Neliels ieskats grupas vēsturē. 1997. gadā tapušo projektu veido trīs dalībnieku (Arve Henriksens, Deathprod jeb Helge Stēns un taustiņinstrumentālists Stole Stoerlokens) pamatsastāvs, kas periodiski piemeklē atbilstošus līdzdalībniekus. Viens no pazīstamākajiem šajā sarakstā ir «Led Zeppelin» leģenda Džons Pols Džonss, bet Rīgas koncertā tie būs džeza vecmeisteri – ģitārists Terje Ripdāls un trompetists Nils Peters Molvērs. Sarežģīti, protams – zem katra no šiem vārdiem iespējams uzskaitīt fascinējošu muzikālās vēstures aprakstu, taču, koncentrējoties tieši uz jaunā albuma materiālu, tas nebūt nav galvenais, kas jāņem vērā.

Tikpat garas un fascinējošas var būt variācijas par «Supersilent» žanrisko piederību. Avangarda improvizācijas, elektronisko eksperimentu, frīdžeza, radikāli konceptuālas mūzikas «birkas» var sarindot katram tīkamā kombinācijā, ja rodas tāda vēlme. Bet arī tas nav tik būtiski.

Svarīgākais elements, protams, ir pati mūzika. Savā jaunākajā ierakstā (šis ir apvienības 12. albums) «Supersilent» turpina izzināt tumšākās un, šķiet, aukstākās skaņu gammas, kādas iespējams radīt. Albumu veido deviņi skaņdarbi – divarpus līdz trīspadsmit minūšu garumā – kas viens otru pārspēj intensitātē. Pasperot soli atpakaļ, jāpaskaidro, ka pēc ceļojumiem dažādos džeza un ambientās mūzikas slāņos grupas dalībnieki acīmredzot nonākuši pie vēlmes izzināt disharmonijas un aritmijas potenciālu. Lielākā daļa skaņdarbu nav raksturojami ar klasiski pieņemtiem muzikalitātes raksturlielumiem, jo tos burtiski veido improvizēti radītu trokšņu kopums. Šeit aktuāls kļūst mūžvecais, banālais jautājums par «mūzikas» definīciju – vai nepieciešama jebkāda veida harmonija, jebkāda veida kompozīcija, lai skaņas kļūtu par mūziku? «Supersilent» gadījumā atbilde ir noliedzoša vai, precīzāk, neskaidra.

Albuma «melodiskākās» daļas attāli atgādina «powernoise» estētiku, taču proporcionāli trokšņu īpatsvars krietni pārspēj ritmiku – lai arī albumu viscaur vij vēsas arpedžijas un dekonstruēti bītu elementi. Pat tumša ambience nav precīzs apzīmējums – «Supersilent» mūzika ir krietni aukstāka, mazāk glamūrīga. Drīzāk – drastiska, radikāla, nesaudzīga, raupja. Un tieši šeit slēpjas «Supersilent» spēks.

Absolūti necilvēcīgā, arktiskā trokšņu lavīna, kas klausītāju satriec un atstāj bez atkāpšanās ceļa, ir radīta apzināti, tajā nepastāv nekādas nejaušības. Šķietami uzskatāma paralēle velkama ar «harsh noise» estētiku, taču «Supersilent» mūziķi līdzīgu mērķi sasniedz ar daudz izsmalcinātākiem, rafinētākiem līdzekļiem. Tā ir mūzika, kas varētu būt kādas cilvēkam svešas, mehāniskas, matemātiskas ierīces komponēta.

Atgriežoties pie cilvēku valodas – klausoties šo mūziku, nav iespējams no tās noslēpties, tā satrauc, biedē un mierina vienlaikus. Pēc albuma noklausīšanās ir sajūta kā pēc nežēlīgas, sāpīgas masāžas, kas izdzēsusi, izmainījusi iepriekšējo stāvokli. Izcils piemērs tam eksperimentālās mūzikas spārnam, kas strādā kā terapija. Caur destrukciju attīrīt apziņu, atbrīvojot no liekā. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka tieši to būs iespējams piedzīvot arī koncertā Rīgā.