Tu līdz savam Jēzus vecumam esi iespējis jau gana daudz – studējis ārzemēs, uzstājies ārvalstu koncertzālēs, guvis atzinību pašu mājās kā divu grupu dalībnieks... Imantdienu organizēšana ir vēl viens nopietns izaicinājums?

Jā. Sanāca tāda apstākļu sakritība, ka bija jāķeras tam klāt. Lai gan var jau būt, ka arī ne gluži sakritība – arī agrāk bija tāda iecere taisīt šo pasākumu pašiem. Un tādas īpašas alternatīvas, kurš varētu šo pasākumu organizēt, nebija. Iepriekšējais organizētājs Ēriks Naļivaiko organizēšanas darbību ir beidzis, un esmu uzņēmies šo slogu.

Esi paspējis jau piecreiz nožēlot?

Nē. Svarīgākais ir izturēt. Īpaši jau šī nedēļa man laikam ir trakākā šajā gadā. Šonedēļ ar "Melo-M" vēl bija jāuzstājas Lietuvā un Kaļiņingradā, tad pārējā brīvajā darbalaikā bija mēģinājumi Imantdienām.

Vēl man bija jāpabeidz mūzika dokumentālajai filmai par kino "Rīga". Kinoteātrim, starp citu, būs agrākais nosaukums - "Splendid Palace".

Tam par godu tiek veidota filma par Rīgas, konkrētā nama un kinoteātra vēsturi.

Attiecīgi muzikālo materiālu veido par dažādiem filmā attēlotajiem laika posmiem?

Savā ziņā tā ir. Pašam interesanti paskatīties visas tās vecās hronikas. Man tika iedots viss tas vēsturiskais materiāls, ko diktors filmā stāsta, un ātros tempos bija jāuztaisa pusstundu ilgs muzikālais materiāls. Tas ir gandrīz kā vesels albums! Un tam, protams, bija jāiekrīt tieši šajā laikā...

To tradicionālo tiešām mēģinām saglabāt. Tā ir tā īstā vērtība pasākumam, tāpēc jau tie cilvēki raujas uz Imantdienām. Pieradums. Turklāt tas pasākums tieši Cēsīs nav bijis pāris gadus un var just, ka cilvēkiem tādēļ ir īpaša vēlme atkal uz turieni doties. Protams, programmā ir izmaiņas kaut vai dēļ tā, ka grupa "Menuets" vairs nesanāks kopā, un attiecīgi trešā daļa koncertā bija jāuzņemas "Autobusam debesīs" ar draugiem. Pirmajā daļā tradicionāli būs "Turaidas Roze", otrajā būs koncertpriekšnesums "Ei, jūs tur!", kas gan būs savādāks, nekā bija Spīķeru koncertzālē, jo tā tomēr būs atklātā estrāde, kur nav tādas iespējas kā slēgtās telpās. Un trešajā daļā būs sadziedāšanās ar tautu populārākajās Imanta Kalniņa dziesmās.

"Autobuss debesīs" vispār uzstājas aizvien retāk vai tā tikai šķiet?

Visaktīvākie esam vasarās. Tad ir brīvdabas pasākumi, esam pieprasīti, kā jau grupa, kas spēlē tādu nacionālo poproku. Ziemā jau Latvijā nav īpaši, kur spēlēt, ja godīgi. Ja jātaisa savs koncerts, tad jau jādomā par speciālu programmu un tā tālāk.

Veicat arī kādus jaunus studijas ierakstus?

Visi kaut ko raksta, bet kopā neko neesam salikuši. Tīrā problēma ar laikiem, jo visiem to darbu ir daudz. Taču noteikti pienāks brīdis, kad mēs atkal kaut ko kopā ierakstīsim.

Tev vairāk laika aizņem "Melo-M"?

Jā, tas paņem diezgan daudz laika, jo īpaši tādēļ, ka daudz jāspēlē ārpus Latvijas. Taču nevarētu arī teikt, ka tas prasa daudz vairāk. Drīzāk viss notiek pa dažādiem intensīviem periodiem.

