Tu esi jauno grupu konkursa „ImproRoks” fināla žūrijā. Ar ko šis konkurss šķiet savādāks nekā citi līdzīgi?

Pirmais iespaids ir tāds, ka šis konkurss ir organizētāks. Publiskajā telpā arī neesmu manījis nekādas negācijas pret to. Vēl man grupas, kas tur piedalās, ir pilnīgs jaunums. Bieži vien ir bijuši festivāli, kuru sastāvu izlasot, varu uz turieni pat neiet un uzreiz izdarīt savus secinājumus un vērtējumu. Šajā gadījumā, apskatot finālistu sarakstu, es neko par tiem nezinu. Mani nedaudz mulsina visi tie angliskie nosaukumi, bet ir 2011. gads, un tas laikam jau ir saprotami. Taču ar interesi noskatīšos un noklausīšos, ko jaunieši ir sadarījuši. Es nojaušu, ka tas atšķirsies no tā, ko man nākas vērtēt sestdienās, vairāk sagaidu roku. Visticamāk, kāds „uzkapās”.

Runājot par jaunajām rokgrupām, visvairāk izceļas divi virzieni – vieni mēģina „kapāt” smagā roka virzienā, otri savukārt cenšas kaut ko eksperimentēt, atdarinot britu alternatīvā roka paraugus. Vai ir sajūta, ka vispār ir tāds jaunais latviešu roks?

Man liekas, ka nav. Attiecībā uz roku par tādu savējo mūziku varēja runāt varbūt astoņdesmitajos gados. Lai gan arī tas viss ir būvēts uz „Scorpions”, kā „Līvi”, Billija Aidola, kā „Linga”, un tamlīdzīgas bāzes. Par vietējo roku varbūt var runāt pāris grupu gadījumā. Viena ir „Turaidas roze”, jo Imants Kalniņš kā komponists ir darbojies ļoti specifiski un ir uzlicis savu zīmogu, un otra ir „Pērkons”, jo viņi vienmēr ir izmantojuši pašmāju klasiķu tekstus, bijuši izteikti latviski. Varbūt vēl (Jāņa) Lūsēna daiļradē kas tāds ir saklausāms, bet viss pārējais ir sekošana līdzi pasaules tendencēm, kas arī ir saprotami. Tā jau notiek visā pasaulē.

Mūsu vēlme, kā agrāk teica, “piedzīt visu firmai” ir vairāk nekā saprotama, jo esam bijuši no tā visa atdalīti. Tas vienmēr ir bijis kaut kur TUR, citur. Līdz ar to es domāju, ka šī vēlme panākt to līmeni ir iesakņojusies un pārgājusi arī uz jauniešiem, kuri tagad mēģina kopēt „Coldplay”, „Muse” un citas grupas.

Šeit tā visa joprojām nav, Londonā tā ir ikdiena. Joprojām ir dzīva apziņa, ka tur ir labāk nekā šeit. Savā ziņā tā ir arī baigā bezizeja, jo tas unikālais tā arī nerodas.

Vai nav vainojams arī publikas spiediens, jo arī festivāla „Bildes” jauno grupu koncertā parasti ir divas vai trīs grupas, kas acīmredzami mēģina eksperimentēt, darīt citādāk, bet lielākajai daļai publikas tas nemaz tā īpaši neinteresē. Tā priecājas par vieglāk saprotamu mūziku.

Tas tā ir! Tad ir jāsaka klasisks padoms jebkurai jaunai grupai: visiem mīļš nekad nebūsi. Tas ir jāsaprot uzreiz. Ir jāmeklē savs klausītājs. Pat ja sākumā tie klausītāji ir četri, bet viņiem viss ļoti patīk un tu pats zini, ka dari savu lietu kaut kādā līmenī, tad tie klausītāji ātri vairosies. Nav jābrīnās, ka gadu tu spēlēsi tiem četriem, pēc tam astoņiem un tad jau 16... Taču tas ir jādara patiesi, nevis ar mērķi uzreiz sasniegt stadionu auditoriju. Tas nav reāli! Jebkura klasiskā rokgrupa pasaulē tā arī ir uzaugusi – ar pacietīgu, ilgstošu darbu. Rokmūzikā attiecības ir personīgas – lielākie rokstāri patiesībā ir vienkārši cilvēki un runā tajā valodā, ko klausītājs saprot, ir tieši tādi paši.

Mūsdienās gan ir alternatīva šai formulai – aizej uz „OKartes skatuvi” un pēc nedēļas jau esi zvaigzne!

Jā, šādi TV šovi ir absolūta realitāte.

Turklāt šīs jaunās TV zvaigznes ātri vien konkurē dziesmu topos ar mūziķiem, kuri darbojas jau gadiem ilgi.

Tā ir! Taču televīzijas produktam ir arī milzīga riska pakāpe. Pirmkārt, šis zīmogs tevi vairs nekad nepametīs, otrkārt, šī nenormālos tempos iegūtā atpazīstamība tev uzliek milzīgu pārbaudījumu kā cilvēkam. Lielākā daļa to nevar izturēt. Dažiem „sakāpj galvā”, daži saprot, ka tas vienkārši nav viņiem, dažus „samaļ”, jo viņi ir morāli nenoturīgi.

