Kinorežisors Imants Krenbergs bija daudzu mūzu kalps – jau viņa piedzimšanas brīdī mazā Imanta tēvs Daugavpils cietoksnī diriģēja pūtēju orķestri, vēlāk viņš pats spēlēja mutes ermoņikas un vijoli, sapņoja par cirku, bet 13 gadu vecumā nonāca uz Dailes teātra skatuves pie Eduarda Smiļģa.
No Imanta Krenberga atvadoties
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tālāk ceļš veda caur Latvijas Radio bērnu drāmas ansambli un Rīgas kinostudijas dublāžas grupu, pēc tam nāca akadēmiskā airēšana un džeza ansamblis, iestājeksāmeni arhitektūras fakultātē, Teātra institūta režisoru fakultāte un Augstākie režisoru kursi Maskavā. Pirmoreiz ar filmas uzņemšanu Imants Krenbergs satikās jau 1957. gadā, kad viņu Zvejnieka dēlā izmēģināja inženiera Sārtaputna lomai.
Kino veidoja arī divu Imanta Krenberga bērnu likteni – meita Dita spēlējusi trīs aktierfilmās, bet dēls Anrijs šobrīd ir pieprasītākais skaņu režisors Latvijā.
Imants Krenbergs pats par savām labākajām filmām uzskatīja divas – Zobena ēnā (1976) un Īsa pamācība mīlēšanā (1982), bet bija jau arī Stari stiklā (1969), Egle rudzu laukā (1972), Pilsētas atslēgas (1973), pavisam astoņas filmas un daudz izrāžu dažādos teātros. "Kāpēc es tomēr izvēlējos kino? Skatuves telpa manam nemierīgajam garam bija kļuvusi par šauru."
Atvadīšanās – 3. janvārī pulksten 13 Krematorijas Lielajā zālē, izvadīšana uz Meža kapiem. Imants Krenbergs 30.05.1930.–26.12.2005.