"Rakstot mūziku izrādei vai filmai, uzskatu, ka man melodija jāuzraksta tā, ka tā pielīp klausītājam. Lai viņš, ejot ārā no zāles, atcerētos kādu motīvu, un dungotu līdzi. Ja ne, esmu zaudētājs. Sev kā piemēru vienmēr atgādinu filmu Krusttēvs, kas, protams, ir fantastiska filma, bet tajā ir arī fantastika mūzika. Viena tēma, kas satracināja visu pasauli. Cilvēks pamatā ir sentimentāls; ir un būs," saka Raimonds Pauls. 12. janvārī maestro svinēs savu 70. dzimšanas dienu, un jau pērnais gads bija kā vērienīga sagatavošanās – CD, DVD, koncerti, televīzijas raidījumi un Jaungada šovs, dokumentāla filma – lielās jubilejas lielajam koncertam, kas 18. februārī notiks jaunajā multifunkcionālajā hallē Arēna Rīga un uz kuru 10 000 biļešu tika pārdotas rekordtempos – vienā nedēļā.

– Jūs esat izteicis divus pilnīgi pretrunīgus apgalvojumus...

– ...nu, nu, nevar būt.

– Viens – ka jūs uz skatuves spēlēsiet, kamēr kritīsiet nost no beņķa. Otrs – ka februārī ar lielo koncertu būs jūsu pēdējā publiskā uzstāšanās. Kā tad īsti būs?

– Publiskā? Droši vien, tāda mēroga pasākumā tā varētu būt pēdējā uzstāšanās. Jo pašam jau ir jāizšķiras, jāapzinās tā robeža, kuru nedrīkst pārkāpt. Man liekas, uz skatuves jāuzstājas tik ilgi, kamēr jūti, ka tu publikai nekrīti uz nerviem, ka uz tevi neskatās aiz žēlastības, kā uz pusdzīvu... Līdz tam es negribu nonākt. Gribu aiziet, kamēr es vēl esmu labā formā. Tas gan neizslēdz iespēju, ka es kādreiz varētu uzstāties kā pianists. Neesmu viena mēneša vai viena gada estrādes zvaigzne, esmu mūziķis, un man, paldies dievam, ir profesionālā bagāža, ko varu piedāvāt dažādos veidos. Jā, kamēr es vēl varēšu nosēdēt... Lai gan nekad jau nevar zināt, no kuras puses ko vari sagaidīt, kaut vai no veselības puses... Visādi pagriezieni var būt, kas var likt atteikties no savas gribēšanas.

Vēsturē jau ir daudzi piemēri – aktieri un mūziķi, kas vēl lieliski uzstājas astoņdesmit gados, bet ir tādi, kas jau četrdesmit, piecdesmit gadu vecumā ir norakstīti. Un reti kurš agrīnā vecumā pats aizgājis no skatuves. Latvijas vēsturē tāda bija operdziedātāja Žermēna Heine-Vāgnere, kas 50 gadu vecumā pateica – paldies un sveiki.

– Vēsture liecina, ka no skatuves arī jūs esat atvadījies jau vairākkārt.

– Šis darbs jau nav tik viegls, kā no malas izskatās... Kādreiz man viss licies līdz brošai, līdz kaklam un vairs nav negribējies neko darīt. Tad domā – labāk visam atmest ar roku... Tad paiet kāds laiks, un atkal sagribas kaut ko darīt. Ar to jārēķinās – tie cilvēki, kas saistīti ar skatuvi, atklāti sakot, normāli nav. Normāli nav. To attiecinu arī uz sevi. Skatuve tevi sagrābj uz visu mūžu... Nezinu, vai tā ir publika vai teātra gaisotne... To sajūtu, kad atrodies aiz priekškara un kādas piecpadsmit minūtes pirms koncerta vai izrādes sākuma gaidi, kad tas vērsies vaļā, nevaru pat aprakstīt.

– Varat formulēt izjūtu, kad gribas atgriezties uz skatuves?

