Jūs uz Rīgu vedīsiet Prokofjeva vijolkoncertu, kādas jums ir attiecības ar šo darbu un šā krievu komponista mūziku?

- Attiecības ar šo darbu sākās jau Rīgā, kad vēl mācījos pie izcilā vijoļspēles skolotāja Romana Šnē. Šis skaņdarbs mani apbūra ar noslēpumaino un neparedzamo dabu, mainīgajiem tēliem, ekstrēmu lirismu. Prokofjevam piemīt unikāla harmonijas izjūta, kas apbur klausītājus. Pirmo reizi šo kompozīciju dzirdēju Maksima Vengerova izpildījumā. Toreiz pat iedomāties nevarēju, ka pēc astoņiem gadiem man radīsies iespēja saņemt padomus šā skaņdarba interpretācijā no pasaulslavenā vijolnieka. Ar šo skaņdarbu arī ieguvu godalgoto vietu un speciālo balvu tieši par 20. gadsimta koncertu Rūdolfa Lipicera konkursā Itālijā.

Kura komponista radītā mūzika jums sniedz ne tikai izaicinājumu to interpretēt, bet arī prieku, to dzirdot?

- Brāmsa simfoniskā mūzika izraisa eiforiju, it īpaši esmu iemīļojusi viņa klavierkoncertus un rekviēmu. Tuva man ir Leoša Janāčeka daiļrade, it īpaši skaņdarbi «Tarass Buļba», «Sinfonietta». Atzīšos, ka man ļoti patīk balets un opera, tādēļ bieži apmeklēju Covent Garden un English National Opera.

Kā ar to mūziku, kas tiek radīta Latvijā?

-

Esmu iemīļojusi Pētera Vaska mūziku, it īpaši viņa skaņdarbu «Plainscapes».

Nesen atskaņoju Lūcijas Garūtas «Dramatisko momentu» Ķīnā. Ar nepacietību gaidu arī jaunās un talantīgās komponistes Lindas Leimanes skaņdarba «Guesstimations» pirmatskaņojumu. Interesanti, ka mēs abas savu ceļu sākām Dobeles mūzikas skolā, kur kopā sēdējām solfedžo stundās. Reiz bijām kopā arī uz kādu koncertu, kur, kā Linda atceras, mums kājas nesniedzās līdz grīdai. Tagad, pēc gandrīz septiņpadsmit gadiem, tiekamies uz lielās skatuves!

Kāda ir dzīve Londonā un vai tev pietrūkst Latvijas?

- Latvijā uzturos diezgan bieži, ciemojoties pie ģimenes un atpūšoties pie dabas.

Londona ir viena no pasaules lielākajām kultūras metropolēm, kur ikdiena vienmēr ir saistīta ar mākslu. Dzīve Londonā sākumā bija grūta, pierast pie daudz straujāka dzīves tempa, uzzināt, cik daudz man vēl ir jāmācās! Nesen Londonas Karaliskajā akadēmijā man pievienojās arī māsa Margarita un brālis Roberts. Abi izturēja sīvo konkurenci iestājeksāmenos un arī tika godalgoti ar studijas atbalstošām stipendijām.

Latvijas ļoti pietrūkst, iztēlojos sevi šeit un vēlos atgriezties, cik vien bieži ir iespējams. Pēc studijām Karaliskajā akadēmijā visu savu uzmanību veltu nākotnes plāniem un iespējām, kur Latvija, manas mājas, ir prioritāte. Jau šobrīd plānoju koncertu Latvijas Radio 14. decembrī kopā ar izcilo latviešu pianistu Andreju Osokinu.

Paralēli koncertiem prestižās koncertzālēs jūs var manīt spēlējam Londonas centrā uz ielām. To dari vingrināšanās, naudas vai prieka pēc?

- Kad man bija tikai desmit gadu, spēlēšana uz ielas bija radošs veids, kā iegūt nepieciešamo koncertēšanas pieredzi un finansiālo atbalstu konkursiem un meistarklasēm. Mācoties Rīgā pie pasniedzēja Romana Šnē, vakarus apvienoju ar ielu muzicēšanu un gatavošanos koncertiem.

Apkārtējo reakcijas ir ļoti dažādas un daudz raibākas nekā ierastajos akadēmiskajos koncertos. Ir bijuši gadījumi, kad klausītāji histēriski raud un pēc skaņdarba krīt ap kaklu pateicoties, jo tas ir bijis tieši tas, kas nepieciešams tajā mirklī. Cilvēki bieži dejo un aktīvi piedalās mūzikā!

Rīgas ielās, iespējams, tevi spēlējam vairs nemanīsim, bet sestdien Lielajā ģildē dzirdēsim muzicējam kopā ar «Sinfonietta Rīga».

- Nevaru sagaidīt, kad kāpšu uz lielās skatuves savās mājās – Latvijā!