"Neslēpšu, ka esmu mazliet uztraukusies — galu galā nospēlēt Elgāra "Vijoļkoncertu" bez orķestra pavadījuma nav tas vienkāršākais uzdevums," smaidot atzīst Vineta, kas pēc eksāmena būs spiesta šķirties arī no 300 gadu vecā Andrea Gvarnēri darinātā instrumenta.

— Kāpēc savam Konservatorijas eksāmenam izvēlējāties tieši šo skaņdarbu?

— Sākšu ar to, ka līdz eksāmenam palicis vien mēnesis, tāpēc priecājos, ka man Elgāra "Vijoļkoncertu", kas nav no tiem vienkāršākajiem skaņdarbiem, bija izdevība spēlēt Rīgā kopā ar mūsu Nacionālo simfonisko orķestri. Līdz ar to šo skaņdarbu esmu mazliet "apspēlējusi", kas nebūt nav mazsvarīgi. Bet mana izvēle uz Elgāru krita arī tāpēc, ka, manuprāt, eksāmenā ir labi spēlēt mazāk zināmus skaņdarbus — tas ir interesantāk gan publikai, gan žūrijai, gan pašam spēlētājam. Ļoti bieži sanāk, ka visi eksāmenu licēji spēlē Čaikovska vijoļkoncertus, Sibēliusu, un tas nav īpaši interesanti.

— Jūs jau kādu laiku spēlējat uz trīssimt gadu veca instrumenta. Vai tas ir kas īpašs — spēlēt uz tik senas vijoles?

— Protams, tas ir kas īpašs! Joprojām atceros pirmo reizi, kad paņēmu šo vijoli rokās, — sajūta bija gluži vienkārši fantastiska! Man šķita, ka esmu sapnī... Un tad uzzināju, ka veselus piecdesmit gadus uz šā instrumenta neviens nebija spēlējis, tāpēc skaņa bija mazliet "aizgājusi ciet" — tā parasti notiek ar ilgi nespēlētiem instrumentiem. Tagad ar katru dienu, ar katru uzstāšanos instruments skan arvien labāk un labāk, tāpēc, domājot par to, ka pēc eksāmena man šo vijoli nāksies atdot atpakaļ, kļūst mazliet žēl. (Nopūšas.) Trīs gadu garumā ar vijoli esmu saradusi kā ar labāko draudzeni...

— Bet varbūt pēc kāda laiciņa jūs tiksiet vēl pie kāda sena instrumenta.

— Nevar zināt, jo pie šādiem labiem instrumentiem parasti tiek prestižu konkursu uzvarētāji. Tas tiešām nav prognozējami.

— Šķiet, nesen Lauma Skride tika pie kārtējā Stradivāri darinātā instrumenta. Vai Gvarnēri darinājums, uz kā spēlējat jūs, ir tikpat slavens?

— Droši vien, jo Gvarnēri, kas būvējis manu instrumentu, bija Stradivāri laikabiedrs — šķiet, viņi abi pat mācījušies pie viena un tā paša vijoļbūves meistara. Un, cik vēstures grāmatās var lasīt, Gvarnēri un Stradivāri pat dzīvoja kaimiņos, bija ļoti labi draugi, viens otram palīdzēja meklēt vijoļbūvei nepieciešamos kokus un citus materiālus. Tāpēc domāju, ka šie instrumenti noteikti ir līdzvērtīgi. (Smaida.) Un tagad iznāk, ka divas jaunas latviešu vijolnieces spēlē uz labu draugu darinātām vijolēm... Katrā ziņā tā ir tāda interesanta sakritība.

— Kā jūs nonācāt tieši līdz vijoles spēlēšanai?

— Šo instrumentu sāku spēlēt, kad man bija pieci gadi, jo ar klasisko mūziku jau tā ir, ka tā jāsāk spēlēt ļoti, ļoti agri, lai vispār kaut kas iznāktu. (Smejas.) Bet pats aizsākums muzicēšanai bija trīs gadu vecumā, kad sāku dziedāt ansamblītī. Tad skolotāja pamanīja, ka man ir muzikālā dzirde, un piedāvāja, vai es negribētu pamēģināt ko nopietnāku, un tā lieta aizgāja. Protams, sākumā bija ļoti sarežģīti — īpaši tad, kad stundām vajadzēja spēlēt gammas, ko ne vienmēr gribējās. Bet, kad nāca pirmie konkursi un pirmie sasniegumi, — protams, tad bija vieglāk.

— Un kurā brīdī jūs nokļuvāt Parīzē?