– Tā ir izjūta, kas man palīdzējusi izdzīvot. Es savu karjeru varēju pabeigt astoņdesmitajos gados un darīt ko citu, piemēram, nodarboties ar pedagoģiju, kas man gan nav sirdslieta. Bet es sevi uzskatu par skatuves cilvēku, jo man ir nepieciešams savu darbu kādam parādīt. Uzrakstītajam jau nav nekādas vērtības, ja es to nospēlēju vien mājās sievai. Protams, viņa man teiks, cik tas ir brīnišķīgi un skaisti, bet man ir nepieciešama auditorija!

Man bieži ir pārmests, ka es strādāju, lai izpatiktu publikas lētai gaumei – to esmu dzirdējis biežāk nekā jebkurš. Ja būtu darījis citādi, nezinu, vai es būtu noturējies tādā līmenī, kādā esmu joprojām. Un ne tikai dziesmu svētki pierāda, ka pats nepatīkamākais ir zaudēt kontaktu ar auditoriju, kas gan ir mainījusies, tieši tāpat kā attiecības sabiedrībā. Tas, ko agrāk uzskatījām par nepieņemamu un neētisku, tagad tiek popularizēts.

Es, piemēram, eju pa ielu, un mani pilnīgi svešs puika uzrunā ar tu... Nu ko es viņam teikšu – pasmaidu un eju tālāk. Dziesmu svētkos man pienāca klāt meitene un lūdza autogrāfu. Es teicu – dod blociņu, bet viņa tik parāva kreklu uz augšu un saka – raksti man uz vēdera! Un es parakstīju. Lūdzu – te arī jums ir dziesmu svētki.

Negribu būt ne negatīvs, ne konservatīvs, negribu filozofēt par to... Bet es tā dzīvot negribu un tā arī nedzīvoju.

– Kas ir tās pamatvērtības, dzīves uzskati, ko devuši jūsu vecāki?

– Ko nozīmēja maniem vecākiem godīgi dzīvot? Zinu, ka mans tēvs savā laikā strādāja tekstilfabrikā, kur viens no ienākuma avotiem bija iznest ārā dziju. Viņš nekad mūžā neatļāvās neko paņemt. Atceros, ka mamma tēvam teic – tu paskaties, kā viņi dzīvo un kā mēs dzīvojam. Tēvs bija tik gudrs, ka zināja, ko atbildēt – pagaidi, ar ko tas viss beigsies. Nepagāja ne daži gadi, kad viņi visi bija apcietināti. Mans tēvs cēlās piecos no rīta, strādāja fabrikā līdz vēlai pēcpusdienai, tad nāca mājās un metās iekšā dārziņā, lai izaudzētu kādu gurķi, tomātu vai zemeni, ko māte varēja aiznest uz tirgu pārdot un par to naudu nopirkt mums kādu drēbes gabalu, jo ar tēva algu mēs pavilkt nevarējām. Bet nekad viņi ne par ko nevaidēja tā, kā mēs visi vaidam un stenam šodien, un atceramies, cik labi bijis pagātnē, nevis domājam un strādājam, un veidojam savu dzīvi. Lai atceras, kā cilvēki dzīvoja pēc kara, un tik un tā nepārkāpa to robežu, ko sauc par godīgumu. Tas manī ir arī pārgājis no viņiem.

Kamēr esmu Saeimā, es neesmu bijis nevienā ārzemju komandējumā, bet liela daļa manu kolēģu nemaz citādi nevar dzīvot. Daudzi mūsu lielie Latvijas mīlētāji gadumijā brauc prom uz Šveici, pazūd... Nu kāda tur Latvija! Tik plāno – tur slēpos, tur sauļosies... Bet es esmu cita rakstura cilvēks. Tāpat es zinu arī to, ka tur nevienam neesmu vajadzīgs, un braukt tāpat vien – gozēties saulē... Nē, tas nav man.

