jau viss ir atkarīgs no talanta.

Kā jums šķiet? Kādas filmas pašlaik vajadzētu uzņemt Latvijā?

Piedāvājumam mākslā ir jābūt visiem stāviem. Nevar taisīt kaut kādu elitāro, tikai intelektuāļiem vai tikai komēdijas. Katram, kas Latvijā kaut ko dara jebkurā virzienā, ir jādomā par savu skatītāju pirmām kārtām, nevis par to, ka es tikšu uz Kannām vai netikšu. Piemēram, «tā būs festivāla filma». Kas ir festivāla filma? Manā izpratnē tā ir laba filma.

Ilgi strādājāt tikai teātrī. Kādēļ izlēmāt, ka tagad tomēr jāuztaisa filma?

To es izlēmu jau sen. Es nekad neesmu to domu pametis. Bija arī kādi no manis neatkarīgi šķēršļi. Tomēr tagad ir tas brīdis, kad ir Latvijas simtgades programma, kur tiek atvēlēti vairāk līdzekļi arī ķinītim. Līdz ar to… šo scenāriju paņēma šai vilnī iekšā. Man nav paziņu un draugu baņķieru vidū. Mēs ar Alvi esam pazīstami no lielas, dziļas jaunības caur kino. Bija tāda filma «Noktirne». Tā bija Alvja pirmā filma, un es biju kā asistents par aktieriem. Un kaut kas mums klapēja, cilvēciski un citādi. Tā mēs sākām kopā darboties. Es pats rakstīt knapi vēstules protu, kur nu vēl scenāriju.

Ar ko atšķiras režisora darbs teātrī un kino?

Profesija ir viena būtībā. Bet kino ir citi izteiksmes līdzekļi un arī visa kino uzņemšanas mašīnērija. Ja nav kaut kādus «zeļļa gadus» gājis cauri, tad ir ļoti grūti orientēties – var būt pilna galva ar idejām, bet tu nezini, kā to realizēt. Proti, man ir diploms un es kāpju režisora postenī. Tur ir jābūt kaut kādam ģēnijam, lai varētu tā. Bet atšķirība, protams, ir. Skatuve ir stipra ar savu nosacītību. Ir arī mazliet savādāks darbs ar aktieriem. Tīri tad, kad to rezultātu rada. Teātrī tas process ir 1,5 līdz 2 mēneši, lai no lasīšanas brīža nokļūtu līdz olimpiskam stāvoklim. Ķinītī mēs satiekamies no rīta, uzliekam, samēģinām un vakarā jau ir jābūt produktam, kas tiek iemūžināts. Bet tā jau principā tā profesija tā pati ir.

Kurā vietā jūtaties labāk – teātrī vai kino?

Man ir ar tādiem viļņiem. Kad ilgi nav pie kameras, tad ļoti gribas pie viņas būt. Un, kad visu laiku ir pie kameras, tad gribas skatuvē, jo ir tas teātra nosacītības vilinājums. Skatuvē nosacītībai ir daudz lielāka iespēja nekā uz ekrāna. Vienkārši... labā izrādē skatītāja fantāzija tiek pieslēgta daudz vairāk nekā ķinītī. Ir jau visādi eksperimenti, bet ķinītī būs ļoti grūti šo te tasīti, teiksim, pasniegt kā atombumbu, bet uz skatuves to var izdarīt - vienkārši izraisīt to visu atmosfēru, kas ir uz skatuves – vidi, notikumus un spēles veidu aktieriem -, ka skatītāji zālē tic, ka šī te tasīte var uzsprāgt. Ķinītī tas būtu daudz, daudz sarežģītāk.

Kā jūs nonācāt pie režisora profesijas?

Man tīri ģimeniski – tēvs bija režisors un mamma bija aktrise. Jau no vecuma, kuru kaut cik atceros, es nīku teātrī vai arī mēģinājumā, skatījos izrādi, jo vecāki nebija mājās, bet tur. Līdz ar to arī uz skolas beigām, kad lielākā daļa domāja, uz kurieni iet, man nebija šaubu, ka man ir jāiet uz to pusi. Varbūt vienkārši tāpēc, ka es cita veida dzīvi nezināju. Jebkurā gadījumā,

protams, ir brīži, kad domāju - velns lai parauj tādu dzīvi,

kā dzied dziesmiņā. Bet, tā nopietni runājot, es nenožēloju to soli. Tā profesija ietver tik daudz jomu iekšā. Atceros, ka mācījos Krievijā un pasniedzējs, kurš vadīja kursu, teica, ka nekad režisors nebūs tas, kurš, ejot pa ielu, neskatās augstāk par pirmā stāva logiem. Ir jāinteresējas par visu un ļoti daudz kas jāzina, tēlainā domāšana ir nepieciešama.

Kādi ir jūsu tālākie plāni pēc filmas pirmizrādes?

Vēl man ir [Valmieras drāmas] teātris. Es tagad gatavoju materiālu uz jauno sezonu. Manā profesijā tā materiāla meklēšana, man viņa ir ļoti mokoša, un es neatceros, kad esmu paņēmis kādu grāmatu tā vienkārši palasīt. Vienmēr – vai tur nebūs kaut kas slēpts, ko varētu taisīt uz skatuves vai ķinītī – tā tīri utilitāri, praktiski.

Vai jums pašam ir kāds darbs, kuru izceļat starp citiem?

Tas tāpat kā piecu bērnu mammai prasa, kurš tev ir mīļākais. Gan ķinītī, gan teātrī ir veiksmīgāki un neveiksmīgāki darbi. Vienkārši ir reizes, kad paveicās pa visām līnijām, kad ir labs rezultāts un arī laba atskaņa. Bet tas nenozīmē, ka kāds darbs, kurš neizskanēja, man nav tuvs, jo, ticiet man, uztaisīt vienu ķini prasa ļoti daudz nervu.

Neglābjami «Ezera sonāte» ir daļēji veiksmes stāsts. Tai bija ļoti laimīgs ekrāna liktenis, tāpēc tā nav vienaldzīga. Bet, teiksim, es taisīju.. un arī izrādes ir tādas, kuras viegli galvā var restaurēt. No visas tās gūzmas pateikt vienu… Tomēr noteikti melo kāds man kolēģis, kurš saka, ka viņu neinteresē skatītāju reakcija. Viņš melo sev. Domāju, ka arī rakstnieks labprātāk bibliotēkā redz grāmatu, kura ir saņurcīta un aplaistīta, nekā svaigu…