Sākumā šķita, ka izmeklētājiem veicas, jo daļa atbilžu tika atrastas jau nākamajā diennaktī. Kad policijas patruļa apstādināja pa pretējo joslu braucošo metāliskas krāsas "Alfa Romeo 2000 GT", izrādījās, ka pie stūres sēž 17 gadus vecais Pino Pelozi, kam no vairākām brūcēm tek asinis. Jauneklis nepretojās un tikai kaut ko murmināja par to, ka pazaudējis gredzenu. Policijai bija vajadzīgas dažas stundas, lai noskaidrotu, ka mašīna pieder Paolo Pazolīni, bet gredzens, kas tika atrasts līdzās viņa līķim, ir Pelozi rotaslieta. Nespēdams atspēkot lietiskos pierādījumus, Pelozi atzinās, ka nogalinājis režisoru, taču noliedza, ka to izdarījis tīšām. Jauneklis esot saticis Pazolīni pie dzelzceļa stacijas, un režisors piedāvājis pavizināties ar mašīnu. Pelozi piekritis. Kad abi bija tikuši pietiekami tālu no pilsētas, Pazolīni sācis uzbāzties puisim. Pelozi pretojies, un režisors, paķēris no zemes mietu, uzbrucis puisim un mēģinājis viņu izvarot. Aizsargājoties Pelozi mazliet pārcenties, iesitis režisoram, un, kad tas nokritis — iesēdies mašīnā. Iespējams, tumsa un šoks bija iemesls tam, ka, braucot no notikuma vietas, Pelozi pārbrauca pāri gulošajam vīrietim.
Izmeklēšana tika izbeigta. Pino tika ietupināts aiz restēm. Tomēr lietā joprojām bija neskaidras epizodes. Pazolīni paziņas un draugi viņa nāvi saistīja ar režisora pēdējo filmu "Salo jeb 120 Sodomas dienas". Šajā skandalozajā marķīza de Sada romāna ekranizācijā Pazolīni pārcēlis darbību uz Otrā pasaules kara laiku, savukārt grāmatas varoņus "pievienojis" fašistu partijai, un vairākas neofašistu organizācijas paudušas neapmierinātību ar kinofilmu tās uzņemšanas laikā. Režisoram ne reizi vien "piedāvāts" pārtraukt filmēšanu, piedraudot ar izrēķināšanos. Iespējams, šie draudi tika realizēti aukstajā 2. novembra naktī.
Atšķirībā no policistiem Pazolīni tuviniekus nepavisam nav pārsteidzis tas, ka slavenais režisors nakts vidū izbraucis no pilsētas kopā ar svešu vīrieti. Pazolīni nekad nav slēpis to, ka ir homoseksuāls, turklāt par partneriem bieži izvēlējies puišus no nabadzīgajiem rajoniem. Tāpēc viņš bija biežs viesis pilsētas ne pašās skaistākajās nomalēs. Tas palīdzējis viņam arī kinomākslā — kinoindustrijā neviens nebija tik labs ielas dialektu speciālists kā viņš. Pat nepārspējamais Fellīni ir lūdzis Pazolīni uzrakstīt dialogus savām "Kabīrijas naktīm". No šāda paraduma viņš nevarēja tikt vaļā; arī kļuvis par izsmalcināta dzīvokļa saimnieku, Pazolīni nevarēja pārvarēt kompleksu — sekss viņam saistījās ar grēku, tāpēc nodarboties ar to viņš varēja tikai netīrās ielās, nevis mīkstā gultā. Nelielas pārmaiņas viņa uzvedībā izraisīja attiecības ar Nineto Davoli. Šajā laikā Pazolīni ir uzņēmis savas visoptimistiskākās filmas, kurās sekss tiek slavināts tā visskaistākajās formās — "Dekamerons", "Kenterberijas stāsti", "1001 nakts zieds". Taču pēc šķiršanās ar Davoli Pazolīni atkal devās bīstamajos nakts piedzīvojumos.
PAŠNĀVĪBA KĀ MĀKSLAS DARBS
Tomēr nemaz tik pārgalvīgs Pazolīni nebija. Dodoties seksa izpriecu meklējumos nabadzīgo rajonu tumšajās šķērsielās, režisors labi saprata, kādam riskam viņš sevi pakļauj. Tieši tāpēc viņš vienmēr uzturēja ļoti labu sportisko formu un pat bija apguvis dažus toreiz tik populārā karatē paņēmienus. Arī tas ir pretrunā ar oficiālo Pazolīni nāves versiju — grūti iedomāties, ka septiņpadsmitgadīgs puisis varētu tik viegli pieveikt 53 gadus vecu vīrieti, kurš turklāt ir bruņots ar mietu. Pino tas izdotos tikai tad, ja Pazolīni būtu viņam padevies. Tāpēc režisora paziņu lokā joprojām ir uzskats par to, ka Pazolīni ir rūpīgi izplānojis savu nāvi.