– Vai nav bijis žēl, ka jums garām pagājušas tās dzīves izpausmes, kas šobrīd tik daudz tiek kultivētas ar lozungu "dzīvi vajag baudīt"?

– Ko nozīmē baudīšana? Piedzeršanās? Es arī neeju uz tā sauktajām pieņemšanām un, ja eju, tad ātri pazūdu. Jā, arī tam esmu gājis cauri un zinu – tas man nedod absolūti neko. Neko! Tas ir aktuāli kādai nelielai grupai, kas tur var uzvilkt un atrādīt savu jauno Armani kleitu. Nē, es nepārmetu, tas ir labi, ja vari atļauties labi apģērbties. Pats uzskatu, ka cilvēkam ir jārūpējas par savu ārieni, bet neatzīstu, ka to pārvērš par savu dzīves jēgu. Un vēl mani no kompānijām ir atturējis tas, ka es nelietoju alkoholu vispār. Turklāt esmu savā dzīvē izgājis cauri visādām nepatikšanām un riebīgām lietām, kas ir saistītas arī ar manu profesiju, ar skatuvi, tai skaitā iedzeršanām... Es tā dzīvot negribu.

– Jūs daudz esat stāstījis, kā atmetāt dzeršanu un kopš tā laika vairs nedzerat, bet kāda bija tā fiziskā sajūta, kas jums lika pieņemt tik kardinālu lēmumu?

– Es to nevaru izskaidrot. Man bija jāizķiras – vai nu aizeju bojā, vai izdzīvoju. Tā bojāeja varētu būt pakāpeniska – līdz trīcošām rokām, līdz spēlēšanai uz ielas... Visā pasaulē ielas muzicēšana ir peļņa mūziķiem, un es negribu teikt, ka visi ir alkoholiķi, nē – viņu vidū ir ļoti daudz talantīgu cilvēku, bet daudzi ir vienkārši nodzērušies un nonākuši līdz šim pēdējam iztikas iegūšanas avotam... Un tas ir drūmi – spēlēt uz ielas lielā salā... Tā bija mana izvēle – vai nu bezdibenis, vai raušos ārā. Paldies dievam, ka man pietika gribasspēka otrajam variantam.

– Tomēr jaunībā jau to risku neapzinās. Tās vienkāršās patiesības, ko vecāki stāsta saviem bērniem, jauni cilvēki uztver kā joku, sak, ar mani tā nenotiks, es tikai pamēģināšu un nepieļaušu sev aiziet līdz tai stadijai, no kuras gandrīz vairs nav atpakaļceļa. Tāpēc jau es jautāju par fizisko sajūtu, jo tik kardināls lēmums pietiekami jaunā vecumā...

– Nu, ja... Vai tad mēs daudz klausām savus vecākus? Tomēr mums ikvienam pienāk vecums, kad pašiem saviem bērniem jāstāsta tieši tas pats, ko savulaik mums stāstīja mūsu vecāki. Jo mēs saprotam, kam esam gājuši cauri...

– Vai tagad jūs varat pateikt – viss dzīvē ir apmēram tā, kā es biju plānojis?

– Nē. Man bija pavisam citi sapņi, īpaši skolas gados. Kad nāca mūziķa sapņi un vēlmes, tad notika visi tie periodi, kuros es vispār tiku atsviests atpakaļ, un pēc tam nācās rausties ārā... Lai gan, atklāti runājot, man caurmērā dzīvē ir laimējies, daudziem pat licies – pārāk labi. Atceros, kad astoņdesmitajos gados man sākās diezgan liels popularitātes vilnis Maskavā, kāds cilvēks man prasīja – vai tikai tu neesi ebrejs? Protams, ebreji māk savu dzīvi veidot, galva viņiem strādā labi, turklāt viņi cits citu atbalsta, ko nedarām mēs, latvieši. Viņi ļoti pareizi arī audzina bērnus – lielu uzmanību pievērš savu bērnu izglītībai, un par to viņus var tikai cienīt. Kāpēc tad Holivudā visi vadošie spēki ir ebreji?

