"Dancis pa trim"

Režisors Arvīds Krievs jau kopš 1999. gada strādā pie pilnmetrāžas spēlfilmas projekta "Dancis pa trim" un esot pats uz savas ādas izbaudījis, cik tramīga ir sabiedrības attieksme pret slidenām tēmām – viņa topošajā filmā darbojas ne tikai leģionāri, bet arī kurelieši, par kuriem Latvijā gandrīz pavisam piemirsts, lai gan Arvīds Krievs uzskata, ka tā bija vienīgā īsti nacionālā pretošanās kustība, kuras vīriem pat nevar pārmest zvērestu Hitleram, kā to nereti pārmet leģionāriem. Tomēr šogad Nacionālais kino centrs projektu konkursā piešķīra 42 988 latus filmas ražošanas sākšanai, un, ja nauda tiks laikus pārskaitīta, jūlijā jāsākas filmēšanai. "Dancis pa trim" ir divdaļīgs stāsts, kas risinās gan mūsdienās, gan Otrā pasaules kara pēdējos mēnešos. "Un, protams, stāsts ir par mīlestību," saka režisors, jo filmas vēsturiskās daļas pamatā izmantots trimdas rakstnieks Voldemāra Kārkliņa romāns "Tikai mīlestība". Mīlas trijstūri veido latviešu leģionārs (Mārtiņš Freimanis), meitene (Kristīne Nevarauska) un vācu virsnieks (lēmums par lomas tēlotāju vēl nav pieņemts, jo ir cerības iesaistīt projektā "īstu vācieti", bet lomai tika izmēģināts arī dziedātājs Lauris Reiniks). Jāpiebilst, ka galveno varoņu tandēmu Krievs pārbaudījis jau savā iepriekšējā filmā "Man patīk, ka meitene skumst" un acīmredzot atzinis par labu esam.

Šovasar tiks uzņemta filmas mūsdienu daļa dokumentālā stilā, ideālā gadījumā rudenī varētu filmēt arī vēsturisko daļu, jo tieši vēlā rudenī risinājās kureliešu stāsta notikumi. Filmas veidotāji jau izbraukājuši vēsturisko notikumu vietas un satikuši arī dažus aculieciniekus: "Vēl kaut kur ir viens otrs vecītis dzīvs, tīri dūšīgi vīri un labi stāstītāji." Ja notikumi attīstīsies labvēlīgi un projekts "Dancis pa trim" saņems arī turpmāk nepieciešamo finansējumu, pirmizrādi varam gaidīt jau 2007. gada rudenī.

"Golfa straume zem leduskalna"

Naktī uz 21. jūniju Sanktpēterburgā režisors Jevgeņijs Paškevičs pabeidza filmēt otro daļu savam ilgi un grūti topošajam trīsdaļīgajam milzu vēriena projektam "Golfa straume zem leduskalna". Darbs pie tā tika sākts jau 1998. gadā, 2000. gadā Nacionālais kinematogrāfijas centrs sadūšojās palaist ražošanā šo finansiāli ietilpīgo starptautisko projektu, piešķirot naudu pirmās daļas uzņemšanai. Rīgā un Sīrijā tika uzfilmēta novele "Jūtu aberācija" ar Rēziju Kalniņu un Alekseju Serebrjakovu galvenajās lomās, un kopš tā laika Jevgeņijs Paškevičs neatlaidīgi cīnījās par turpmāko finansējumu. Valsts atbalstu viņš tā arī nesagaidīja, naudu otrās daļas filmēšanai savāca pats (līdz šim Latvijas valsts projektā ieguldījusi mazliet vairāk par 160 000 eiro, bet studija Nida Filma piesaistījusi sponsoru līdzekļus 582 000 eiro apmērā, vēl 250 000 ieguldīs ārzemju partneri). Šobrīd filma ir Latvijas, Krievijas, Ungārijas un Vācijas kopražojums, un otrā daļa "Zaudējums" tika uzņemta Krievijā. Pirmās daļas operators bija Gints Bērziņš, otro filmēja Valērijs Martinovs, kura populārākais darbs ir "Nacionālās makšķerēšanas īpatnības".

Mākslinieku Jurģi Krāsonu un kostīmu mākslinieci Larisu Braunu otrajā daļā nomainīja krievu kolēģi Pāvels Parhomenko un Natālija Zamahina, lomās – krievu zvaigznes Anna Azarova un Daņila Kozlovskis, igauņu veterāns Lembits Ulfsaks, mūsu pašu Regnārs Vaivars, lietuvietis Ļubomirs Laucavičus, kuru Paškevičs filmēja arī savos iepriekšējos darbos "Cilvēka dienas" (1989) un Infanti (1984).