— Tagad man Parīzē rit jau ceturtais mācību gads, šogad beigšu pamatkursu. (Kādu brīdi domā.) Bet principā mans variants nav no pašiem parastākajiem, jo neesmu mācījusies ne "dārziņos", ne Mūzikas akadēmijā. Desmit gadus nomācījos Jūrmalas mūzikas skolā, un tad reiz piedalījos kādā konkursā Spānijā, kur acīmredzot par mani radās labs iespaids. Un tad mans profesors man piedāvāja stāties Parīzes Konservatorijā. Toreiz bija ļoti grūti eksāmeni — ne tikai vijoļspēlē, bet arī mūzikas teorijā, turklāt tur ir pavisam cita sistēma nekā Latvijā. Vienīgais labums — eksāmeni nebija franciski, taču tik un tā man sanāca uz turieni braukt nedaudz "uz dullo" — nezināju, kas mani tur sagaida. Bet laikam jau kaut kā tiku galā... (Smejas.) Labi, ka vispirms bija teorijas eksāmens, bet tikai pēc tam vijoļspēle.

— Vai vecāki nebija pārsteigti — sak", mazā meitiņa aizbrauc uz Parīzi un tur arī paliek?

— No vienas puses, viņi droši vien uztraucās — kad kārtoju iestājeksāmenus, man bija tikai piecpadsmit gadu. Droši vien viņi domāja: kā es tikšu galā? Bet, no otras puses, ikviens taču saprot, ka pašlaik Latvijā mūzikai nav tā spožākā situācija, un, ja kāds ar mūziku grib nodarboties nopietni visas dzīves garumā, šeit nav pietiekama piedāvājuma. Tāpēc nekādi jautājumi netika uzdoti, turklāt — ja reiz man tāda iespēja pavīdēja, to noteikti vajadzēja izmantot.

— Jūs piekrītat kāda klasiķa teicienam "Redzēt Parīzi, un tad mirt"?

— Parīze ir pilnīgi fantastiska pilsēta, un es tajā esmu iemīlējusies no visas sirds un tagad negribētu tik ātri laisties no turienes prom. Bet — redzēt un mirt... Nu, nezinu. (Smaida.)

Domāju, ka man ir ļoti paveicies, jo pašlaik dzīvoju studentu kopmītnēs pašā Parīzes centrā — kādas mājas piektajā stāvā ar skatu uz Sēnu, Parīzes Dievmātes katedrāli un Eifeļtorni... Nu, vienkārši pasaka! Tāpēc žēl, ka gada beigās man nāksies no turienes pārvākties uz kādu citu mitekli. Tas ir pilnīgi mierīgs kvartāls, kur vakarā var iziet pastaigāties, neuztraucoties par to, ka kāds var uzbrukt. Protams, pa Monmartru vienam nav ieteicams staigāt, bet centrs gan ir drošs. Tiesa, dabūt istabiņu šajā rajonā nebija viegli, jo ir komisija, kas vērtē katru pretendentu, taču man ļoti palīdzēja Latvijas vēstniecība un pats vēstnieka kungs, uzrakstot rekomendāciju.

— Šķiet, Parīzē pavisam nesen risinājās lielie streiki un nemieri? Vai arī tos jūs pieredzējāt?

— Protams. Manuprāt, franči vispār ir traka tauta, kas izmantos katru iespēju, lai pastreikotu un kaut kā uzlabotu dzīves līmeni... (Smejas.) Īstenībā es uzskatu, ka latviešiem vajadzētu drusku pamācīties, kā cīnīties par savām tiesībām. Varbūt ne gluži tādā veidā, kā to dara franči, kas nepaliek mierā ar to, kas viņiem ir, bet grib vēl un vēl... Tiesa, tajās dienās šķērsot pilsētu bija gluži neiespējami, jo visas ielas bija pilnas ar cilvēkiem, bet metro — pārpildīts. Šķiet, puse Francijas atradās Parīzē, visi studenti bija izgājuši ielās, un vienreiz tieši zem mana loga notika milzīga demonstrācija... Savukārt šoferi, kas šajās dienās mēģināja braukt pa Parīzi, signalizēja nejēgā, labi saprotot, ka tas neko nedos. Tādi tie franči ir — mazliet traki un ļoti temperamentīgi.

— Vai kāds no jūsu skolas arī piedalījās šajos trakumos?

Šķiet, ka ne, jo, iespējams, mūziķi gluži vienkārši ir miermīlīgāki. (Smaida.) Bet vienu vakaru biju aizgājusi uz operu, un pat tur nebija nekāda miera — mākslinieki paziņoja, ka izrāde sāksies pusstundu vēlāk, jo viņi atbalstot streikotājus.

