"Viņš bija traks it visā — mākslā un dzīvē, sociālo netikumu atmaskošanā, savās estētiskajās simpātijās, romānos, dzejā, traģēdijās, kritikā. Daudzējādā ziņā pretrunīga un izaicinoša personība. Viņa traģēdija slēpās sātaniskajā enerģijā, kas plūda kā lava. Viņā un ap viņu liesmoja elles ugunis, izvagojot viņa trauksmaino seju, kurā katra grumba liecināja par neapšaubāmu ģenialitāti," mūsdienās teic kāds kritiķis. Pazolīni nepaspēja izdzīvot savu laiku un laikmetu. Viņš gāja bojā, atstādams mums, saviem laikabiedriem un pēctečiem, mīklu, kas norāda uz viņa mākslas, domu un kaislību fenomenu, — kas notiktu, ja viņam būtu dota iespēja turpināt dzīvot un radīt. Iespējams, tas nemaz nav nepieciešams, jo Pazolīni dzīve pārtrūka Tās augstākajā punktā.

PĀRLIEKU PAŠAIZSARDZĪBA?

Itāļu kinoklasiķa izkropļotais līķis tika atrasts 1975. gada 2. novembrī pamestā vietā netālu no Ostijas kuģu būvētavas aptuveni 30 kilometru no Romas. Pirmajā apskatē izmeklētāji secināja, ka Pazolīni ilgi sists, pēc tam viņam pārbraukts pāri ar automobili. Izmeklētājiem radušies vairāki jautājumi: kāpēc bagāts režisors nakts vidū ir bijis nevis savā ekskluzīvajā dzīvoklī Romas centrā, bet gan ubagu kvartāla nomalē? Kāds bija slepkavības motīvs? Kāpēc mākslinieks tika nogalināts tik nežēlīgi? Lai uzskaitītu visas sakritības Pazolīni dzīvē un nāvē, viņa draugs Džuzepe Džidžiane uzrakstījis divas grāmatas.

Sākumā šķita, ka izmeklētājiem veicas, jo daļa atbilžu tika atrastas jau nākamajā diennaktī. Kad policijas patruļa apstādināja pa pretējo joslu braucošo metāliskas krāsas "Alfa Romeo 2000 GT", izrādījās, ka pie stūres sēž 17 gadus vecais Pino Pelozi, kam no vairākām brūcēm tek asinis. Jauneklis nepretojās un tikai kaut ko murmināja par to, ka pazaudējis gredzenu. Policijai bija vajadzīgas dažas stundas, lai noskaidrotu, ka mašīna pieder Paolo Pazolīni, bet gredzens, kas tika atrasts līdzās viņa līķim, ir Pelozi rotaslieta. Nespēdams atspēkot lietiskos pierādījumus, Pelozi atzinās, ka nogalinājis režisoru, taču noliedza, ka to izdarījis tīšām. Jauneklis esot saticis Pazolīni pie dzelzceļa stacijas, un režisors piedāvājis pavizināties ar mašīnu. Pelozi piekritis. Kad abi bija tikuši pietiekami tālu no pilsētas, Pazolīni sācis uzbāzties puisim. Pelozi pretojies, un režisors, paķēris no zemes mietu, uzbrucis puisim un mēģinājis viņu izvarot. Aizsargājoties Pelozi mazliet pārcenties, iesitis režisoram, un, kad tas nokritis — iesēdies mašīnā. Iespējams, tumsa un šoks bija iemesls tam, ka, braucot no notikuma vietas, Pelozi pārbrauca pāri gulošajam vīrietim.

PIRMĀS AIZDOMAS

Izmeklēšana tika izbeigta. Pino tika ietupināts aiz restēm. Tomēr lietā joprojām bija neskaidras epizodes. Pazolīni paziņas un draugi viņa nāvi saistīja ar režisora pēdējo filmu "Salo jeb 120 Sodomas dienas". Šajā skandalozajā marķīza de Sada romāna ekranizācijā Pazolīni pārcēlis darbību uz Otrā pasaules kara laiku, savukārt grāmatas varoņus "pievienojis" fašistu partijai, un vairākas neofašistu organizācijas paudušas neapmierinātību ar kinofilmu tās uzņemšanas laikā. Režisoram ne reizi vien "piedāvāts" pārtraukt filmēšanu, piedraudot ar izrēķināšanos. Iespējams, šie draudi tika realizēti aukstajā 2. novembra naktī.

Atšķirībā no policistiem Pazolīni tuviniekus nepavisam nav pārsteidzis tas, ka slavenais režisors nakts vidū izbraucis no pilsētas kopā ar svešu vīrieti. Pazolīni nekad nav slēpis to, ka ir homoseksuāls, turklāt par partneriem bieži izvēlējies puišus no nabadzīgajiem rajoniem. Tāpēc viņš bija biežs viesis pilsētas ne pašās skaistākajās nomalēs. Tas palīdzējis viņam arī kinomākslā — kinoindustrijā neviens nebija tik labs ielas dialektu speciālists kā viņš. Pat nepārspējamais Fellīni ir lūdzis Pazolīni uzrakstīt dialogus savām "Kabīrijas naktīm". No šāda paraduma viņš nevarēja tikt vaļā; arī kļuvis par izsmalcināta dzīvokļa saimnieku, Pazolīni nevarēja pārvarēt kompleksu — sekss viņam saistījās ar grēku, tāpēc nodarboties ar to viņš varēja tikai netīrās ielās, nevis mīkstā gultā. Nelielas pārmaiņas viņa uzvedībā izraisīja attiecības ar Nineto Davoli. Šajā laikā Pazolīni ir uzņēmis savas visoptimistiskākās filmas, kurās sekss tiek slavināts tā visskaistākajās formās — "Dekamerons", "Kenterberijas stāsti", "1001 nakts zieds". Taču pēc šķiršanās ar Davoli Pazolīni atkal devās bīstamajos nakts piedzīvojumos.