"Golfa straume zem leduskalna" ir veidota no trim novelēm, kuras caurvij pirmās sievietes Lilitas tēls – šo mītu Paškevičs ietērpj vizuāli krāšņā formā un izspēlē dažādos gadsimtos un kultūrās no mūsdienu Rīgas līdz senajai Bābelei 2000 gadu pirms Kristus. Lilita maina vārdus un izskatu, bet viņas dvēsele ir nemirstīga – nepiepildāma savās alkās radīt un iznīcināt.

Šobrīd režisors atpūšas pēc saspringtā darba mēneša, kura laikā tapa 40 minūšu ekrāna laika, un meklē montāžistu, lai darbs pie filmas varētu turpināties. Atlicis uzfilmēt trešo daļu "Bēgšana", to plānots darīt nākamajā vasarā Ungārijā, Austrijā un Marokā. Jācer, ka arī Nacionālais kino centrs pratīs novērtēt Paškeviča neatlaidību un mainīs savu nostāju pret šo projektu, trešajai novelei finansējumu tomēr piešķirot, jo vismaz vēriena ziņā "Golfa straume zem leduskalna" ir patīkams izņēmums latviešu kino mazbudžeta pieticības kopainā un varētu izpelnīties arī pasaules kinoskatītāju ievērību.

"Monotonija"

Pēdējās piefilmēšanas rit režisora Jura Poškus pirmajai pilnmetrāžas spēlfilmai "Monotonija". Juris Poškus līdz šim bija pazīstams kā spilgts dokumentālists, nu viņš debitē spēles kino ar stāstu par jaunu lauku meiteni Ilzi (Jaunā Rīgas teātra aktrise Iveta Pole), kura dodas iekarot Rīgu. Viņa sapņo kļūt par aktrisi, bet plāns neizdodas. Padoties un atgriezties laukos Ilze negrib, lai gan uz to mudina viņai pakaļ atbraukušais draugs Ojārs (Varis Piņķis). Filmā piedalās arī Artuss Kaimiņš, Andis Strods un citi profesionāli un neprofesionāli aktieri. Viens no Poškus izmantotajiem scenārija bagātināšanas paņēmieniem ir līdzīgs Alvja Hermaņa metodei, iestudējot Latviešu stāstus, – aktieri savos tēlos izmanto reālu cilvēku raksturlīnijas un dzīves epizodes, tāpēc arī uzņemtais materiāls liecina, ka top īsts un dzīvs stāsts par patiesām, nevis teorētiski iedomātām jauniešu dzīves problēmām. Filmēts tika Bauskas rajonā, Ugālē, Skrundā un daudzviet Rīgā.

"Monotonija" top Jura Poškus studijā Fa Filma, operators – Andrejs Rudzāts, māksliniece – Ilva Kļaviņa, uzņemšanas grupā saukta par Rūķi, kostīmu māksliniece – Gunta Vasermane, filmu finansējis Nacionālais kino centrs, projektā ieguldīts arī automātiskā atbalsta finansējums, ko Fa Filma saņēma par Jura Poškus dokumentālās filmas "Bet stunda nāk" piedalīšanos Karlovi Varu starptautiskajā kinofestivālā. "Monotonijas" pirmizrāde – šoruden.

"Nacisti un blondīnes"

Ļoti interesants projekts top studijā Subjektiv Filma – dokumentāla filma "Nacisti un blondīnes", pirmais triju Baltijas valstu kopražojums, ko finansē Latvijas Nacionālais kino centrs un Igaunijas Filmu fonds. Ideja nāk no igauņu studijas Kuukulgur Film, režisors Arbo Tammiksārs apspēlē faktu, ka padomju kara filmās parasti hitleriešu lomas tēloja Baltijas valstu aktieri, daži no viņiem tika izmēģināti pat kā slavenā Štirlica kandidāti. Vai galvenais iemesls bija baltiešu āriskais izskats, vai arī politiski apsvērumi ar tālejošām sekām? Filma sola izsekot ienaidnieka tēla attīstībai padomju filmās, tāpēc tiks izmantoti gan arhīva filmu kadri, gan sarunas ar nu jau sirmajiem un ne tik sirmajiem aktieriem un aktrisēm. Šobrīd jau uzfilmētas intervijas ar Paulu Butkēviču, Uldi Lieldidžu, Romualdu Ramanausku, Aļģimantu Masuli, bet vislielākā filmēšana iecerēta augusta sākumā Kurzemē, kad tiks kopā saaicināts vesels pulks kādreizējo vāciešu un viņus kā saimnieks zaļumballē sagaidīs Romualds Ramanausks, kurš azartiski piekritis šai režisora iecerei. Aktieru tikšanās vakarā muzicēs Marta Sandera grupa no Igaunijas – tās repertuārā ir 20. gadsimta vidus populārie šlāgeri, un MĒS noteikti piedāvās reportāžu no šīs vērienīgās filmēšanas.