Un "Melo-M" top arī kas jauns?

Nu... Es šobrīd vairāk koncentrējos uz visādiem kinomūzikas projektiem.

Esmu noslēdzis arī līgumu ar norvēģu producentiem par vienu lielu dokumentālo filmu, kas tiešām būs viena no lielākajām nākamgad Norvēģijā.

Tur būs jāsaraksta daudz mūzikas, turklāt norvēģi izteikuši vēlmi sadarboties vēl nākamajā projektā. Līdz ar to mana jaunrade tagad vairāk virzīta uz to pusi.

Kas tā īsti ir par mūziku? Akadēmiskā?

Formāts ir kinomūzika. Kas ir Morikone? Nav gluži klasiskā mūzika, nav arī popmūzika...

Ne jau nejauši nonāci uz šādas kinomūzikas taciņas. Pašiniciatīva vai piedāvājumi?

Kaut kā tā sanāca, ka jau diezgan sen mans kursabiedrs Uldis Cekuls piedāvāja uzrakstīt mūziku vienai Vides filmu studijas filmai. Tad jau sekoja mūzika filmai "Medības" un Lielā Kristapa balva kā labākajam komponistam! Sekoja vēl vairākas dokumentālās filmas, tai skaitā "Kleitas, mātes un meitas". Esmu sapratis, ka man ļoti patīk rakstīt mūziku filmām!

Tātad skaties filmas ātrāk nekā citi!

Ar dažām tā sanāk. Rakstot mūziku, es skatos uz cilvēkiem tajās filmās, viņu mīmiku. Tik daudz, ka, ieraugot viņus uz ielas, man šķiet, ka esam jau labi pazīstami. Bet viņi man iet garām un neskatās virsū. Ļoti dīvaina sajūta.

Tagad daudzi raksta mūziku arī videospēlēm, īpaši ārzemēs. Nebūtu interesanti?

Līdz tam nekad neesmu nonācis, bet droši vien būtu interesanti pamēģināt, jo šogad amerikāņi pat iedeva pirmo "Grammy" balvu videospēles mūzikai (Kristoferam Tinam par kompozīciju "Baba Yetu" no videospēles "Civilization IV" - red. piez.). Es gan datorspēles nespēlēju.

Ko tad tu vēl dari bez darba mūzikas lauciņā?

Ģimeni audzinu! Tikko piedzima otra meita. Līdz ar to mājās arī ir intensīvs grafiks.

Esi ierīkojis mājās arī studiju, kā tagad dara daudzi mūziķi?

Jā, esmu. Tas vairs nav tik dārgi un kvalitāte sāk atbilst diezgan augstiem standartiem. Daudz kas vienīgi atkarīgs no iemaņām un zināšanām. Bet mūsdienās mājas studijā jau var veikt ļoti labus ierakstus.

Vecākā, divgadīgā meita jau rausta štepseļus studijā?

Jā, viņa jau zina, kas ir mikrofons, zina, ka tas nav jākošļā, ka tur jāliek iekšā kaut kādas skaņas.

Ja viņa aizies pa tavu taciņu, tās būs šausmas vai prieks?

Es domāju, ka meitenei nevajag to darīt. Īpaši, ja tas nāk diezgan grūti, tad labāk nevajag. Ja pēkšņi tas talants ir tik liels, ka viss padodas viegli, tad savādāk, bet citādi... Es zinu, cik tas ir grūts darbs, cik daudz nākas upurēt. Meitenei nenovēlu.

Popmūzikā jau mūsdienās vispār lielākoties ir vēl faktors – ja neizģērbies, tad neesi dīva!

Es jau pat vairs nezinu, kas mūsdienās ir popmūzika! Kas mūsdienās vispār ir mūzika?

Tev pašam ir savs definējums par mūziku?

