Tagad daudzas grupas atkalapvienojas, taisa tūres un pat albumus. Cilvēkus noteikti joprojām interesē, vai pastāv vismaz teorētiska iespējamība, ka "Jauns mēness" varētu kaut kad atkal uzspēlēt kopā, kā tāds "Pink Floyd"?

Vismaz ne ar manu piedalīšanos. Es tiešām uzskatu, ka labāk ir neteikt neko, pieskatīt zirgus vai citus mājlopus vai nodarboties ar ko citu patīkamu, nekā par katru cenu mēģināt reanimēt to, kas ir bijis kādreiz. Tas ir tāpat kā ar aizgājušu mīlestību. Labākais, kas var būt, ir situācija, kad nav naida, ir pieklājīgas, labas attiecības un smaids sejā, vienam otru satiekot. Bet nekad vairs nebūs ne tās kaisles, ne tās aizrautības, kas bija kādreiz. Tāpat ir mākslā. Tas viss ir uzsildīts, un uz visiem šiem māksliniekiem es skatos ar dziļu līdzjūtību, kā šeit Latvijā, tā pasaulē.

Tas droši vien ir nosacīti vieglāks veids, kā atkal nopelnīt naudu, pārdodot zināmu brendu.

Jā, bet dīvaini, ka šādas lietas cenšas darīt cilvēki, kuriem naudas ir pietiekoši. Nu vismaz tā runā, mēs jau, protams, nevaram ieskatīties citu cilvēku makos. Mani, piemēram, pirms dažiem gadiem pārsteidza Stings, kurš, neskatoties uz personīgajām domstarpībām ar Kouplendu un Sammersu, atkalapvienojās koncerttūrē ar "Police". Man tas ir pilnīgi neizprotami, un te es tiešām redzu tikai vienu vienīgu iemeslu – tā bija garantēti izpārdota tūre ar milzīgiem ienākumiem. Kāpēc Stingam tas bija vajadzīgs? Kad šī tūre tika promotēta, es vienā no televīzijas kanāliem redzēju veicināšanas raidījumu, kurā piedalījās visi trīs "policisti", un tas bija viens no šaušalīgākajiem šoviem, kādu man gadījies redzēt. Tur bija redzams, cik šie cilvēki ir ārkārtīgi nesaderīgi, ar cik dažādu humora izjūtu.

Radās izbrīns - kā šie trīs tik dažādie cilvēki kādreiz ir spējuši tik labi saprasties un būt vienā no visu laiku labākajām rokgrupām?

Es viņus nenosodu, bet Stings man iedeva vielu pārdomām...

Festivālam "Bildes" šogad būs 25 gadu jubileja. Sanāk jubileja arī tev, jo var teikt, ka pirmajās "Bildēs" tu sāki savu mūziķa karjeru.

"Bilžu" pirmais pasākums toreiz Politehniskā institūta okupētajā Anglikāņu baznīcā tiešām bija mana pirmā publiskā uzstāšanās. Es dziedāju ja ne visas piecas kopā ar Uldi Marhileviču sacerētās dziesmas, tad kādas trīs noteikti. Tas arī ir vienīgais iemesls, kāpēc es šogad pēc 25 gadu nepiedalīšanās nolēmu kopā ar draugiem atkal piedalīties un vienu dziesmu nodziedāt. Man gan ir mazliet žēl, ka ir mainījusies pašu "Bilžu" pamatideja. Proti, muzikanti joprojām turpina kaut ko mālēt, veidot vai lipināt, bet pirmajā koncertā bija tikai tā – uzstājās tie, kas nebija muzikanti, un zīmēja, gleznoja tie, kas bija muzikanti. Taču tas ir saprotami, jo Latvija ir maza un radošu un daudzpusīgu cilvēku arī nav pārāk daudz. Un cepuri nost Tijai Auziņai, ka viņa visus šos gadus "Bildes" ir uzturējusi, un šobrīd tā ir gandrīz vienīgā iespēja visa gada laikā jauniem māksliniekiem kāpt uz lielās skatuves un uzstāties ar pienācīgu tehnisko ekipējumu.

Vai tu "Bildēm" radīsi arī kādu mākslas darbu?

Nē, nē. Neesmu ķēries klāt pie pindzelēm vairāk nekā 20 gadus. Pēdējais, ko es radīju, bija Roberta Gobziņa portrets, ko viņš vairākus gadus vazāja līdzi pa diskotēkām un lika skatuves priekšā. Pēc tam tas kaut kur pazuda, laikam tika nosperts, tādēļ, ja kāds zina šā šedevra likteni, es ar interesi gribētu to aplūkot, jo tas bija izdevies.

Ir jau zināms, kuru dziesmu "Bildēs" dziedāsi?

Tā noteikti nebūs kāda no mūsu dziesmām, kā "Kad mēness jūrā krīt". Tas būtu banāli.

Vai "Nedalāmā".

Nu, par "Nedalāmā" vispār nevar būt runa. Kaut gan tā ir ļoti sirsnīga dziesma, kas der cilvēkiem, kuri sasnieguši tādu vecuma slieksni, kad viņiem vismaz kaut kas par savu dzīvi ir skaidrs. Kad es to iedziedāju, tā man bija īsti laikā. Ārkārtēji vienkāršais un sirsnīgais diemžēl jau tai saulē aizgājušā Jāņa Baltausa dzejolis būtu jāiekļauj skolas obligātajā literatūrā. Bet man dziedāt šo dziesmu no šīs dienas skatu punkta jau būtu kaut kā aizskaroši.

Par labākajām vecajām dziesmām skaidrs, bet vai top arī jauns materiāls?

Man nevienu brīdi nav piezagušās šaubas, ka es varētu arī pārtraukt rakstīt dziesmas. Taču šajā konkrētajā brīdī man to negribas darīt, jo es gribu redzēt, ar ko viss apkārt notiekošais beigsies. Īpaši jau šeit, manā dzimtenē Latvijā. Vai mūsējie būs ko secinājuši un guvuši kādu mācību no tām šausmām, kas ilgst jau gandrīz divus gadus. Es, protams, varētu rakstīt par sevi, par savu mīlestību. Kaut vai uzreiz. Bet es nekad neesmu centies būt vienveidīgs, runāt tikai par kaut ko vienu. Protams, mīlestība manā dzīvē ir pati galvenā lieta, bet mani interesē arī daudz kas cits, tāpēc man ir jāsagaida. Es negribu izdarīt secinājumus, kamēr ir cerība uz pozitīvām pārmaiņām. Kaut neliela.

Lai mēs nefinišētu uz tik depresīvas nots – ir vēl viena jubileja. Proti, TVNET atzīmē desmitgadi. Zinu, ka neesi liels masu mediju patērētājs, bet varbūt varu lūgt kādu komentāru arī šajā sakarā?

Patiesībā interneta ziņu portāli ir vienīgie, kurus es ikdienā aplūkoju. Līdz ar to varu atļauties izteikt savu viedokli. TVNET ir viens no tiem trim portāliem, kurus es pārlūkoju. Un vienīgais, kas spējis noturēties pretī dzeltenajam valdzinājumam.

Es domāju, ka nav bijis viegli saglabāt inteliģenci, pašcieņu un stilu laikā, kad to nav spējis neviens cits no plašsaziņas līdzekļiem.

Tādēļ no manas puses tas ir lielākais kompliments. Tiešām apsveicu!