Šā projekta Latvijas puses producents ir Askolds Saulītis, kura studijā paralēli top vēl divas dokumentālās filmas. Debitants Jānis Poņemeckis veido filmu par basketbola leģendām "Ārpus spēles laukuma" – jau intervētas visas astoņdesmito gadu spožākās zvaigznes Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, atlicis tikai Arvīds Sabonis, vēl arī jāpastrādā Maskavas un Lietuvas televīzijas arhīvos. Savukārt pats Askolds kopā ar operatoru Haraldu Vecvagaru augusta beigās jau otro reizi dosies filmēt uz Afganistānu, šoreiz – pie Latvijas armijas puišiem. Pirmajā braucienā līdzi bija arī Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Atis Lejiņš, kas astoņdesmitajos gados Afganistānā strādāja kā Zviedrijas žurnālists un tagad, pēc divdesmit gadiem, satika tur vīru, kurš viņam toreiz izglāba dzīvību. Filmas "Parāds Afganistānai" pirmizrāde gaidāma šogad ap valsts svētku laiku, arī "Ārpus spēles laukuma" varētu būt gatava vēl šogad, bet "Nacisti un blondīnes" – nākamgad.

"Medības"

Augusta otrajā nedēļā – tikko Rolands Zagorskis atgriezīsies no Austrālijas viesizrādēm – filmēšanu sāks režisors Andis Mizišs, kas festivālā Lielais Kristaps tika atzīts par labāko dokumentālā kino režisoru (filma "Tārps"), bet tagad debitē pilnmetrāžas spēlfilmas režijā (2001. gadā viņš jau uzņēmis spēles īsfilmu "Klupiens"). Projektā "Medības" kā scenāriste debitē Elvita Ruka, kas līdz šim bija pazīstama kā ļoti enerģiska dokumentālo filmu producente, viņa producēja arī Miziša slaveno "Tārpu".

Piecās augusta filmēšanas dienās tiks uzņemta filmas vasarīgā daļa – varoņu atmiņu epizodes, pārējā darbība notiek ziemā, un nākamais filmēšanas periods sāksies februārī, kad uzņemšanas grupa apmetīsies kādā motelī un pie tā uzbūvēs degvielas uzpildes staciju – abos šajos objektos galvenokārt notiek filmas darbība. Sižetā darbojas vairāki pāri, un filmas nosaukums simbolizē gan īstās medības, kurās dodas daži varoņi, gan attiecību medības, ar ko nodarbināti gandrīz visi. Filmas darbība norisinās vienas dienas laikā, un visi varoņi tīši vai netīši satiekas benzīntankā un motelī.

Viens no centrālajiem filmas tēliem ir policists Krasts (Rolands Zagorskis), viņš iesaistīts visās vasaras epizodēs, vēl filmā piedalīsies Guna Zariņa, Andris Keišs, Artis Gāga, Kaspars Znotiņš, Regīna Razuma un citi. Filmas mākslinieks ir Jurģis Krāsons, operators – Agris Birzulis, arī viņam pēc spožā Tārpa šī ir debija pilnmetrāžas spēlfilmā.

Nacionālais kino centrs šogad "Medībām" piešķīra 56 769 latus, bet ar šo summu pietiek tikai ražošanas iesākšanai, tāpēc filmas autori cer uz valsts atbalstu arī nākamajā gadā. Zinot Latvijas kino saspringto finansiālo situāciju, pirmizrādes datums vēl nav prognozējams, bet ātrāk par 2007. gada beigām tā nekādi nevar notikt.

Režisors Andis Mizišs priecājas, ka producents Guntis Trekteris pieņēmis lēmumu "Medības" filmēt uz 35 mm kinolentes, un nekādas atlaides viņi sev nedod: "Es negribu uzņemt vienalga kādu pirmo filmu, lai tikai būtu, es gribu strādāt nopietni, ar augstām prasībām pret sevi un grupu."

