Dž. Dž. Džilindžera Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) iestudēto lugu Dārznieks Kamals, tā vēstīts programmā, ir sarakstījis līdz šim Latvijā nezināms dramaturgs Aleksandrs Stings. Bet internetā kā šī paša dramatiskā darba autori uzrādīti divi – Aleksandrs Stings un Nikolajs Jakimčuks. Vai tā ir literāra mistifikācija, kas apliecina N. Jakimčuka sadalīšanos divās personās, vai arī A. Stings ir reāla persona, atbildēt informācijas trūkuma dēļ nevaru.

Atgādināšu vien to, ka Džilindžers Dailes teātrī savulaik iestudējis veselas divas N. Jakimčuka lugas: Trīs draugi – Hemingvejs, Selindžers, Bekets (2003) un Piedzēries kuģis (2004), kuras tāpat kā Dārznieks Kamals ironiski rotaļājās ar citu rakstnieku tekstiem, šoreiz arī ar mitoloģiskām (bībeliskām) alūzijām.

Noslēpumainā dārzā, kas pieder noslēpumainam, ar Austrumu meditāciju pārņemtam kungamkalpam Kamalam, kurš gaida jaunus grēku plūdus un, laiku īsinot, raksta lugas, režisors D., kas varbūt nemaz nav režisors, bet gan klaidonis, grasās uzņemt filmā transformētu versiju par cilvēku pirmo grēku – pavedinātājs būs Ādams, bet Ievas – veselas divas. Ar motivāciju, ka filmas patiesīguma līmenis celsies, ja tajā spēlēs neprofesionālas izpildītājas, uz Ievas lomu provēm tiek uzaicināta supermārketa pārdevēja Azālija un striptīzdejotāja Patrīcija. Kamals atzīst, ka viņš dārzu kopj jau "trīsdesmittūkstoš gadus", palaikam atskan zvēru rēcieni, kurus dārznieks atlasījis savam Noasa šķirstam, – šīs un tām līdzīgas dīvainības pieļauj domu, ka darbības vieta ir variācija par Ēdenes dārzu. Taču viencēliena centrālā līnija saistīta ar jaunrades problemātiku. Džilindžers jau otru reizi savās iestudētāja gaitās atgriežas pie šīs katram māksliniekam allaž aktuālās tēmas – arī pirms gadiem desmit tapušajā uzvedumā Trīs māsas. NeČehovs galvenais varonis bija režisors, kurš, atšķirībā no kino fana D., nodarbojās ar teātri. Luga, iespējams, ir naivi pretencioza, bet loģiska; tā akcentē domu par dzīves un mākslas nesaraujamo saistību – D. spēj realitātē savaldzināt Azāliju un Patrīciju, respektīvi, abas Ievas. Tieši tādēļ viņam izdodas uzņemt ģeniālus kadrus, jo spēja raisīt jūtas dzīvē nomaina režisora māksliniecisko impotenci ar potenci. D. un abu jauno sieviešu ekstātiskās tuvības brīdī, kas, iespējams, parodē V. Sorokina Ledu, visi trīs nomet drēbes, mainās ar tām un kvēli apkampjas, dūdodami kā baloži. Tas, protams, sievietes nekavē smagi piekaut D., kad atklājas meli par filmu, kas īstenībā varbūt nemaz nav meli – kad D. pazudis, no "pašas Holivudas" atskan zvans, lai dēļ dažiem ģeniālajiem kadriem slēgtu ar viņu līgumu.