— Bet joprojām uzskatu, ka latvieši tomēr vienreiz varētu pacīnīties par savām tiesībām — tas nāktu tikai par labu. Protams, tur ir arī organizatoriskā problēma un tamlīdzīgi. Varbūt jāataicina kāds francūzis, lai padalās pieredzē... (Smejas.)

— Un kā ir ar citiem Parīzes vilinājumiem — Eifeļtorni, Pompidū centru?

— Nu, dzīvot Parīzē un mācīties nav gluži tas pats, kas atbraukt uz šo pilsētu tūrisma ceļojumā un apskatīt visas ievērojamās vietas, jo vienreiz tās ir redzētas, un gluži katru dienu es tās neapmeklēju, jo tam nemaz nepietiek laika. Bet, protams, šīs pilsētas vide ir fantastiska un ļoti daudz man dod emocionālā ziņā — nu, kaut vai izbaudot visus koncertdzīves piedāvājumus. Tiesa, dažkārt visam nepietiek laika, jo gadās tā, ka no rīta pieceļos, aizeju uz Konservatoriju un mājās esmu tikai desmitos vai vienpadsmitos vakarā.

— Jācer, ka jums tomēr atliek laika kaut ko padarīt kopā ar draugiem — piemēram, iedzert vīnu kādā Parīzes krodziņā?

— Protams, jo tagad man izveidojies tāds kārtīgs draugu pulks — īsti starptautisks, no visām valstīm un visiem kontinentiem. Parasti visa "tusēšanās" notiek pēc koncertiem, kad kaut kur kopīgi aizejam atzīmēt. Nav jau gluži tā, ka visas 24 stundas diennaktī būtu jāstrādā — ir arī atpūtas brīži.

— Kādas varētu būt jūsu tālākās gaitas: paliksiet Eiropā vai tomēr atgriezīsieties mājās?

— Īstenībā neesmu no tiem cilvēkiem, kas mēģina kaut ko tālu nākotnē sakārtot "pa plauktiņiem". Tuvākie plāni ir tādi, ka līdz mācību gada beigām man vēl ir daži koncerti tepat Francijā un Itālijā, ko esmu laimējusi, iepriekšējos konkursos izcīnot pirmās vietas. Vasarā esmu ielūgta piedalīties trijos kamerfestivālos, spēlēt soloprogrammas un trenēties meistarklasēs Spānijā, tad braukšu uz Šveici un augustā piedalīšos vēl vienā kamermūzikas festivālā Francijā, kur jaunajiem mūziķiem tiek dota iespēja spēlēt kopā ar jau atzītiem māksliniekiem. Protams, tā būs milzīga slodze, jo jāsagatavo septiņi kameransambļi un jārēķinās ar to, ka būs vismaz četrpadsmit piecpadsmit koncertu... Iespējams, pēc tam mēģināšu stāties maģistrantūrā — varbūt tepat Parīzē, bet varbūt Briselē. Tas gan pagaidām ir miglā tīts. Un tomēr ceru kādu brīdi paviesoties arī Latvijā...

***

Personas kartīte

Vineta Sareika. CV

Dzimusi 1986. gadā Jūrmalā.

Pašlaik izglītojas Parīzes Nacionālajā augstākās mūzikas akadēmijā.

Kopš 11 gadu vecuma piedalās starptautiskos konkursos. Nozīmīgāko sasniegumu skaitā: "Grand Prix" konkursā "Gradus at Parnassum", 2. vieta prestižajā Aviņonas konkursā, 1. vieta Benedeto XIII Starptautiskajā kamermūzikas festivālā un 2. vieta J. S. Baha Starptautiskajā jauno mūziķu konkursā Parīzē.

Parīzes Mūzikas instrumentu fonds pēc uzvaras kādā konkursā Vinetai dod iespēju vairākus gadus spēlēt 1690. gadā būvētu Andrea Gvarnēri vijoli.

2004. gadā Vineta tiek uzaicināta spēlēt Francijas Republikas oficiālajā tikšanās reizē ar Apvienotās Karalistes valdnieci Elizabeti II un Edinburgas princi.

2005. gadā Vineta kļūst par prestižā Karalienes Elizabetes Starptautiskā mūzikas konkursa pusfinālisti un Normandijas Starptautiskā mūzikas foruma "Grand Prix" ieguvēju.

2005. gada novembrī Vineta sniedz solokoncertu festivālā "Pārsteidzošā Latvija".