Filmēšanas sākumam ir svarīga ne tikai Rolanda Zagorska ierašanās, bet arī ķiršu nogatavošanās – viena svarīga epizode jāuzņem ķiršu dārzā, un līdz šim vēlā pavasara dēļ raža tika gaidīta augusta sākumā, bet nu ķiršu audzētāji ziņojot, ka karstais jūnijs procesu esot krietni pasteidzinājis. "Ka tik māksliniekam Jurģim neiznāk karināt zaros mākslīgās ogas," smej režisors.

"Nepareizais latvietis"

Šis ir darba nosaukums režisora Pētera Krilova dokumentālajai filmai, pirmais variants bija "Latvietis Nr. 1", bet pasaulē šo projektu jau pazīst ar vārdu "Deconstruction of an artist – Kāda mākslinieka dekonstrukcija". Visi šie jēdzieni attiecināmi uz vienu cilvēku – 20. gadsimta sākuma revolūcijas tribūnu, Latvijā dzimušo un Krievijā strādājušo Gustavu Kluci, kura plakāti un fotomontāžas bija slavenas visā Eiropā. Filma top Vides filmu studijā (vēl viens pierādījums tam, ka šajā kompānijā ne visas filmas ir "par putniņiem", kā patīk teikt producentam Uldim Cekulim), tas ir kopražojums ar franču partneriem, un "Nepareizā latvieša" pilotrullītis jau šobrīd Eiropas kinodarbnīcās un semināros esot ļoti populārs kā veiksmīgs un neparasts projekta pieteikums, Krilovs ar Cekuli jūlijā pat brauks šo projektu prezentēt Karlovi Varu festivālā. "Nepareizais latvietis" nav parasta arhīvu filma, lai gan dažādos arhīvos režisors pavadījis daudz laika, piemēram, Krasnogorskā. Tomēr Pēteris Krilovs arhīva materiāliem pievieno inscenējumus, vārda tiešajā nozīmē atdzīvinot Kluča plakātus – filmējot dzīvus Kluča fotogrāfisko tēlu līdziniekus. Šis pāris ir Krilova studente Inta Klusa, kura esot ļoti līdzīga Gustava Kluča sievai, un filmas dizaina autors Miks Mitrēvics. Viens no "Nepareizā latvieša" labvēlīgajiem partneriem ir mākslinieka Jāņa Mitrēvica Digitālā darbnīca, kas rūpējas par filmas vizuālo pusi un digitālo montāžu.

Šāgada sākumā uzņemšanas grupa filmēja Maskavā, kur, neraugoties uz civilizācijas progresu un iekārtas maiņu, esot saglabājies Kluča laikmeta gars. Septembrī grupa dosies uz Parīzi, tur 1937. gadā notika EXPO izstāde, pēc kuras Gustavu Kluci apsūdzēja sazvērestībā pret padomju valsti. Rudenī sāksies filmas montāža, pirmizrāde – nākamā gada pavasarī.

"Mona"

Filmēšanas periods praktiski beidzies režisores Ināras Kolmanes pirmajai pilnmetrāžas spēlfilmai "Mona" (studija Deviņi), reportāža no filmēšanas laukuma pielikumā MĒS bija lasāma jau pagājušā gada vasarā, kad filmēšana bija tikko sākusies. Atlikusi vēl tikai viena filmēšana Rīgā – epizode Tomasa sapnis, bet visu pavasari uzņemšanas grupa pavadīja Zvārtavas pilī, kuru krietni pārveidojuši kā Tomasa (Sauļus Balandis) mantoto tēvoča māju – šajā filmā augsta latiņa esot uzlikta gan māksliniekam, gan operatoram, jo "Mona" top uz Kodak filmlentes, kas sola īpaši košas krāsas, un filmas radošā grupa ir vienojusies par konkrētu estētiku. Tāpēc skaņa tika ierakstīta atsevišķi un pašlaik jau notiek skaņas sinhronizācijas process, drīz sāksies arī montāža. "Mona" ir Latvijas un Islandes kopražojums – tas ir pirmais gadījums latviešu kinovēsturē, turklāt Islandes puses producents ir slavenais režisors un producents Fridriks Tors Fridriksons, kura filmas bieži rādītas kinoforumā Arsenāls. Islandē notiks filmas skaņas montāža, un arī komponists būs islandietis – Hilmars Orns Hilmarsons.