Var būt, ka Džilindžers Dārznieku Kamalu izvēlējās tādēļ, lai atsvešinātā versijā caur D. personu runātu arī par sev patlaban aktuālām noskaņām – zināmu spēku izsīkumu pēc milzīgu sasprindzinātu enerģiju prasījušās grandiozās Kaligulas izrādes, jaunu māksliniecisko ideju trūkumu, par ko liecina divi nākamie uzvedumi Izvirtulis un Dāma bez kamēlijām, subjektīvo izjūtu, ka atzinība atnākusi par vēlu... Taču rodas iespaids – kādā brīdī režisors nobijies vai sakautrējies no potenciāli iespējamās grēksūdzes un visus lugas notikumus un tēlus, izņemot Jāņa Paukštello atveidoto Kamalu, pakļāvis izsmieklam farsa stilā, tādējādi gandrīz pilnīgi laupot notiekošajam jelkādu jēgu. Režisors arī svītrojis ekstāzes ainu, sagraujot lugas notikumu loģiku.) Jāņa Paukštello Kamals, ģērbts melnā togā un ar tādas pašas krāsas galvas apsēju, vienīgais runā dabiskā tonī, sev raksturīgā nedaudz dziedošā intonācijā un saglabā dārznieka noslēpumainību. Par Anda Stroda iemiesotā D. saistību ar izrādes režisoru liecina vienīgi tā ārējais tēls – kuplie pusgarie mati un melnais ietērps: ādas žakete, džinsi, krekls un saulesbrilles. (Pirmizrādes vakarā, vienādi ģērbti, ar tumšajām brillēm, viņi uz skatuves stāvēja blakus kā dvīņi.) Andis Strods apveltīts ar labām novērotāja un parodiju meistara dotībām – nosmiet mākslinieku, kas "lokās un mokās" radību procesā, viņam nesagādā nekādas grūtības. Itin gaumīgs ir aktiera pārspīlējums, atveidojot D. izkāpināto pašapziņu un dēmoniskos depresijas brīžus. Taču – kāda mērķa dēļ tiek patērēta aktiera tik ievērojama enerģija, saprast grūti. Pilnīgs apjukums iestājas, vērojot, ko un kā spēlē Inga Alsiņa (Patrīcija) un Sandra Zvīgule (Azālija). Ja nebūtu zināmi citi režisora skatuves darbi, viņu varētu turēt aizdomās par antifeministiskiem uzskatiem, kurus tas paudis šai izrādē, ar nolūku pazemot kā varones, tā viņas spēlējošās aktrises. Lugā Azālija un Patrīcija ir vienkāršas, panaivas meičas un nekādas tur intelektuāles, par ko liecina viņu sirsnīgā ticība ar D. palīdzību "iekļūt filmā", lai nopelnītu pasaules slavu un kaudzi naudas. Taču viņas nekādā gadījumā nav monstrozas idiotes. Abas aktrises režisora vadībā dara visu, lai radītu priekšstatu par agresīvām, galēji vulgārām būtnēm. Viņas nevis runā, bet skaļi kliedz, smejas liktenīgos smieklus, kas aizlienēti no deģenerēta romantiskā teātra arsenāla, skraidelē pa skatuvi, sperot milzīgus soļus. Sandras Zvīgules varone dīvaini vaibstās, bet Ingas Alsiņas Patrīcija dveš uzkurinātā pārelpā. Kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa radījusi dīvainus tērpus, kas pasvītro jauno sieviešu grotesko būtību – Patrīcijai ir gari zābaki un bruncītis, kas nevis ko aizsedz, bet maksimāli atkailina, Azālijai – sarkana platmalu cepure, kas nemitīgi krīt acīs. Bet Sandra Zvīgule un Inga Alsiņa taču nav nekādas nevarīgas jauniesācējas, viņas pieder pie JRT labākajām aktrisēm. Kas noticis? Ja izsvītrota ekstāzes aina, sieviešu tēliem tiek atņemta jelkāda skatuviskās pārvērtības un attīstības iespēja, aktrisēm atliek demonstrēt vienīgi sliktos raksturus, kas finālā kulminē, nogalinot D. Tāpat laikam būs vienīgi mīts, ka visi JRT aktieri spēj strādāt absolūti patstāvīgi, bez režisora profesionālas palīdzības. Un pats galvenais: rodas iespaids, ka varbūt Džilindžers vēlējies caur ironiju un grotesku paust nopietnu, pat traģisku saturu. Šāds stils raksturīgs pēdējo gadu Alvja Hermaņa izrādēm. Bet ne tikai – visai veiksmīgi līdzīgā ievirzē strādājis arī Džilindžers tādās savās izrādēs kā Penelope un Diks un Kaligulā. Bet šoreiz Džilindžers palicis pusceļā, apstājoties pie parādību karikatūriska izsmiekla. Neko daudz režisoram nav palīdzējusi arī Mārtiņa Vilkārša kā vienmēr elegantā, bet šoreiz statiskā, it kā vairāk izstādei, ne izrādei paredzētā scenogrāfija, ko iedvesmojusi tā dēvētā fantāzijas māksla. Trīs aizslietņi, kuru krāsa izrādes laikā mainās no violeti rozā uz gaišziliem toņiem, darbībai no skatuves telpas atšķēlusi priekšējo daļu. Kreisajā pusē uz aizslietņa ar datorgrafiku uzgleznots izteiksmīgs žuburots koks, bet labajā pie aizslietņa novietots telpisks objekts – drakona galva, virs kuras gaisā slienas divas zābakotas kājas, bet no pieres aug gari taustekļi. Drakona sejas kaprīzā izteiksme nedaudz atgādina kādu labi pazīstamu latviešu režisoru. Finālā, kad atskan telefona zvans no Holivudas, skatuves tumsā kā divi prožektori iedegas briesmoņa acis un atskan tā mehāniskā balss, kas runā holivudiešu tekstu. Rodas asociācijas gan ar antīkās Grieķijas teātrim labi pazīstamo dievu no mašīnas, gan ar sātana oglēm līdzīgajām acīm Trepļeva lugā, kas tiek izrādīta A. Čehova Kaijā. Un kļūst tāpat kā Trepļeva izrādē – auksti, auksti un vientuļi, vientuļi. Jo grēksūdze nav notikusi.