Neej vēl prom. Paliec. Neaizej. Vēl dārzi neguļ. Vēl zeme silti elpo, lai ziedus no pāragras salnas pasargātu. Tie ziedi domāti mums. Vēl neej. Vēl rasa zāli skūpsta. Vēl koku lapas vasaras dvēseli glabā. Vēl putni savas dziesmas nav izdziedājuši. Neaizej, paliec un ieklausies, kā pasaule skan: zāle skan, ziedi skan, lapas skan, putni skan. Tā ir simfonija, kas domāta vienīgi mums, abiem mums. Neaizej vēl! Paliec kaut mirkli, ja nevari palikt uz mūžu!

*** Maksimilians Kvite jaunajā krājumā "Nostalģija saulrieta krāsā" turpina iepriekš aizsāktās tēmas: mīlestība, cilvēka mūža jēga, vērtību sistēma, attiecības starp cilvēkiem... Tomēr šis krājums atšķiras no pirmā: šeit atrodamas ne tikai pēc formas klasiskas miniatūras, bet arī nodaļa ar dzejdarbiem, ironiskas (vai amorālas, t. i., bez morāles) fabulas iz zvēru dzīves, pavisam svaiga īsprozas forma — menueti valša ritmā, proti, trīsrindes ar negaidītu beigu domu. Tāpat lasītājs satiksies ar alūzijām par Imanta Ziedoņa, Annas Sakses, Antuāna Sent–Ekziperī u. c. darbiem. Patīkami, ka autors ar laika distanci vēlreiz ļauj izbaudīt dažas no miniatūrām, kas publicētas periodikā pirms 20 gadiem.