– Kā jūs skaidrojat – kāpēc jums tik daudz tomēr tika tā likteņa smaida jeb veiksmes dzīvē?

– Kāpēc jūs domājat, ka man ir tik daudz iedots? Viss ir salīdzinoši... Citi mani kolēģi vairāk sēž kafejnīcās, cits citu aprunā, nodarbojas ar filozofēšanu pie galda... Es no tā kratos vaļā. Man jau ir skaidrs, ko darīšu rīt, parīt, pēc pusgada. Es daru. Vienreiz man iznāk, citreiz – ne. Vienreiz es zaudēju, citreiz iegūstu. Bet nefilozofēju pa tukšo, es daru!!!

– Tik vienkārši?

– Pamatā ir tikai viens – netarkšķēt tik daudz, jupis rāvis! Ko tad mēs dzirdam visapkārt? Mums nedod to, nedod to. Strādājiet!

– No kā jums ir bail?

– Man nav pat bail... Man ir žēl, ka mēs muļļājamies. Nezinu, vai mēs kādreiz izrausimies no tās nabadzīgākās valsts statusa. Un man ir neērti par to. Gribu vai negribu, taču man ir jāatzīst tāds fakts. Bet kāpēc? Kāpēc es dzīvoju nabadzīgākajā valstī? Es nezinu. Un cik tad mūsu politiskajā elitē var atrast profesionālus politiķus ar vārdu, kuri var... Lielākā daļa no viņiem baidās pieņemt lēmumus. Ja gribat darīt, ir jāuzdrošinās pateikt, sākt un izlemt ko tādu, kas pašam var izrakt bedri. Un trakākais, ka bieži vien tā tas arī ir. Domājot un darot labu, veidojot reformas, parasti jau iniciatori noraujas. To pierāda vēsture. Caru, kas Krievijā atcēla dzimtbūšanu, pēcāk noslepkavoja, lai gan viņš izdarīja to, ko neviens cits līdz tam neuzdrošinājās.

– Ir jāuzdrošinās?

– Protams! Piemēram, mēs visi runājam, ka valstī pietrūkst naudas. Vai kāds ir izanalizējis, kur aiziet Kultūrkapitāla fonda nauda?

Mēs tagad skaļi runājam par Runājošajiem akmeņiem, bet tā godīgi sakot – ko tad tie akmeņi īsti deva mums? Vai Francija visa ir augšpēdus no pārsteiguma? Nekā tamlīdzīga... Mēs Francijā parādījām Pīķa dāmu, un es nezinu, vai mums tas bija jādara. Savukārt balets Korsārs aizgāja uz urrā... Jā, naudiņa tiek dota, dalīta, un to sadala zināmā mērā kliķe, kas tuvumā nevienu nelaiž... Ir jāuzdrošinās par to runāt.

– Jūs par to tagad runājat kā politiķis vai kā kultūras cilvēks?

– Paldies dievam, man no viņiem neko nevajag. Tāpēc es labāk turos pa gabalu un pārmetu krustu, ka man nav jādiedelē tur nauda.

– Vai jums dzīvē ir bijusi nepieciešamība pēc grēksūdzes?

– Ha! Ne... Es gan esmu smējies – ja es sāktu sūdzēt savus grēkus, mācītājs infarktu dabūtu... Nu ko tad es viņu tracināšu? Man pārmet pīšanos ar politiku, bet tā ir katra personiska lieta – to var darīt, var nedarīt. Bet... (pauze). Nekādos grautiņos, partijās... Jā, es, starp citu, nebiju Komunistiskās partijas biedrs, un man nevajadzēja ādu mest otrādi – tā kā daudziem citiem. Un tad man šodien jāklausās, kā viens bijušais komunistu partijas biedrs man māca dzīvot un pārmet, ka esmu lojāls pret Krieviju. Tad domāju – vecīt, tu neatceries, kas pats biji, nu ko tu te runā? Bet man ir zelta politika attiecībās ar presi – rakstiet par mani, ko gribat, bet es nekad neatbildēšu. Provocējiet, cik gribat, un lamājiet, par ko gribat – par profesiju, par politiku, bet es nereaģēju. Jo es zinu – tiklīdz sākšu, presei vienmēr savam viedoklim būs vieta avīzē, bet man – ne, un tas nozīmē, ka es, vēl nesācis atbildēt, esmu zaudētājs. Es labi atceros, kā mani mazgāja par visobjektīvāko pašpasludinātais laikraksts... Es vaicāju, vai tad man nevarētu tās vēstulītes parādīt, kurās es tiku gānīts? "Nē," bija atbilde, "mums tas nav jums jārāda!" Es teicu – tas nozīmē, ka jums tādu nemaz nav! Kā mani aplēja ar mēsliem no galvas līdz kājām! Par ko?

