− Māmiņ, es šodien izdarīju labu darbu.

− Kādu, Anniņ?

− Kad atnāca viesi, Pēterītis uz vectētiņa krēsla nolika spraudīti...

− Un ko izdarīji tu?

− Kad vectētiņš sēdās, es parāvu krēslu nost.

Jābaras? Jāšausminās? Jādusmojas?

Nē, jāsmejas! Šī ir anekdote no krājuma, kas domāts bērniem. Vai tad bērniem var dot grāmatu, kurā pieaugušie attēloti diezgan... smieklīgās situācijās? Var gan! Lasot anekdotes, bērni kļūst atjautīgāki, gudrāki, labsirdīgāki, turklāt viņi sāk veiklāk lasīt un grāmatas viņiem kļūst mīļākas.

Krājuma savācējam, sakārtotājam, pēcvārda autoram Mārim Rungulim ir liela pieredze līdzīgu grāmatu veidošanā un izdošanā: viņa savāktie spoku stāsti, skaitāmpanti, joku stāstiņi izdoti grāmatās «Spoku stāsti», «Kaķis lēca smēdē», «Joku stāsti» u.c., anekdotes regulāri publicētas žurnālā «Zīlīte». Māris Rungulis aizrautīgi pētījis bērnu interesi par anekdotēm un anekdošu pārvērtības vairāku gadu desmitu garumā dažādās bērnu auditorijās.

Anekdotes ir neatņemama kultūras sastāvdaļa jebkuros laikos. Izdotas grāmatā, tās kļūst par apzinātu kultūras sastāvdaļu. Īpaši svarīgi publicēt krājumā anekdotes bērniem. Pirmkārt, tās tiek saglabātas, novērtētas, «noenkurotas» savā laikā, dodot iespēju dažāda veida pētījumiem tuvākā un tālākā nākotnē. Otrkārt, grāmata padziļina bērna attieksmi pret šo asprātīgo, kodolīgo, intelektuāli spraigo nelielo formu, kas prasa klausītāja/lasītāja līdzdarbību un attīsta viņa asociatīvo domāšanu, atjautu, iztēli, atmiņu, gaumi un daudz ko citu.

Svarīgi uzsvērt, ka nelielu, samērā viegli izlasāmu, saistošu tekstu krājums var piesaistīt lasīšanai gan tos bērnus, kuri tikai mācās lasīt, gan tos, kuri lasīt iemācījušies pasen, taču vairās no grāmatām.

Toms Treibergs veidojis anekdošu žanram ļoti piemērotas savdabīgi jocīgas ilustrācijas, ņemot vērā lasītāju vecumu. Tās ir reizē profesionālas un bērnišķīgas, līdz ar to trāpīgas.