Inārai Kolmanei, kurai MĒS iznākšanas dienā ir jubileja (daudz laimes!), "Mona" ir debija pilnmetrāžas spēles kino, līdz šim viņa uzņēmusi vairākas dokumentālās filmas un īsmetrāžas spēlfilmu "Sarmītes" (2001). Ar darbu pie "Monas" Ināra ir ļoti apmierināta, neraugoties uz saspringto finansēšanas grafiku un garajām darba stundām – labs bijis gan kontakts ar uzņemšanas grupu, gan darbs ar aktieriem. Monas lomā ir debitante Kristīne Belicka, kura filmas laikā esot acīm redzami augusi. "Nezinu, kā būs tālāk, bet Mona bija viņas loma," saka režisore. Ļoti labi strādājis arī Dailes teātra aktieris Lauris Subatnieks, kam bijušas arī fiziski smagas epizodes, un pat daudz pieredzējušais lietuvietis Sauļus Balandis atzinis, ka "Monā" piedzīvojis daudz ko nebijušu un bijis spiests radoši pamocīties.

Lietojot Latvijas kinovidē ierasto nodrošinājumu "ja viss notiks, kā plānots", "Mona" uz ekrāniem parādīsies 2007. gada sākumā, producenti šobrīd domā par iespējamo pasaules pirmizrādi Berlīnes festivālā. "Monas" piespiedu dīkstāves laikā ziemā Ināra Kolmane pabeidza darbu pie dokumentālās filmas "Mans vīrs Andrejs Saharovs", tas ir kopražojums ar franču partneriem, un Francijā pirmizrāde jau notikusi, septembrī tā gaidāma arī Rīgā.

"Rūdolfa mantojums"

Neatkarīgā jau rakstīja, ka kinorežisors Jānis Streičs šovasar aktīvi turpina darbu pie savas topošās filmas "Rūdolfa mantojums" – Rūdolfa Blaumaņa garā ieturēta stāsta par lauku sētu, tās iemītniekiem, viņu darbiem un sirdslietām "pirms Skroderdienām Silmačos". Brašā saimnieka lomā apstiprināts Streiča senais cīņubiedrs Romualds Ancāns, viņš tēlo no cara dienesta pārnākušu Jura krusta kavalieri, kurš apprec nabaga kalponīti. Pēc laimīgas, bet īsas kopdzīves jaunā saimniece kļūst par atraitni un pati savukārt ieskatās jaunā kalpa puisī, bet apkārt mutuļo saimes dzīve. Stāstā darbojas arī tipisks "Blaumaņa žīdiņš", kuru tēlos Jakovs Rafalsons, – viņš lauku sētā ir civilizācijas vēstnesis, iebrauc ar velosipēdu un pirmais parāda lauciniekiem fotoaparātu. Vēl filmā iecerēts iedalīt lomas Rēzijai Kalniņai, Arturam Skrastiņam, Dagmārai Legantei un daudziem citiem, operators būs Harijs Kukels, ar kuru kopā Streičs uzņēmis jau vairāk nekā desmit filmu, mākslinieks – Mārtiņš Milbrets. Scenāriju topošajai filmai Jānis Streičs rakstījis pats un sauc to par pašapziņas un optimisma vitamīnu devu, kas tautai šobrīd tik nepieciešama.

Šogad gan vēl filmēšana nesāksies, jo atšķirībā no Jāņa Streiča pēdējo gadu TV filmām "Ipolits", "Naktssargs un veļasmazgātāja", "Rudens rozes", kas tika uzņemtas kā mazbudžeta videofilmas pieticīgās dekorācijās, "Rūdolfa mantojumam" iecerēts pamatīgs vēriens, kam nepieciešama kārtīga sagatavošanās. Pats galvenais – jāuzceļ lauku sēta, kurai vieta izraudzīta turpat blakus jau slavenajai Rīgas sargu kinopilsētai Tukuma apkaimē. Turklāt Streičs uzsver, ka grib tēlot bagāta saimnieka sētu, kur viss sasniegts ar cītīgu darbu un uzņēmību, tāpēc mājas nedrīkst būt vecas un apdrupušas, saimniecībai nepieciešami arī lopi un mājputni, rati un karietes, visi iespējamie lauku saimniecības priekšmeti, kas atbilst 19. gadsimta beigu Latvijas lauku dzīvei. Tas viss paredz lielus finansiālus ieguldījumus, un Jānis Streičs joprojām cer, ka saņems ne tikai valsts, bet arī labvēlīgu mecenātu atbalstu.

Līdz nākamā gada vasarai sagatavošanas darbi varētu būt paveikti, un jācer, ka tad jau varēsim MĒS lasītājiem piedāvāt reportāžu no filmēšanas laukuma.