– Vai vajag piedot, vajag aizmirst?

– Atklāti sakot, es to nolieku zināmās atvilktnēs. Un, kad man būs izdevīgi, es to šaušu ārā.

– Vai tas nozīmē, ka esat akurāts un precīzs vai arī – ļaunatminīgs?

– Nē, ne ļauni... Man dzīvē ir bijis tā – pār cilvēkiem, kas man, kā es uzskatu, ir pat ļaunu darījuši, ir nākusi diezgan drūma, pat traģiska atmaksa. Protams, ne no manis, tā ir tikai likteņa sagadīšanās. Un tādus cilvēkus zinu vairākus.

– Tad jau viens no jūsu dzīves baušļiem varētu būt – nedari otram ļaunu? Vismaz apzināti.

– Redziet... Tas darbs, ko es daru... Piemēram, es kādreiz cilvēku varēju pabīdīt un varēju arī nepabīdīt, bet tas vienmēr bijis tīri profesionāls jautājums, profesionāli kritēriji... Zināt, ko dziedātājam nozīmē repertuārs? Visu. Pilnīgi visu. Ja dziedātājam nav šlāgera, tad nekā arī nav...

– Labie darbi atmaksājas?

– Jā. Tie sniedz gandarījumu.

– Kas ir jūsu lielākais zaudējums?

– Vienīgais, ko es varu nožēlot, pie kā gan neesmu vainīgs, ir tas, ka es dzīvoju sistēmā, kas mūs atsvieda daudzus gadus atpakaļ. Nobremzēja... Tas režīms nožņaudza daudzus talantīgus cilvēkus, daudzi paši atteicās no daudz kā... Galvenais – mums nebija pieeja starptautiskajai apritei, un bez tās mēs nevarējām un nevaram daudz ko sasniegt. Mums arī šodien tā ir lielākā problēma – kā tikt starptautiskajā apritē.

– Kas ir tā liktenīgā veiksme, par ko jūs varat teikt – pēc tā mana karjera aizgāja... Kas ir TAS?

– Man milzīga nozīme bija tā sauktajiem sešdesmitajiem, septiņdesmitajiem gadiem Latvijā. Neraugoties uz to, ka mēs te bijām režīma ideoloģiskajos žņaugos, paskatieties, kas tolaik Latvijā notika! Kādi uzvārdi parādījās dzejā – vesela plejāde cits pēc cita, cits par citu talantīgāki! Ziedonis, Belševica, Skujenieks, Peters, Čaklais... Es kādu vēl aizmirsu...

– Vācieti.

– Obligāti! Un mūzikā bija vesela plejāde – Zariņš, Ivanovs, Skulte... Izcilas personības. Jā, vienam vajadzēja Staļinu gleznot, cits rakstīja oratoriju Ļeņina piemiņai. Jā, to mēs arī darījām, bet tajā pašā laikā tika darīts daudz kas cits. Un tas man bija viens no visnozīmīgākajiem periodiem.

– Strupceļa izjūta jums nekad nav bijusi?

– Māksliniekam daudz ko dod daudzpusība. Salīdzinot ar dažiem kolēģiem, man ir tā priekšrocība, ka varu pārslēgties no viena žanra uz citu.