Mūzika ir intelektuāla un garīga informācija, ko mēs visi uztveram.

Tu liec mūziku augstāk par citām mākslām?

Tā ir savādāka, nevis augstāka. Mūzikai ir šis interesantais mediālais aspekts, ka mēs to uztveram ne tikai ar prātu, bet arī ar ķermeni un garu. Nu, par garu varbūt īsti nezinu, bet ar ķermeni noteikti. Un nav daudzas mākslas izpausmes, kurās tiek ietekmētas tavas fizioloģiskās sajūtas. Tas ir ļoti interesanti.

Mūsdienās ir ļoti populāri jaukt kopā gan dažādu žanru, gan dažādu tautu mūziku. Globalizācija arī mūzikā tātad. Pats arī ar to saskaries?

Viennozīmīgi! Pats visu laiku sintezēju. Tīru stilu mūsdienās jau ir grūti spēlēt. Tad ir jābūt perfektai tā izjūtai, bet to ir ļoti grūti sasniegt. Mūsdienu mūzika ir milzīgs mikslis no visa kā, jo informācijas apkārt ir šausmīgi daudz. Un mēs to laižam sevī iekšā no visām pusēm. Līdz ar to ārā nāk tas hibrīds, kas iekšā izveidojies.

Koncertējot tev sanāk arī daudz ceļot. Ietekmējies no lokālajām muzikālajām vidēm?

Esmu pamanījis tādu lietu. Īpaši pēc eksotiskākiem braucieniem pēkšņi esmu sapratis, kāpēc, piemēram, Marokā spēlē tieši tā un kas tajā ir interesantākais. Mentalitāti vajag sajust, to nevar izskaidrot.

Tev nav bijusi doma sākt komponēt simfonijas? Tas taču skaitās liels izaicinājums komponistam.

Man kaut kā tas simfoniskā orķestra skanējums nešķiet tāds... mans. Mani drīzāk vairāk interesē mūsdienu un folkmūzikas sintēze. Vēl varbūt kamermūzika, kaut kas tāds intīmāks. Tas lielais, masīvais skanējums man šķiet tāds milzu blāķis.

Tu mūzikā roc arvien dziļāk. Nav tā, ka pēkšņi vienā brīdī vairs negribi spēlēt poproku ar "Autobusu debesīs" vai populāru dziesmu kaverversijas ar "Melo-M"?

Uz darbu jāiet, un mūzika ir mans darbs. Vienkārši jāmēģina atrast īsto balansu. Ir jāsaprot, ka ir lietas, kas ir iesāktas, un tu vairs tās tik ļoti neietekmē, kā tās ietekmē tevi.

Tātad galīgi pieriebies nav, ja?

Nē! Es taču nekad nedarīt neko tādu, kas man riebjas. Ja kaut kas kļūst par apgrūtinājumu, tad vajag kaut ko mainīt. Esmu gājis uz to, ka daru to, kas man patīk.

Tad Imantdienas arī nav apgrūtinājums?

Nē, tas ir labs izaicinājums. Protams, vienmēr ir iespēja padot tālāk, bet mana otra profesija ir mediju un kultūras menedžeris, kas ir viens no iemesliem, kāpēc gribējās kaut ko izdarīt arī tajā jomā. Ik pa brīdim jau vēl kaut ko tajā izdaru – šogad, piemēram, rīkoju Veronikas Plotņikovas un Marta Kristiāna Kalniņa koncerttūri. Tāpat jau organizēju visu "Melo-M" darbību...

Imantdienas ne velti sauc tā un ne savādāk. Proti, visam centrā ir Imants Kalniņš. Cik daudz viņš pats jaucas iekšā organizatoriskajos procesos?

Tur viņš vispār nejaucas, jo par visu jau esam vienojušies un viņš ir atbalstījis to, ka es esmu organizators. Koncerts jau būtībā ir pārdots, atliek to tikai realizēt. Domāju, ka viss tur būs kārtībā.