PAŠNĀVĪBA KĀ MĀKSLAS DARBS

Tomēr nemaz tik pārgalvīgs Pazolīni nebija. Dodoties seksa izpriecu meklējumos nabadzīgo rajonu tumšajās šķērsielās, režisors labi saprata, kādam riskam viņš sevi pakļauj. Tieši tāpēc viņš vienmēr uzturēja ļoti labu sportisko formu un pat bija apguvis dažus toreiz tik populārā karatē paņēmienus. Arī tas ir pretrunā ar oficiālo Pazolīni nāves versiju — grūti iedomāties, ka septiņpadsmitgadīgs puisis varētu tik viegli pieveikt 53 gadus vecu vīrieti, kurš turklāt ir bruņots ar mietu. Pino tas izdotos tikai tad, ja Pazolīni būtu viņam padevies. Tāpēc režisora paziņu lokā joprojām ir uzskats par to, ka Pazolīni ir rūpīgi izplānojis savu nāvi.

Arī šim pieņēmumam ātri izdevās atrast pierādījumus. Tiesa gan, par klasiskiem tos ir grūti nosaukt. Tie drīzāk līdzinās simboliem un mājieniem. Lūk, tikai viens no tiem — "oficiālā" Pazolīni slepkavas Pino Pelozi iesauka bija Vardulēns. Tieši tā tēvs sauca Pazolīni bērnībā. Ja nu Pazolīni speciāli izvēlējies sev slepkavu ar tādu pašu iesauku, lai noslēgtu savu likteni ideālajā aplī?

Tomēr vairākas versijas par pašnāvību noliedz Pino Pelozi atzīšanās pērn. Viņš paziņoja, ka nav nogalinājis režisoru. Vēl jo vairāk — viņš mēģināja pasargāt Pazolīni no nepazīstamiem cilvēkiem, kuri tonakt viņiem sekojuši. Pelozi esot apmelojis sevi, jo patiesās slepkavas teikuši, ka iznīcinās viņa vecākus, ja viņš neuzņemsies vainu. Kas bija šie uzbrucēji? Neilgi pirms nāves Pazolīni paziņoja, ka viņam esot zināmi cilvēki, kas 1969. gadā uzspridzināja vienu no Milānas bankām, bet neesot pierādījumu. Kāpēc bija jāizplata paziņojums bez pierādījumiem? Lai provocētu noziedzniekus? Un pat ja mēs kādu dienu uzzināsim šo cilvēku vārdus, tas neiznīcinās versiju par iepriekš sagatavotu nāvi.

BĒGOT NO KRĪZES

No vienas puses, pret plānoto "pašnāvību ar citu rokām" liecina vairums nepabeigtu projektu, pie kuriem Pazolīni strādāja līdz pat pēdējai dienai. Taču ir versija, kas izskaidro arī to. Pazolīni pēdējā filma "Salo jeb 120 Sodomas dienas" noveda viņu daiļrades strupceļā. Kritiķi secinājuši, ka Pazolīni centieni parādīt visu nežēlības riebīgumu nav guvuši panākumus, ka sanāca vien kārtējā filma par nežēlību. Iespējams, aptverot visu kinomākslas relativitāti un paviršību, Pazolīni nolēma saistībā ar savu nāvi izveidot visstrīdīgāko, visradikālāko, visneaptveramāko no saviem darbiem. Ir jāsaprot: ja viņš tik tiešām gribēja aiziet no šīs pasaules, tas bija diezgan problemātiski. No vienas puses, kā ticīgs — vai ticības trūkuma upuris — cilvēks Pazolīni nevarēja izdarīt pašnāvību. No otras — viņš vienmēr nicināja upurus ne mazāk par viņu bendēm, par ko atklāti paziņoja vienā no intervijām par filmu "Salo jeb 120 Sodomas dienu". Tas nozīmē, ka slepkavība arī atkrita. Atlika trešais variants. Vidusceļš. No kā Pelozi aizsargāja izcilo Pazolīni — no neofašistiem, mafijas vai paša Pazolīni pieaicinātiem uzbrucējiem, joprojām nav skaidrs. Tomēr skaidrs ir tas, ka Pazolīni nāves mīkla slēpjas viņa personības pretrunās. Bet viņa personību var izprast, tikai skatoties viņa filmas.

**

Populārākās Paolo Pazolīni filmas

"Mamma Roma" (1962)

*"Mateja evaņģēlijs" (1966)

*"Ķēniņš Edips" (1967)

*"Teorēma" (1968)

"Cūkkūts" (1969)

*"Mēdeja" (1970)

*"Dekamerons" (1970)

*"Kenterberijas stāsti" (1971)

"1001 nakts zieds" (1974)

*"Arābijas naktis" (1974)

*"Salo jeb 120 Sodomas dienu" (1975)

* Filmas, kas tiks izrādītas filmu festivālā "Baltijas pērle 2006"