Man šobrīd tuvojas tāds gadu skaitlis, kad laikam jau ir jāpakavējas atmiņās, jo tā parasti dara, lai gan es nemīlu to darīt. Un man ir sajūta – kā es varēju, tā darīju. Darīju to, ko uzskatu par pareizu. Tā nu ir bijis... Daudzi uzskata, ka dziesmiņas jau nav nekāda mūzika. Alfrēdu Krūkli arī lamāja par vienkāršajiem dzejas pantiņiem – Teic, kur zeme tā, bet viņa vārdi reizēm nospēlēja vairāk par oratorijām... Daudzi uzskata, ka pēc viņa nāves viņu noteikti atzīs, bet es labāk gribu, lai mani tagad klausās, jo pēc tam man viss būs vienalga... Un es zinu vienu – nekad neviens līdz galam neatklās, ko viņš iekšēji domā. Neviens. Es esmu viens no tiem.

– Kas jūs var emocionāli tik ļoti aizskart, kas esat, kā saka, izsists no rāmjiem?

– Es glābjos ironijā, tā ir mana maska.

Bet no rāmjiem... Es nevaru ciest cilvēku falšību, īpaši to cilvēku, kurus esmu pazinis agrāk, un ja viņu dzīves jēga pēkšņi ir izmainījusies... Tad esi vienmēr tāds, kāds tu esi! Man nepatīk lišķība. Varbūt tas man ir no mammas. Kad es kādreiz viņu maigi apķēru, viņa uzreiz man prasīja – cik tev vajag? Lai gan viņa mani dievināja, tomēr saprata, ka gribu no viņas kaut ko izspiest...

– Vai tā tiešām vienmēr arī bija?

– Nu nebija jau, nebija. Kad man jau bija pietiekami daudz naudas, es mēdzu teikt – mamma, iedod man desmit rubļus. Mamma prasīja, kam man tā. Es teicu, ka man jau to naudu nevajag, bet prasu tāpēc, lai tu atcerētos, ka tev ir dēls, ka man vajadzīga tā procedūra, ka es no tevis aizņemos naudu... Šī ironija man palīdz. Ir jau bijuši arī gadījumi, kad es pēc paša ironiskajiem tekstiem jūtos neērti... Reiz laukos man pēc koncerta pasniedza ziedus, un es pateicu frāzi – nevajadzēja tā tērēties. Sieviete man sacīja – bet es citas nevarēju dabūt. Pat es apstulbu. Biju viņu aizskāris. Lai gan es šo frāzi parasti lietoju koncertos vēl padomju laikos, kad kolhozu priekšsēdētāji pasniedza man kādus niekus... Tad zālē parasti bija smiekli... Bet tajā gadījumā ar to sievieti...

– Un to jūs atceraties?

– Jā, man bija neērti. Man nevajadzēja tā teikt. Ar lauku cilvēkiem jābūt ļoti uzmanīgiem.

– Jūs laikam daudz esat pieredzējis, ka jūsu koncertos skatītāji raud.

– Raud gan.

– Kas jūs spēj tā emocionāli saviļņot?

– Dailes teātrī spēlējam Dārziņa Melanholisko valsi, to atskaņojam kopā ar lielisku kori Kamēr... Es redzu, kāds milzīgs spēks ir šai vienkāršajai mūzikai. Un parasti zālē kāds šņukst, jo šī melodiskā mūzika aiziet līdz klausītājam.

– Līdz jums arī?

– Arī. Tā tiešām attīra dvēseli.

***

Mūzika kinofilmām un izrādēm

Pirmā kinofilma – "Nekur vairs nav jāiet" (1964, režisors Gunārs Piesis).

Sarakstījis mūziku leģendārām latviešu kinofilmām Klāvs – Mārtiņa dēls, Vella kalpi, Vella kalpi Vella dzirnavās, Tauriņdeja, Dāvana vientuļai sievietei, Mans draugs – nenopietns cilvēks, Teātris, Melnā vēža spīlēs, Likteņdzirnas u. c.