Lai kļūtu par zvaigzni uz ilgstošu laiku, ir vajadzīgi ne tikai panākumi, bet arī konkrētas īpašības – spēja strādāt ilgstoši un spēja laiku pa laikam zaudēt, kas nozīmē izdot ko tādu, kas nevienam nav vajadzīgs, un nospēlēt sūdīgus koncertus, un tomēr turpināt to lietu darīt.

Taču šādi šovi ir viens konkrēts veids, kādā šobrīd eksistē popmūzika. Tas ir ļoti, ļoti ātrs produkts, kas lietojams īslaicīgi gan pēc satura, gan pēc būtības. Tas tā vienkārši ir. Man laiku pa laikam sagribas apēst kaut ko no „Makdonalda” produktiem. Nesaskatu tajā neko sliktu. Tā ir mūsu dzīves sastāvdaļa. Ja jau tas nebūtu vajadzīgs, tas nepastāvētu.

Tāpēc jau to sauc par popmūziku – populāro mūziku!

Jā, un, ja pēc 50 gadiem cilvēki paskatīsies atpakaļ, tad tā būs konkrēta šī laika mūzikas sastāvdaļa. Ļoti būtiska un liela.

Šādi TV šovi vispār ir vajadzīgi mūzikas industrijai?

Viņš gan piedalījās jau nākamajā TV šovā.

Jā, bet ne jau visus aicina uz nākamo šovu. It īpaši konkurējoša televīzija. Līdz ar to, tie ir sasniegumi. No „O!Kartes akadēmijas” varu teikt, ka trīs dzīvotspējīgie turpina cīņu par savu vietu – Nikolajs, Samanta (Tīna) un Evija Sloka, kas gan tagad mācās Anglijā, bet gatavo jaunu programmu, un singli guvuši vērā ņemamus panākumus. Tā inerce ir piedalīties atkal kādā nākamajā šovā, „Eirovīzijā”... To TV dopingu viņi ir saņēmuši, bet arī labi apzinās, ka tad, kad tu no tā ekrāna pazūdi, tad esi spiests dzīvot to parastā muzikanta dzīvi, kas nav nemaz tik salda. Tie, kas iztur divus gadus arī tādā veidā, patiesībā ir baigi spēcīgie, jo ir rūdīti jau aukstā un karstā ūdenī. Es tiešām visu „Talantu fabriku” laiku biju milzīgs pretinieks tam visam. Man tiešām riebās. Tagad dīvainā kārtā esmu jau iesaistīts tai procesā. Gadiem ejot vienkārši sapratu, ka esmu spiests ar to rēķināties. „American Idol” ir, „Britain’s Got Talent” ir, viss tas notiek visā pasaulē. Nevaru uz to noskatīties no malas, tādēļ ir jāpiedalās. Lai izdzīvotu, piedalītos tirgū, kas šobrīd tādas lietas ražo un pārdod. Labāk ir sadarboties, nekā no malas vērot un turpināt spļaudīties.

Ar dzirnavām nav jēgas cīnīties...

Taču, ja runājam par „OKartes skatuvi”, tad man ir milzīgs prieks, ka tur lietas tiek radītas. Viņi ne tikai ņem un kaut ko izmanto, bet paši arī rada dziesmas! Tā ir milzīga vērtība, pirmkārt jau viņiem pašiem. Kad viņi iznāks no tā šova ārā, viņiem būs kā minimums 12 šova laikā pašu sarakstītas dziesmas!

Būtībā albums.

Jā! Pabeidzot šovu viņiem nav jākaunas, ka nav pašiem sava repertuāra. Viņi var uzstāties jau ar savām dziesmām.

Tā patiesībā ir liela revolūcija TV šovos! Taču nebrīnos, ka tā nesasniedz milzu reitingu, kas pārsistu klasiskos ģimeņu vai kaveru dziedāšanas šovus, jo nav garantēts, ka grupās sadalītie dalībnieki radīs hitus.

Taču starp tām dziesmām, kas ir radītas, ir arī tiešām reāli hiti! Un vēl ir lieliski, ka dalībnieki uzreiz redz arī reālo dzīvi – ko nopelni, to arī vari tērēt. Nav rozā briļļu, kas liktu domāt, ka pēc iziešanas ārā no šova nauda sāks birt no gaisa. Viņi redz, ka nauda nemaz tik vienkārši nenāk – lai nopelnītu 100, 200 latus veselu nedēļu, visiem kopā ir rūpīgi jāstrādā. Tas šajā šovā ir ļoti pozitīvi. Protams, vienmēr var pie daudz kā „piesieties”, kādam noteikti šķiet, ka ir jau arī talantīgāki cilvēki, kuri tur varētu būt, bet tā jau tas būs vienmēr.

Tā tas tiešām būs vienmēr. Tu saki, ka industrijai ir labāk iesaistīties, nekā vērot no malas. Šeit laikam var vilkt paralēles arī ar vispasaules tendenci, likt uzsvaru tieši uz singliem, tūlītējiem radio hitiem, nevis uz albumiem, kuru tirgus tomēr rūk.