Raimonds Pauls ir sacerējis mūziku sešiem mūzikliem (t. sk. Māsa Kerija (1978), Nāc pie puikām (1982), Leģenda par Zaļo jumpravu (2000) u. c.), trim baletiem (t. sk. Kubas melodijas (1963), Ritmi, ritmi (1979)), daudzām teātra izrādēm (t. sk. Pāri, kas dabonas, Šerloks Holmss,

Īsa pamācība mīlēšanā u. c.).

***

Mūziķi, ar kuriem visbiežāk strādājis maestro

Sešdesmitie...

REO

1957. gadā dibinātais Rīgas estrādes orķestris (REO) bija pirmais profesionālais vieglās mūzikas orķestris Latvijā. Raimonds Pauls šo orķestri vada no 1964. līdz 1971. gadam. 1968. gada 27. novembrī Pauls ar šo orķestri nospēlē savu pirmo autorprogrammu.

Ojārs Grīnbergs

Sācis savas dziedātāja gaitas karavīru ansamblī Zvaigznīte. 1968. gadā nonāca Raimonda Paula vadītajā REO un kļuva par solistu, izveidojot arī duetu ar Margaritu Vilcāni. Kļuva zināms un joprojām ir pazīstams kā dziesmu Tev, mana labā, Mežrozīte, Dziesma nenosalst u. c. izpildītājs.

Zigfrīds Račiņš

Dziedātājs Zigfrīds Račiņš (1936–1998) kļuva pazīstams ar Raimonda Paula dziesmām Tev, mana labā un Mežrozīte. Dziesma Mežrozīte dziedātāja izpildījumā 1968. gadā kļuva par pirmās Mikrofona dziesmu aptaujas laureāti.

Margarita Vilcāne

1969. gadā Margarita Vilcāne piedalās Raimonda Paula skaņuplates Tev, mana labā ierakstā, izpildot dziesmas Vectētiņš un vecmāmiņa, Zilie lini un Nepārmet man duetā ar Ojāru Grīnbergu. Ilgstoši sadarbojusies ar maestro, izpildot daudzas lieliskas dziesmas, starp kurām arī ir Baltā saule, Tāls Parīzes radio u. c.

Nora Bumbiere

Leģendāra latviešu estrādes dziedātāja. Viens no izcilākajiem Raimonda Paula atklājumiem, ilggadēja REO soliste. Nora Bumbiere (1947–1994) dziedājusi duetā ar Viktoru Lapčenoku. Pazīstama ar dziesmām Cik klusa nakts, Zib mūža rats, Viss nāk un aiziet tālumā, Laternu stundā, Mēmā dziesma, Par pēdējo lapu u. c.

Septiņdesmitie...

Viktors Lapčenoks

Viktors Lapčenoks savu sadarbību ar maestro sāka 1970. gadā, kad iedziedāja savu pirmo dziesmu Zilā, kas tika iekļauta skaņuplatē Teic, kur zeme tā.

Mirdza Zīvere

Komponista Raimonda Paula un dziedātājas Mirdzas Zīveres sadarbība sākās 1975. gadā. Izpildījusi Raimonda Paula dziesmas Rudensogle, Priekšnojauta un Ardievas vasarai, kuras iekļautas 1976. gada skaņuplatē Priekšnojauta.

Astoņdesmitie...

Edgars Liepiņš

Leģendārs latviešu skatuves mākslinieks, dēkainis un tautas mīlulis. Raimonda Paula un Edgara Liepiņa (1928–1995) sadarbība vainagojās ar aizliegtā albuma Raimonds Pauls un Edgars Liepiņš – koncertā iznākšanu, kurā bija tādas pērles kā Tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc, Lācītis, Ķiļķens un Klimpa un daudzi citi asprātīgi skaņdarbi, kas kļuva par folkloru vienā acumirklī!