Tā ir!

Turklāt Latvijā tāda singlu tirgus nemaz nebija, tas ir radies tagad. Protams, ar nosacījumu, ka tas darbojas 98 procentu nelegālas lejupielādes apstākļos.

Turklāt koncerti, kā zināms, tagad nepārprotami ir mūziķu primārais peļņas avots.

Koncerti noteikti ir primārais peļņas avots. Pirmsākumos ar „bet bet” varējām arī kaut ko nopelnīt ar ierakstiem, bet tagad noteikti ir tā, ka nopelnām ar koncertiem. Bet to nebūs, ja tev nebūs jaunu ierakstu un attiecīgi radio rotācijas. Nekas jau būtiski nav mainījies. Ir uzradies internets, vari daudz ko ātrāk atrast, tirgus ir pamainījies, bet pamatlietas jau nē. Joprojām vajag grupu, kas spēlē, tai ir vajadzīga programma, un tai savukārt jābūt jau iepriekš dzirdētai, zināmai, lai klausītājs zinātu, uz ko viņš iet. Cilvēki vairs nepērk disku, kuram vienkārši ir smuks vāciņš. Tagad viennozīmīgi ir būtisks saturs, ir svarīgi jau iepriekš dzirdēt, ko tu īsti pērc. Kas patiesībā ir forši, jo pelavas ātri nobirst un visi ir spiesti būt līmenī.

Izdevējdarbība ir izdzīvojusi un izdzīvos? Vienubrīd tika skandēts, ka tagad katrs pats ierakstīs un izdos savus ierakstus, izdevēji vairs nav vajadzīgi.

Raksta un izdod paši. Taču neviens nav atcēlis autortiesību likumus, tirgus principus, lielveikalus... Tas viss eksistē.

Jebkurš mākslinieks, kurš pats izdod albumu, ir spiests saskarties ar to, ko viņš nemaz negrib zināt! Daudzi pēc tāda pirmā albuma saprot, ka nav jau jēgas kaut ko izdot! Ir jēga izdot!

Tāpēc, ka ieraksts ir viena milzīga daļa no tavas grupas mārketinga. Tas nav mainījies. Ir mainījies tikai jau minētais mūzikas iegūšanas ātrums un ir mainījies teritoriālais sadalījums. Kādreiz albumi bija pieejami konkrētās teritorijās, līdz ar digitālo pārdošanu šīs robežas ir zudušas. Ir mainījies izplatīšanas veids. Protams, arī formāts – no vislabākā, kas ir skaņuplate, līdz vienam no sliktākajiem, kas ir MP3. Tas, ka lielākā daļa jauniešu mūziku klausās ar mazām austiņām un MP3 formātā, ir briesmīgi. Varu izteikt savu sašutumu, bet neko jau tur nevaru mainīt. Arī pārmest viņiem būtu laikam muļķīgi. Līdz ar to ir uzradusies arī tāda fainšmekeru publika, kurai var ražot ļoti dārgus un skaistus produktus.

Jūs joprojām pārstāvat arī ārzemju māksliniekus. Respektīvi, esat EMI pārstāvji. Vai jūsu dzīvi kaut kā maina tas, ka “Universal” īpašnieki ir iegādājušies EMI?

Es domāju, ka mūsu dzīvi tas nemaina, jo mēs esam neatkarīga kompānija. Nepiederam ārzemju kapitālam, tādēļ paši varam izvēlēties, kā veidot savu biznesu. Varam no viņiem arī atteikties, un nekas briesmīgs nenotiks. Šobrīd jau tāpat ir kas tāds, kas nebūtu iedomājams vēl pirms desmit gadiem – vienā noliktavā pārdodam visu meidžorleiblu produkciju kopā: “Sony BMG”, “Universal”, EMI... Visi ir vienlīdz svarīgi, jo pārdodam visu, ko var pārdot. Arī tiem pašiem meidžoriem, kas viens otru agrāk neieredzēja, jau arī tas ir pilnīgi vienalga. Digitālajā produktā jau sen visi ir vienā čupā. “Universal” ātrāk un veiksmīgāk apguva šo digitālo platformu un tagad vienkārši papildina savu katalogu. Ja runā tā emocionāli, tad man ir nedaudz žēl to britu kompāniju, jo esmu lasījis EMI vēsturi, sajutis to garšu. Dažu padzīvojušu britu vietā es droši vien nobirdinātu kādu asaru... Taču visi jau zināja, ka tā var notikt. Beigu beigās jau tas viss tāpat nonāks vienā milzīgā digitālā “Super Universal” hibrīdveikalā, kam, visticamāk, apakšā būs “Google”. Ierakstīsi meklētājā “music” un varēsi visu nopirkt kaut kādā music.com. Tas, ka cilvēkiem mūzikas piekļuve kļūst ātra un neierobežota, patiesībā taču ir bezgala skaisti. Un, kas priecē visvairāk, mūzikas klausīšanās ir nevis mazinājusies, bet tieši otrādi – kļuvusi vēl izplatītāka.