Dzeguzīte

Latvijas Radio bērnu popgrupa Dzeguzīte dibināta 1971. gadā, bet sadarbību ar maestro sāk, uzstājoties kopā Dzeguzītes 10 gadu jubilejas koncertā 1981. gadā. Kopš tā laika sadarbība nav pārtrūkusi.

Alla Pugačova

Visu laiku visizcilākā krievu estrādes dziedātāja. Izpildījusi un joprojām izpilda daudzas Raimonda Paula melodijas, tostarp leģendārās miljonos kopiju pārdotās Miljons rožu un Vecais pulkstenis.

Laima Vaikule

1986. gadā kļūst pazīstama bijušās Padomju Savienības republikās, uzstājoties populārajā TV dziesmu aptaujā Dziesma – 86 ar Raimonda Paula dziesmu Nakts ugunskurs. Sadarbība turpinās, un tiek ierakstīti megahiti – duets ar Valēriju Ļeontjevu Vernisāža un dziesma Vēl nav vakars.

Remix

Pēc Raimonda Paula iniciatīvas 1985. gadā radīta grupa, kura tiek komplektēta no vairāku pazīstamu grupu dalībniekiem. Sākotnēji iecerēta kā Latvijas Radio studijas grupa, vēlāk pārtop par pastāvīgu koncertējošu vienību. Viens no lielākajiem Remix un arī Igo hitiem ir Paula Kā senā dziesmā, kas vairāk ir pazīstama ar nosaukumu Nāk rudentiņš.

Deviņdesmitie...

Marija Naumova

1997. gadā Pauls uzaicina Mariju uzstāties savā koncertā, kas veltīts Džordža Gēršvina 100 gadu jubilejai. 1998. gadā ieraksta savu pirmo soloalbumu, kurā dzied tikai Raimonda Paula dziesmas krievu valodā. Arī nākamajos albumos Ieskaties acīs un Ma Voix, Ma Voie ir vairākas Raimonda Paula dziesmas.

Normunds Rutulis

Dziedātāja sadarbība ar maestro sākās 1998. gadā, ierakstot albumu Virši zied, kurā Normunds Rutulis iedziedāja Paula dziesmu ar Guntara Rača vārdiem Par to/Raudāja māte no kinofilmas Likteņdzirnas.

Ance Krauze

2001. gadā Ance Krauze piedalās Raimonda Paula albuma Nekur nav tik labi kā mājās ierakstā un maestro jubilejas koncertos. 2002. gadā tiek ierakstīts dziedātājas pirmais soloalbums Šūpoles ar Paula un Rača dziesmām. No šā albuma dziesmas Rasa un Šūpoles kļūst par labi pazīstamām un ir dziedātājas koncertu repertuāra pamatā.

Avots: www.raimondspauls.lv

***

Visvairāk atskaņotās Raimonda Paula dziesmas*

1. Mežrozīte

2. Baltā dziesma

3. Nepārmet man

4. Zilais karbunkuls

5. Kūko, kūko, dzeguzīte!

6. Kad nekas nav palicis tevī

7. Tik dzintars vien

8. Laternu stunda

9. Viss nāk un aiziet tālumā

10. Tāpēc jau, ka nevar zināt

11. Kā senā dziesmā

12. Dziesma par meklēšanu

13. Par to

14. Nesaki nevienam

15. Rasa

16. Šūpoles

17. Somu pirts

18. Baltā saule

19. Cielaviņa

20. Par pēdējo lapu

* TOP 20, 2000–2004

AKKA/LAA aģentūrā ir reģistrēti 2337

Raimonda Paula dažādu žanru skaņdarbi

Avots: AKKA/LAA

***

Dziesmu vārdu autori*

Guntars Račs – 7

Jānis Peters – 4

Alfrēds Krūklis – 3

Leons Briedis – 2

Laimonis Vāczemnieks – 1

Imants Ziedonis – 1

Arnolds Auziņš – 1

Ziedonis Purvs – 1

Avots: AKKA/LAA

* Raimonda Paula TOP 20 dziesmu vārdu autori